Dipl.iur. Krišjānis Rudzītis, Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas kriminologs, — “ Latvijas Vēstnesim”

Foto: no personīgā arhīva

Problēmas aktualitāte

Gan zādzība, gan laupīšana kā noziedzīgu nodarījumu veidi ir pazīstami jau gadu tūkstošiem. Tādēļ kopumā nav nopietnu problēmu ne katra minētā veida izpratnē, ne to savstarpējā norobežošanā. Tomēr atsevišķos jautājumos krimināltiesiskā reglamentācija ir aizvien mainīga un kā sekas šim mainīgumam nereti ir teorētiski strīdi, nevienveidīga tiesu prakse un dažkārt arī neadekvāti sodi vainīgajām personām vai pat sava veida vēsturiska netaisnība.

Viens no strīdīgākajiem jautājumiem ir nodarījuma kvalifikācija gadījumos, kad svešas mantas nolaupīšana ir saistīta ar tādām darbībām, kuru vardarbīgums ir niecīgs vai pat vispār apšaubāms. Kādi kritēriji šādu darbību gadījumā var tikt izmantoti, lai norobežotu zādzību no laupīšanas? Minētais jautājums ir sevišķi aktuāls divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ikdienas praksē ir daudz gadījumu, kad pret cietušo viņa mantas nolaupīšanas procesā tiek lietots faktiski neievērojams fizisks spēks, piemēram, cietušajam no rokas izraujot somu. Otrkārt, šādu gadījumu juridiskais novērtējums nesen vēlreiz tika pārskatīts, 2001.gada 14.decembrī pieņemot Augstākās tiesas Plēnuma lēmumu Nr.3 “Likuma piemērošana krimināllietās par svešas mantas nolaupīšanu” (turpmāk — 2001.gada Plēnuma lēmums).

Vardarbības intensitāte kā norobežošanas kritērijs