Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Šobrīd narkomānija ir kļuvusi par problēmu, kas satur ārkārtīgu draudu potenciālu un ir it kā pēkšņi mums uzbrukusi. Latvijā ir notikuši vairāki skandalozi noziegumi, kuri beidzot šai problēmai ir pievērsuši valsts augstāko amatpersonu uzmanību un raduši rezonansi arī masu medijos. Taču jāatceras, ka šī nav no tām sociāli negatīvajām parādībām, kas uzbrūk pēkšņi kā gripas epidēmija vai mutes un nagu sērga. Narkomānija Latvijā ir attīstījusies jau gadiem, un tās ienākšanu sabiedrībā var salīdzināt ar to, kā ļaundabīgs audzējs pārņem cilvēka ķermeni — tad, kad to jau var ar aci pamanīt, parasti jau ir par vēlu. Lai laikus šo ļaunumu — narkomāniju — atklātu, ir nepieciešama diagnostika (par kuras trūkumu Latvijā sūdzēties nevar), bet vēl svarīgāka ir vēlēšanās šo slimību pamanīt un pievērsties tai, neraugoties uz tās atbaidošo un nomācošo būtību. Nobeidzot šo pesimistisko ievadu, ir jāsaka: laikam taču labāk ir sākt kaut ko darīt ar kavēšanos nekā nedarīt nemaz.

Psihoaktīvās vielas cilvēki jau pazinuši ļoti sen. Senā pagātnē pastāvēja noteikti noteikumi par to, kādas vielas un kā tās lietot medicīnā, reliģiskās un sadzīves ceremonijās, turklāt senajos laikos ar narkotikām pārsvarā “darbojās” priesteri un ārsti, tātad savā ziņā kvalificēti cilvēki, kuri zināja un noteica to, kas katrā gadījumā ir jālieto, cik daudz un cik ilgi. Bija dažādi narkotisko vielu lietošanas modeļi: katrā reģionā un kultūrā — savs. Piemēram, Dienvidamerikā, Andu kalnos, indiāņi gadsimtiem ilgi pazina kokas2 augu (no kura tagad iegūst kokaīnu) un vienmēr košļāja tā lapas reliģiskos svētkos, kā arī lai nomāktu izsalkumu un atvairītu nogurumu. Vai arī — jau grieķi un romieši zināja par opija magonēm, kas aug Āzijā un Tālajos Austrumos. Austrumindijā rastafariešu reliģijā hašišu godāja par mistisku augu un bieži smēķēja pie svētās Gangas upes, uzskatot, ka tam piemīt dziednieciskas īpašības.

Turpinot analizēt narkomānijas vēsturisko attīstību, ir jāatzīmē, ka narkotiskās vielas savulaik ir lietotas diezgan dīvainiem mērķiem, piemēram, opiju senatnē lietoja Vidusjūras rajonā kā līdzekli pret caureju, kuņģa krampjiem, klepu un locītavu sāpēm. Opiju senajā Ķīnā lietoja reliģisku pasākumu laikā. Apmēram tajā pašā laikā to sāka lietot Indijā, Persijā un Āfrikā, kur opiju ieveda arābu tirgotāji. Senie ēģiptieši opija magoni piemin asīriešu tekstos, par to runā arī sengrieķu un romiešu rakstnieki.