Tikai retais "Jurista vārda" lasītājs vēl varētu būt nepamanījis polemiku šajā laikraksta pielikumā par kvalifikācijas jautājumiem, ja izdarīta slepkavība, kas saistīta ar laupīšanu vai izvarošanu. Bet vai tiešām ir pamats šo tematu izvērst par tik neatlaidīgi diskutējamu problēmu? Vai profesora U.Krastiņa viedoklis nav pietiekami racionāls? Iespējams, godājamajam profesoram tiešām var izteikt pārmetumus par zināmu pozitīvismu krimināltiesībās. Bet arī viņa oponentu pieeja konkrētajam jautājumam nav nevainojama, jo viņiem, šķiet, tomēr ir pārāk šaurs un nekonsekvents skatījums uz lietas būtību.

"Strīdīgais Krimināllikuma pants" nav unikāls

Izlasot docenta A.Judina rakstus "Par slepkavību, kas saistīta ar citiem noziegumiem" (LV, 19.12.2000.) un "...problēma ir daudz nopietnāka par viedokļu nesakritību divu noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijā" (LV, 27.02.2001.), rodas iespaids, ka Krimināllikuma (KL) 117.p. 6. un 7.pkt. ir unikāla krimināltiesību normas konstrukcija. Otrajā no minētajiem rakstiem A.Judins atspēko U.Krastiņa argumentu par vairākobjektu nodarījumiem, taču nezināmu iemeslu dēļ nekomentē profesora rakstā "Par krimināltiesībām, kas prasa diskusiju" (LV, 06.02.2001.) minēto piemēru par KL 231.p. 2.d., t.i., huligānismu, ja tas saistīts ar miesas bojājumu nodarīšanu cietušajam. Šo piemēru gan cenšas atspēkot A.Loskutovs savā rakstā "...krimināltiesībās pirmoreiz veidojas īsta diskusija, nevis pieklājīga domu apmaiņa" (LV, 27.02.2001.), taču diez vai varētu teikt, ka tas asociētajam profesoram izdodas veiksmīgi. A.Loskutovs konkrēti raksta, ka "huligānisms bieži izpaužas miesas bojājumu nodarīšanā, arī mantas bojāšanā vai iznīcināšanā, atšķiroties no līdzīgiem noziedzīgiem nodarījumiem tikai ar motivāciju". Ja mēs piekristu šādam viedoklim, tad nāktos atzīt, ka KL 231.p. 1.d., kura paredz atbildību par tādu huligānismu, kas nav saistīts ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem, līdz ar to paredz atbildību vienīgi par personas motivāciju.