Leģitīmas intereses ir viens no sešiem pamatiem personas datu apstrādei, ko Vispārīgā datu aizsardzības regula (turpmāk – Datu regula) noteic datu apstrādei, turklāt tas ir plaši izmantots pamats, jo īpaši tā elastīguma dēļ. Datu pārziņiem šis datu apstrādes pamats ļauj apstrādāt datus situācijās, kad nav skaidra vai tieša juridiska pienākuma personas datus apstrādāt vai nav saņemta indivīda piekrišana. Taču šī pamata piemērošanas praksē nereti rodas jautājumi, vai datu pārziņa identificētās intereses patiesi varētu uzskatīt par leģitīmām un vai pārziņi neizmanto šo datu apstrādes pamatu tādēļ, ka neviens cits pamats datu apstrādi nepieļauj. Tādējādi pastāv risks, ka datu subjektu tiesības var tikt atstātas novārtā vai nepietiekami aizsargātas. Līdz ar to Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) secinājumi lietā,¹ kas atbild uz jautājumiem par to, vai komerciālas intereses pašas par sevi var būt par pamatu personas datu apstrādei, ir sevišķi nozīmīgi šo risku mazināšanai vai novēršanai.