Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma lēmums nr.1 1995. gada 27. martā

Par likumu piemērošanu mantojuma lietās

Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma (turpmāk CL) mantojuma tiesību daļa tika atjaunota un ar nelieliem grozījumiem stājās spēkā 1992. gada 1. septembrī, vienlaicīgi tika noteikta šo mantojumu tiesību spēkā stāšanās kārtība. Pēc tam 1993. gada 20. janvārī tika papildināts arī Latvijas Civilprocesa kodekss. Līdz ar to būtiski mainījušās mantojuma tiesiskās attiecības un kārtība, kādā apstiprināties mantojuma tiesībās.

Tiesas prakses izpēte liecina, ka republikas tiesas, izskatīdamas mantojuma lietas, visumā pareizi piemēro likuma normas. Tomēr, izskatot šīs kategorijas lietas, tiesu darbā nav vienveidības, ir arī nepilnības un tiek izdarītas kļūdas, kas rada personu mantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu pārkāpumus.

Lai novērstu trūkumus tiesu darbā mantojuma lietu izskatīšanā un nodrošinātu vienveidīgu tiesu praksi, Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnums nolemj dot šādus izskaidrojumus:

1. Mantojums (mantojuma masa) vai mantošanas tiesību objekti ir mantas kopība, kas mantojuma atstājējam piederējusi nāves brīdī (arī mantojuma atstājēja tiesības un saistības).

Mantot var to, kas nav izņemts no privāttiesiskās apgrozības. Mantojumā var pāriet tikai manta, kura mantojuma atstājējam piederējusi uz likumīga pamata.

Izlemjot mantojuma lietas, ir jāņem vērā arī Civillikuma lietu tiesību, saistību, tiesību un ģimenes tiesību daļās esošās norādes uz to, kas mantojumā pāriet mantiniekiem. Piemēram, lietu tiesību daļā šādas norādes ir 1034. p., 1077.p., 1219.p., 1231.p., 1248.p., 1257.p., 1258.p., 1261.p., 1270.p., 1288.p., 1304.p., 1353.p., 1382.p.; saistību tiesību daļā šādas norādes ir 1414.p., 1519.p., 1580.p., 1583.p., 1590.p., 1778.p., 1785.p., 1915.p., 1920.p., 2105.p., 2211.p., 2266.p., 2312.p., 2350.p.; ģimenes tiesību daļā 113.p., 114.p., 135.p. u.c.

Mantiniekiem ir tiesības celt prasību, lai atgūtu no sveša nelikumīga valdījuma vai turējuma mantu, kas piederējusi mantojuma atstājējam, piedzīt izsniegto aizdevumu samaksu, turpināt prāvu, ko uzsācis mantojuma atstājējs savu mantisko tiesību aizstāvēšanai, utt.

Nevar mantot tādas mantojuma atstājēja tiesības, kurām piemīt stingri personisks raksturs un kuras izbeidzas ar viņa nāvi: alimentācijas tiesības un pienākumi, dzīvojamās telpas īres tiesības, tiesības uz atlīdzību par mantojuma atstājēja veselībai nodarīto kaitējumu, izņemot kaitējuma atlīdzības summas, kuras mantojuma atstājējs nav saņēmis līdz savai nāves dienai, u.c.

Mantojumā pāriet arī mirušā vēl neizņemtā darba alga, citas viņam pienākošās naudas summas: piemaksas, kompensācijas par neizlietoto atvaļinājumu, dividendes, vārda akcijas u.tml.

2. Ja vēlāk tiek konstatēta manta, kas mantojuma atklāšanās brīdī, kā arī mantojuma pieņemšanas termiņa aprites laikā vēl neietilpst mantojuma sastāvā, — tā pieder mantojumu pieņēmušajiem mantiniekiem.

Jāņem vērā, ka mantojuma tiesību realizēšana uz mantu, kura pēc 1940. gada 17. jūnija nacionalizēta vai citādi atsavināta uz valsts varas vai pārvaldes aktu iestāžu pamata, notiek speciālos Latvijas Republikas likumos noteiktos termiņos un kārtībā, bet Civillikuma normas piemērojamas tikai tajās mantošanas attiecībās, kas nav reglamentētas speciālajos likumos.

Ja testamentā ir norādīts, ka tiek novēlēta visa manta, kas pieder mantojuma atstājējam, jāuzskata: novēlēts ir arī nacionalizētais vai nelikumīgi atsavinātais īpašums.

3. Mantojuma lietu var ierosināt jebkurš no mantiniekiem, kā arī vairāki vai visi mantinieki kopīgi.

Katram mantojumam ierosināma atsevišķa lieta. Pieļaujams apvienot vairāku personu mantojuma lietas, ja mantojuma atstājējiem ir vieni un tie paši mantinieki.

4. Apstiprināšana mantojuma tiesībās ir vajadzīga:

1) gadījumos, kad notikusi mantojuma apsardzība;

2) gadījumos, kad izdarīts uzaicinājums;

3) kad pie mantojuma pieder nekustams īpašums;

4) kad mantiniekam ir vajadzīga leģimitācija pret valsts un citām iestādēm.