Kā veiksmīgāk pilnveidot robežsardzes darbu

Mag.iur. Ilona Bulgakova, LPA Krimināltiesisko zinātņu katedras lektore, robežsardzes kapteine, — “Latvijas Vēstnesim”

Viens no jebkuras valsts, arī Latvijas, svarīgiem atribūtiem ir valsts robeža. Sākotnēji robežas izpratne saistījās ar līniju, kas atdalīja vienu objektu (valsti) no otra un apsargāja tā nedalāmību. Galvenā valsts funkcija uz robežas bija atvairīt jebkura rakstura apdraudējumus. Mūsdienās valsts robeža nav tikai līnija. Starp diviem objektiem (valstīm) ir arī pierobežas teritorija, kas ietver sevī kaimiņvalstu pierobežas teritorijas daļu, kura ir attiecīgo valstu un to robežu sastāvdaļa. Šajā pierobežas teritorijā kā vienā, tā arī otrā kaimiņvalstī darbojas noteikta objektu, subjektu, atšķirīgo vērtību un interešu sistēma, ko nepieciešams sakārtot tiesiskā ceļā.

Latvijas Republikā robežas tiesiskā regulējuma jautājumi līdz šim nav pētīti. Citās pasaules valstīs tie kļūst par izpētes un aktīvo diskusiju priekšmetu. Piemēram, Krievijas pazīstamais jurists V. Rušailo monogrāfijā “Administratīvi tiesiskie režīmi” raksta, ka jautājumu sakārtošanai, kas saistīti ar robežu un pierobežu, “nepieciešama politiskās iedarbības sistēma, vienota griba, kas apvieno visas institūcijas, kas darbojas pierobežā, kā arī nepieciešama pārdomāta pierobežas politika”. [1; 184]. “Krievijas Federācijas Pierobežas politikas pamati”, kurus apstiprinājis Krievijas prezidents, ir viens no nozīmīgākajiem valsts soļiem pierobežas jautājumu sakārtošanā Krievijā.

Vācijā arī tiek domāts par robežas un ar to saistītu jautājumu sakārtošanu Eiropas kontekstā. Interesanti, ka robežas drošība netiek atdalīta no iekšējās drošības. Piemēram, Speieras vadības zinību augstskolas profesors Dr. Rainers Pičas (Rainer Pitschas) raksta, ka jebkuras mūsdienu valsts uzdevums ir sabiedriskās dzīves sakārtošana valsts robežu ietvaros, aizsardzība pret vardarbīgiem uzbrukumiem valstī dzīvojošajiem iedzīvotājiem no ārpuses, kārtības nodrošināšana valsts iekšienē [2; 9]. Pastāvot kriminogēno mentalitāšu, noziegumu globalizācijas, tā sauktās ikdienas noziedzības, narkotiku izplatības un citām problēmām, tiek būtiski apdraudēti ekonomiskie, administratīvie un politiskie procesi Eiropas Savienības (turpmāk tekstā — ES) dalībvalstīs. Kā uzskata prof. Rainers Pičas, minētās problēmas apdraud ne tikai ES valstu drošību, bet arī Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs notiekošos procesus, attīstot jaunās demokrātijas.

Eiropā konceptuāli tiek domāts par to, kādā veidā var reāli nodrošināt Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 5.pantā paredzētās cilvēka tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Meklējot problēmas risinājumu, tiek diskutēts par kompleksas stratēģijas izstrādi cīņā ar noziedzību, kā arī “ekvivalentas atbildes” izstrādi potenciāla apdraudējuma gadījumā [ 3; 9–19].

Viena no institūcijām, kas nodrošina tiesisko kārtību uz robežas, pierobežā, kā arī veic atsevišķas funkcijas valsts iekšienē ( sk. 2001. gada 22. decembra likumu “Grozījumi Robežsardzes likumā — autora piez.), ir Valsts robežsardze.

Balstoties uz Robežsardzes attīstības prioritātēm 1999.gadā, pirmajā vietā atradās robežsardzes infrastruktūras attīstība, valsts austrumu robežas nostiprināšana un izveidošana atbilstoši ES ārējās robežas standartiem.