JURISTA VĀRDS Nr.18 (60)

Skaidrojumi. Komentāri. Viedokļi

Līgumsoda un procentu piedziņas teorija un prakse

Prof. Dr. habil. iur. Kalvis Torgāns,

LU Juridiskās fakultātes dekāns, LZA korespondētājloceklis,

zvērināts advokāts, — “Latvijas Vēstnesim”

Līgumsoda un procentu maksāšanas regulējums Civillikumā ir samērā skaidrs, tomēr tiesu prakse rāda, ka var būt arī sarežģītāki gadījumi. Viena civillieta, kurā tiesājas SIA `'VESTA'' (prasītājs) ar akciju sabiedrību `'Liepājas maiznieks'', velkas nu jau gandrīz trīs gadus, ir izraisījusi neizpratni un diskusijas gan tiesnešu (par to varēja pārliecināties tiesnešu apmācības kursos), gan uzņēmēju aprindās. Tāpēc uz šīs lietas materiālu bāzes, tā sakot, ciešā sakarā ar praksi, mēģināsim noskaidrot vairākus teorētiskus jautājumus.

Kā atšķirt nokavējuma procentus

no procentos noteikta līgumsoda

Termins “nokavējuma procenti” ir lietots Civillikuma (turpmāk — CL) 1759.pantā: “Procenti jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, šādos gadījumos:

1) par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem; 2) ...”.

Nokavējuma procenti, tāpat kā procenti par svešas naudas vai atvietojamu lietu lietošanas atvēlējumu, pilda to misiju, kāda vispār ir procentiem ekonomikā. Pēc vispārēja pieņēmuma katrs kapitāls normāli nes augļus (procentus). Tāpēc, ja kapitāls atvēlēti vai aiz atdošanas nokavējuma atrodas pie citas personas, viņam par to ir jāmaksā likumiskie procenti, ja puses nav īpaši vienojušās citādi, tas ir, vai nu par līgumiskiem procentiem, vai bezprocentu lietojumu.

Tātad procenti ir maksa par sveša kapitāla lietošanu (lietošanas iespēju).

Līgumsods CL ir regulēts atsevišķi no procentiem un atrodams nodaļā “Saistību tiesību pastiprināšana”. Saistību tiesību pastiprinājumiem ir cita, no procentiem atšķirīga misija: radīt papildus neizdevīgas sekas saistību pārkāpējam un tādējādi mudināt viņu pienācīgi izpildīt saistības. Šī papildu iedarbība atspoguļojas arī CL 1722.pantā, kurā noteikts, ka līgumsoda samaksa neatsvabina šā soda cietēju no procentiem vai augļiem, kas no viņa pienākas, ... ja vien nav tieši norunāts pretējais. Līgumsods CL 1716.pantā definēts ar arhaiska vārda “pametums” palīdzību: “Līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību tajā gadījumā, ja viņa šo saistību neizpildītu vai neizpildītu pienācīgi.” Pametums mūsdienu valodā nozīmē mantisku samazinājumu, kas var būt gan naudā, gan kādā citā vērtībā (CL 1717.). Kādā formā noteikt mantisko samazinājumu — cietā summā, procentuālā izteiksmē vai kombinēti, to Civillikums nereglamentē un tātad atstāj pušu ieskatam. Padomju laika Civilkodeksā (1964.g.) bez jēdziena “līgumsods” bija arī jēdzieni “soda nauda” un “nokavējuma nauda”. Pēdējo ļoti bieži, bet ne vienmēr normatīvos aktos un līgumos noteica procentos no nokavētā maksājuma summas. Taču pēc funkcijām (prevencija, saistību nodrošināšana u.c.) zinātnieki nespēja pārliecinoši nošķirt līgumsodu no soda naudas un nokavējuma naudas. Nokavējuma nauda LR likumos sastopama arī šodien (skat. likumus `'Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”, 30.p. 2.d., `'Par akciju sabiedrībām”, 30.p.). Elektroenerģijas piegādes lietošanas noteikumos procentos ir noteikts līgumsods (LV, 30.10.96., 161.2.p.).

Tātad līgumsods ir mantisks sods par saistību nepildīšanu. Pastāv dažādas līgumsoda modifikācijas vai veidi (kumulatīvais, ieskaites, izslēdzošais, alternatīvais), bet tos šoreiz sīkāk neapskatīsim. Rezumēsim apskatīto: līgumā ar vienu un to pašu skaitli var būt noteikti gan procenti, gan līgumsods. Piemēram, vienā līgumā var būt noteikts, ka, nokavējot samaksu par piegādāto produkciju, par katru nokavējuma dienu jāmaksā nokavējuma procenti 1,5 par katru dienu, citā līgumā turpretim par šādu pārkāpumu var būt noteikts līgumsods 1,5 procenti par katru nokavējuma dienu. Jāmaksā abos gadījumos, bet ir dažas atšķirības. Galvenā no tām ir šāda: ilgstoša nokavējuma gadījumā procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu (CL 1763.p.), bet līgumsoda pieaugumam ierobežojumu nav.

Bet nu laiks pievērsties ievadā norādītajai civillietai, lai redzētu, ka problēmas rodas arī tur, kur tām nevajadzētu būt.

Strīds ar daudziem prasījumiem

1994.gada janvārī SIA “VESTA” un VAS “Liepājas maiznieks” noslēdza līgumu par miltu piegādi “Liepājas maizniekam” 1994.gadā par vairāk nekā 900 tūkstošiem latu. Līguma 3.1.punktā noteikts, ka pēc katras produkcijas piegādes pieņemšanas pasūtītājs a/s “Liepājas maiznieks” garantē tās apmaksu ne vēlāk kā 3 dienu laikā, bet 3.2.punktā puses vienojušās, ka produkcijas apmaksas kavēšanas gadījumā piemērojams līgumsods — 1,5% apmērā no neapmaksātās summas par katru kavējuma dienu. Miltu pircējs izrādījās nedisciplinēts maksātājs, tas regulāri nokavēja maksājumus par 4 līdz 29 dienām. Šādi kavējumi tika pieļauti vairāk nekā par 160 miltu piegādes partijām. 1994.gada novembrī piegādātāja SIA “VESTA” pacietības mērs bija pilns. Konstatējot, ka līdz 1994.g. 30.oktobrim nav samaksāts par piegādātajiem miltiem Ls 5345,16, bet līgumsodu summa par gada ietvaros pieļautajiem maksājumu kavējumiem ir Ls 55 381,33, SIA “VESTA” pieteica tolaik obligāto pretenziju un vēlāk (06.