Veselības aprūpes kvalitātes nodrošināšana ir viens no būtiskākajiem principiem, kas ilgstoši saglabā savu nozīmīgumu veselības politikas veidotāju vidū gan nacionālā, gan Eiropas Savienības, gan starptautiskā līmenī.¹ Pacientu un ārstniecības personu tiesību aizsardzība veido drošas, efektīvas un uz kvalitāti orientētas veselības aprūpes sistēmas pamatu. Viens no priekšnoteikumiem veiksmīgas un efektīvas šo tiesību aizsardzības īstenošanas nosacījumiem ir pārdomāta un mūsdienu prasībām atbilstošas medicīnas un veselības aprūpes izglītības pieejamība.

Pasaules vadošajās augstākās medicīnas un veselības aprūpes izglītības iestādēs būtiska nozīme ir simulācijā balstītas izglītības pieejas integrācijai mācīšanas un mācīšanās procesā, kas ir viens no pacientu un topošo ārstniecības personu tiesību un drošības aizsardzības balstiem. Proti, Pacientu tiesību likuma² 5. panta otrajā daļā ir noteikts, ka pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma. Atbilstoši starptautiskajai tiesu praksei tas ietver arī ārstniecības personu izglītības programmu kvalitāti un atbilstību jaunākajām tendencēm.

Ministru kabineta 2024. gad 24. septembra noteikumu Nr. 617 “Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu”³ 4. punkts paredz: “Prasmes (praktiskās manipulācijas) medicīnas un veselības aprūpes izglītības programmu ietvaros studējošajiem jāapgūst simulāciju vidē, kā to nosaka attiecīgās profesijas standarts un tajā iekļautās profesionālās kvalifikācijas prasības (turpmāk – profesijas standarts). Prasmju (praktisko manipulāciju) apguve simulāciju vidē paredzama vismaz šādos gadījumos:

4.1. klīnisko prasmju apguve un pilnveide ārstniecības iestādē ir ierobežota vai arī vispār nav iespējama;

4.2. klīnisko prasmju apguve un pilnveide pie pacienta var ierobežot pacienta tiesības saņemt veselības stāvoklim atbilstošu, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību;

4.3. klīnisko prasmju apguve praktisku, ētisku un tiesisku aspektu dēļ nav iespējama citādā veidā.”

Kas aktualizē šādas normas nepieciešamību?

Lai nodrošinātu kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus, nepieciešamas kompetentas, tas ir, labi izglītotas, apmācītas un prasmīgas, ārstniecības personas un ārstniecības atbalsta personas. Kompetences veidošanas stūrakmens ir izglītība un apmācība.⁴

Veidojot un īstenojot medicīnas un veselības aprūpes jomas specifikai atbilstošas izglītības programmas, ir jāievēro, ka to saturs ir pierādījumos balstīts, aktuāls un saskaņā ar mūsdienu prakses standartiem, nodrošinot arī vienu no medicīnas ētikas svarīgākajiem principiem veselības aprūpes drošības konceptā – nekaitēt!

Taču gandrīz viens miljards cilvēku pasaulē joprojām cieš no kvalitatīvi un efektīvi apmācītu medicīnas darbinieku trūkuma, kas izraisa slimības vai nāvi.⁵ Latvijā par pacientam nodarītu kaitējumu no Ārstniecības riska fonda tiek izmaksāts vairāk nekā viens miljons eiro gadā.⁶

Attīstoties veselības aprūpes drošības koncepcijai, kas ietver gan pacientu tiesības uz kvalitatīvu un drošu aprūpi,⁷ gan ārstniecības personu tiesības uz drošību,⁸ ir transformējusies veselības aprūpes speciālistu mācīšanas un mācīšanās pieeja. Šīs transformācijas pamatā ir ne tikai straujā medicīnas tehnoloģiju attīstība, kas būtiski ietekmē ārstniecības procesus, bet arī pieaugošais sabiedrības pieprasījums pēc augstākas aprūpes kvalitātes, kā arī nepieciešamība ievērot arvien stingrākas juridiskās un ētiskās prasības.