Latvijas Republikas ģenerālprokurors Jānis Maizītis:

Mūsu attīstības stratēģija ir prokuroru profesionālisms un izmeklēšanas kvalitāte

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ziņojums virsprokuroru sanāksmē 2001. gada 12. februārī

Šodien man kā ģenerālprokuroram pirmo reizi ir tas gods un iespēja analizēt Latvijas Republikas prokuratūras 2000. gada darba rezultātus un runāt par prokuratūras attīstības stratēģiju 2001.gadam.

2000.gads prokuratūrai ir bijis lielu pārmaiņu un publisku satricinājumu gads. Vispirms jau savus pienākumus beidza pildīt ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, kas prokuratūras iestādes vadīja iepriekšējos desmit gadus. Es gribētu kolēģiem atgādināt Jāņa Skrastiņa novēlējumu 2000. gada 30. martā: neklausīties baumās, rūpēties par prokuratūras rindu tīrību, strādāt pie principiāli jaunas kriminālprocesuālās kārtības. Šīs tēzes ir ļoti aktuālas arī šobrīd.

Es ģenerālprokurora pienākumus pildu kopš 2000.gada 11.maija. Pagājušais gads ir bijis asu diskusiju laiks par Satversmē noteikto likumdevēju un tiesu varu. Gan stājoties amatā, gan tagad uzskatu, ka tiesu varas neatkarība ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem un tiesu varas apdraudējums ir arī demokrātijas apdraudējums. Tajā pašā laikā dažādu uzskatu dialogs, bet tikai tāds, kas balstīts uz zināšanām un gudrību, ir tas mehānisms, kas nodrošina tiesiskuma nostiprināšanu valstī un tiesiskā nihilisma izskaušanu. Nav iespējamas spēcīgas vienas atsevišķas varas izpausmes. Demokrātiskas valsts attīstību kopumā spēj nodrošināt tikai savstarpēji stipra likumdevēja, izpildvara, tiesu vara un masu saziņas līdzekļi. Mānīgs ir vienas vai pāris varu atzaru spēks, ja veiksmīgi nefunkcionē viss varas mehānisms kopumā.

Tieši šādā kontekstā - kāds ir mūsu spēks vai nespēks, atkarība vai neatkarība, es gribētu atskatīties uz iepriekšējā gada rezultātiem, kā arī uz tendencēm, kādas, manuprāt, vērojamas pirmstiesas izmeklēšanā un lietu iztiesāšanā. Būtiski ir tas, ka 2000. gads ir pirmais, kuru esam strādājuši ar Krimināllikuma normām, un piektais gads, kopš izziņas iestādes un prokuratūra strādā pēc pirmstiesas izmeklēšanas reformas. Tātad viens no paveiktā darba kritērijiem ir jautājums par to, kāds ir materiālo un procesuālo tiesību normu ieguldījums cīņā ar noziedzību, cik šo cīņu veicina spēkā esošās tiesību normas. Domāju, ka ļoti būtiski analizēt rezultātus no tālākās perspektīvas viedokļa, kā arī no kvantitātes, kvalitātes, prokuroru profesionālisma aspekta.

Vispirms par noziedzības stāvokli valstī. Pērn ir reģistrēti 50 199 noziedzīgi nodarījumi, tas ir par 14,2% vairāk nekā 1999.gadā. Būtiskākais noziedzīgu nodarījumu pieaugums ir mazāk smagiem noziegumiem un kriminālpārkāpumiem. Pēc Valsts policijas vērtējuma, reālais noziedzīgu nodarījumu pieaugums ir 6-8%, pārējais pieaugums tiek saistīts ar Krimināllikuma 58.panta prasību ievērošanu - to, ka Krimināllikums neparedz iespēju atteikt krimināllietas ierosināšanu saskaņā ar iepriekšējo KK 7.p.2.d., tātad mazsvarīguma dēļ. Es pievienojos šādam viedoklim, jo reģistrētu noziedzīgu nodarījumu pieaugums saistībā ar Krimināllikuma jaunajām prasībām jau tika prognozēts un acīmredzama ir to noziedzīgo nodarījumu reģistrācija, kas iepriekš tika atteikta mazsvarīguma dēļ. Tādā veidā objektīvāk tiek atspoguļots noziedzības faktiskais stāvoklis valstī. Tai pašā laikā ļoti svarīga ir Krimināllikuma 58.p. vienveidīga piemērošana un vienveidīga izpratne, bet pilnīgi nepieļaujama ir vēlme nereģistrēt neatklātus noziedzīgus nodarījumus.

Pozitīva tendence vērojama atklāto noziedzīgo nodarījumu skaita pieaugumā, palielinoties reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaitam (par 4,2%), kas sasniedzis 21 541 nodarījumu un ir lielākais pēdējo piecu gadu laikā.