Vai mūsu demokrātijā ir nepieciešams vairāk vecā labā “veselā saprāta”,¹ kas aizstātu liberālismu, uz zināšanām balstītus lēmumus un citas vecās pasaules traucējošās paliekas? Februāra vidū Eiropas Savienības Tiesas (EST) ģenerāladvokāte Čapeta (Ćapeta) sniedza savu vērtējumu² par Dānijas likumu, kas nošķir imigrantus no Rietumiem un ne-Rietumiem.

Likums par sociālajiem mājokļiem paredz izdalīt īpašus rajonus, kuros pastāv nelabvēlīga situācija bezdarba, noziedzības, izglītības un zemu ienākumu dēļ. Tajā turklāt atsevišķi izdala tā sauktās pārveides zonas, kur papildus nelabvēlīgai sociālekonomiskajai situācijai pēdējo piecu gadu laikā imigrantu “ne no Rietumu valstīm” īpatsvars ir pārsniedzis 50 % slieksni. Likums prasa drastiski samazināt valsts dzīvojamo māju īpatsvaru šādās teritorijās. Praksē tas nozīmē īpašumu pārdošanu privātiem attīstītājiem, nojaukšanu vai ģimenes mājokļu pārveidošanu par mājokļiem jauniešiem. Agrāko īrnieku īres līgumi tika izbeigti.

Pirms vairākiem gadiem dāņu dienas laikraksts Dagens Nyheter īsi pēc strīdīgā likuma stāšanās spēkā intervēja kādu taksometra vadītāju Muhamedu Aslamu, kurš savā dzīvoklī bija pavadījis 37 gadus.³ Viņam ar sievu bija jāpārvācas uz vienistabas dzīvoklīti 100 metrus no agrākā dzīvokļa, kurā uzreiz ievācās jauni īrnieki. Nesenā tiesvedībā Dānijas tiesai radās šaubas, vai iedzīvotāju iedalīšana rietumniekos un ne-rietumniekos nav diskriminācija etniskās piederības dēļ, un tā vērsās ar jautājumu EST par Rasu vai etniskās piederības direktīvas⁴ interpretāciju.

Kā norādīts Dānijas valdības ziņojumā, “šajā valstī paralēlās sabiedrībās dzīvo 28 000 ģimeņu, kuru izcelsme nav rietumnieciska. Paralēlā sabiedrība ir fiziski vai garīgi izolēta un ievēro savas normas un noteikumus bez nozīmīga kontakta ar Dānijas sabiedrību un bez vēlmes kļūt par Dānijas sabiedrības daļu. Valdības ieskatā, šādas paralēlās sabiedrības apdraud Dānijas iekšējo vienotību un, iespējams, pat pašu Dāniju. Tādēļ valdībai ir jārīkojas nekavējoties”.⁵

Lietas dalībnieku viedokļi atšķīrās par to, vai Dānijas likumdevēja izveidotā grupa “imigranti un viņu pēcnācēji no valstīm, kas nav Rietumu valstis,” norāda uz etnisko piederību vai arī vienīgi uz valstspiederību. Valstspiederība jeb pilsonība kā diskriminācijas kritērijs ir tiešā veidā izslēgta no Direktīvas 2000/43. Proti, tajā ir norādīts, ka šī direktīva neattiecas uz dažādo attieksmi tautības [sic!] [pilsonības/valstspiederības] dēļ. Atkāpei jānorāda, ka direktīvas latviešu valodas versija ar tajā izmantoto jēdzienu “tautība”, kas norāda valstisko piederību, var radīt pārpratumu, šajā ziņā secinājumu latviešu valodas versijā ir veiksmīgi izmantots vārds “valstspiederība”.⁶

Ģenerāladvokātes ieskatā, lai nošķirtu etnisko un valsts piederību, ir jāņem vērā arī agrākā Eiropas Savienības (ES) rīcība, lai cīnītos ar rasismu un ksenofobiju, un ES mērķis izveidot tolerantu sabiedrību. Kā norādīts secinājumos – toleranta sabiedrība prasa vienlīdzīgu tiesību atzīšanu visiem. EST konsekventi norāda, ka būtiski ir konstatēt nelabvēlīgu attieksmi etniskās piederības dēļ, nevis identificēt konkrētu grupu. Agrākā lietā par kāda Beļģijas darba devēja izteikumiem, ka tas nepieņems darbā cittautiešus (allochtonen), EST ieskatā, nebija nepieciešams identificēt konkrētu etnisku grupu. Arī iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu bija atsevišķas norādes, ka Dānijas likumdevējs ir izveidojis nošķīrumu pēc etniskā principa. No likuma sagatavošanas dokumentiem izrietēja, ka tas bija balstīts uz pieņēmumu, ka dažādas etniskās izcelsmes iedzīvotāju koncentrācija ir norāde, ka attiecīgajam rajonam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Visbeidzot varam ievērot, ka, ģenerāladvokātes ieskatā, nepietiek ar likumdevēja gribu balstīties uz aizspriedumiem, veicināt stereotipus un stigmatizācijas nostiprināšanos. Pirms šāda pasākuma pieņemšanas vajadzētu gūt skaidrus pierādījumus, ka šādas paralēlas sabiedrības pastāv vai veidojas vienīgi “ne Rietumu” imigrantu vidū. Šis apstāklis būs jāpārbauda valsts tiesai. Ar interesi gaidīsim galīgo nolēmumu šajā lietā.