Satversme

Latvijas Republikas 1922. gada Satversme neapšaubāmi ir uzskatāma par Latvijas valsts demokrātiskās iekārtas pamatu un valsts neatkarības garantu. Tā ir un tai jābūt valsts pamatlikumam, kas nodrošina valsts varas saglabāšanu Latvijas tautas rokās. Tā sekmēja Latvijas veiksmīgu iekļaušanos demokrātisku valstu saimē gan pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, gan pēc tās neatkarības atjaunošanas. Latvijas tauta nevar no tās atteikties dažu personu ambīciju dēļ, kurām ļoti gribas kļūt par Latvijas konstitūcijas tēviem.

Tas nenozīmē, ka Satversmi vajadzētu pārvērst par apputējušu relikviju muzeja plauktā. Nē, tā ir jāpilnveido kopīgi ar sabiedrības attīstību, ietverot sevī jaunākās sabiedrisko zinātņu atziņas un pasaules demokrātisko valstu pieredzi, tajā skaitā pašas Latvijas pieredzi. Tas arī ir ticis darīts 1998. gadā, iekļaujot tajā nodaļu, kas nostiprina un garantē cilvēku pamattiesības neatkarīgajā Latvijā. Šāds ceļš, balstoties uz pasaules demokrātisko valstu un pašas Latvijas pieredzi, ir ejams arī turpmāk.

Tā, ņemot vērā Latvijas pašvaldību lielo lomu demokrātijas nostiprināšanā un iedzīvotāju pamattiesību attīstībā un nodrošināšanā, Satversmē būtu jāiekļauj arī nodaļa par pašvaldībām, kurā būtu noteikts to tiesiskais statuss un vieta valsts varas iestāžu sistēmā. Vajadzīgi arī citi papildinājumi un grozījumi, par kuriem runa būs tālāk. Taču šiem grozījumiem jābūt tādiem, kas nostiprina un attīsta Satversmes demokrātisko garu, nevis atvieglo dažādiem politiskiem avantūristiem, uzdodoties par Latvijas glābējiem, iegūt diktatoriskas pilnvaras.