Nepiedodami maz vērības Latvijas publiskajā telpā ir pievērsts šī gada septembrī publicētajam Mario Dragi ziņojumam¹ par Eiropas konkurētspēju (The future of European competitiveness). Dragi vadībā veiktā analīze sniedz ārkārtīgi nepatīkamu ainu par Eiropas Savienības aizvien vājāko ekonomisko attīstību pēdējās desmitgadēs un izdara secinājumu: ja kontinents nespēs jau tuvākajos gados veikt radikālas pārmaiņas, tas neglābjami zaudēs tehnoloģiskajā sacensībā ar ASV un Ķīnu, kā arī paliks neaizsargāts pret eksistenciālajiem drošības draudiem, ko rada agresīvas kaimiņvalstis.

Dragi norāda uz kritiskiem faktoriem: pasaulē ir beidzies ekonomikas globalizācijas un ģeopolitiskās stabilitātes laikmets; Eiropas kontinents atšķirībā no ASV un Ķīnas ir palaidis garām iespēju izmantot digitālās revolūcijas iespējas, tai skaitā zaudējis cīņā par produktivitātes pieaugumu; Eiropa jau tuvākajā laikā piedzīvos iedzīvotāju skaita kritumu, līdz ar to arī pieejamā darbaspēka samazinājumu.

Lai pārvarētu konkurētspējas un fiziskās drošības izaicinājumus, Eiropai būtu jāpanāk ekonomiskā izaugsme vismaz 5–6 % IKP apmērā, taču šādus rādītājus Eiropas valstis nav pieredzējušas kopš 20. gadsimta 60.–70. gadiem.

Ja ES nespēs panākt politisko vienotību, veikt radikālas reformas (piemēram, izveidot vienotu kapitāla tirgu) un strauji investēt (tai skaitā ar milzīgu privātā un publiskā sektora aizņēmumu palīdzību) modernā, ar augstām tehnoloģijām saistītā industrializācijā un inovācijās, ļoti īsā perspektīvā zudīs iespējas saglabāt eiropiešiem pierasto sociāli drošās dzīves modeli, Eiropa nespēs noturēties starp pasaules līderiem nedz tehnoloģiju, nedz ekonomikas dekarbonizācijas jomā, kā arī fiziski nevarēs nosargāt savu brīvību. Līdz ar to ES zaudēs savas eksistences jēgu – tik skarbs savos secinājumos ir ziņojuma autors.

Dragi ziņojums uzrāda daudzus pašreizējo Eiropas problēmu cēloņus – nepietiekamu izcilību zinātnē, nespēju zinātniskus sasniegumus komercializēt, koncentrēšanos uz “pagājušā gadsimta” ekonomikas nozarēm (autobūve, farmācija), nevis augstajām tehnoloģijām, zemo produktivitāti utt. Skarba kritika tiek veltīta arī Eiropas nespējai veidot vienotu, mērķtiecīgu ārpolitiku, kas veicinātu tās ekonomiskās intereses un neatkarību, un nodrošināt pašai savu aizsardzību, kā arī neefektīvajai militārajai rūpniecībai (piemēram, ASV ražo viena veida tanku, kamēr ES tiek ražoti 12 dažādi tanki).

Vairākkārt ziņojumā minēti birokrātiskie šķēršļi, ar ko sastopas investori un kuru dēļ inovatīvi uzņēmēji masveidā izvēlas strādāt citur (30 % no Eiropas “vienradžiem” jeb uzņēmumiem, kuru vērtība pārsniedz miljardu eiro, savu galveno mītni pārceļ uz citām valstīm, galvenokārt uz ASV). Dragi uzsver, ka Eiropā netrūkst drosmīgu ideju un talantīgu uzņēmēju, taču tie ik uz soļa sastopas ar “ar nekonsekventiem un ierobežojošiem noteikumiem”.

Viens no galvenajiem iemesliem, kas kavē moderno tehnoloģiju attīstību Eiropā, ir normatīvā pārregulācija un pārmērīga institucionāla kontrole. Ziņojumā minēts, ka “ES šobrīd ir aptuveni 100 uz tehnoloģijām vērsti tiesību akti un vairāk nekā 270 regulatoru, kas darbojas digitālajā jomā visās dalībvalstīs. Daudzos ES tiesību aktos ir ievērota piesardzīga pieeja, kas nosaka konkrētu uzņēmējdarbības praksi ex ante, lai novērstu iespējamos riskus ex post”. Tai skaitā ziņojums kritizē ES mākslīgā intelekta aktu  un tajā noteiktās prasības mākslīgā intelekta modeļiem.

Asa kritika tiek veltīta arī fragmentētajam un lēnajam lēmumu pieņemšanas procesam ES: jebkura lēmuma pieņemšanas gaitā projekts sastopas ar vairākām veto iespējām dažādās stadijās; no Eiropas Komisijas ierosināta likumprojekta līdz tā pieņemšanai paiet vidēji 19 mēneši, bet šī normatīvā akta ieviešana dalībvalstīs sākas tikai pēc tam.

Lasot Dragi ziņojumu, nenoliedzami nāk prātā arī Latvijas tiesiskajai sistēmai raksturīgās likumdošanas un likumu piemērošanas problēmas. Vērtīgi priekšlikumi šai sakarā izskanējuši vairākkārt arī “Jurista Vārdā”: Dr. iur. Anda Smiltēna² un Andris Rimša³ ir vērsuši uzmanību uz nepiedodamo pārregulāciju un normu plūdiem, kas smacē valsts attīstību, savukārt nesenais Valsts kontroles ziņojums⁴> kritiski vērtē tiesu sistēmas efektivitāti, tai skaitā neproporcionāli lielo tiesnešu skaitu un tiesu sistēmas finansējuma izlietojumu.

Ja gribam, lai Eiropa izdzīvo, katram ir nepieciešams rīkoties.