Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes students, – “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

* Raksts iesniegts publikācijai 2002.gada decembrī, MK noteikumi par grozījumiem Ministru kabineta iekārtas likumā pieņemti 7.01.2003. (“LV” Nr.4, 9.01.2003).

2002.gada 7.novembrī ļoti īsā laikā pēc sanākšanas VIII Saeima apstiprināja jauno Ministru kabinetu Einara Repšes vadībā. Kad apsveikumi ir izskanējuši un rozes apvītušas, valdošo koalīciju, kā parasti, ieskauj vienīgi daudzas sasāpējušas problēmas, vēlme nest tautai solītos jaunos laikus un konstitucionālā kārtība, kuras ietvaros ir nepieciešams politiski samērot un izsvērt esošo lietu kārtību ar nākotnes vīzijām. Taču, kā šķiet, vismaz Satversmes izpratnē viss palicis pa vecam; konstitucionālo normu piemērošanā turpinās vēl joprojām vecā, tik ierasta kārtība.

Valsts sekretāru sanāksmē pagājušā gada nogalē tika izsludināts grozījumu projekts Ministru kabineta iekārtas likumā*, kuru paredzēts izdot Satversmes 81.panta kārtībā kā Ministru kabineta noteikumus ar likuma spēku pēc tam, kad Saeima būs devusies pelnītajās Ziemassvētku brīvdienās. Plānots, ka 1.janvārī mēs pamodīsimies valstī, kurā būs radītas divas jaunas (veselības ministrija un reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija) ministrijas.1 Tieši šis valdības deklarētais nodoms parāda bīstamu Satversmes priekšrakstu izpratni, kura var novest mūsu demokrātisko republiku pie neprognozējamām sekām. Šajā kontekstā nav lieki atgādināt Egila Levita pausto domu, ka “Satversme ir ļoti diferencēts juridisks instruments. Tā ir ļoti ietilpīga, dodot [..] lielu brīvību, taču tā satur arī stingras robežas, kuras [..] nedrīkst pārkāpt”.2 Iecerētais grozījums Ministru kabineta iekārtas likumā 81.panta kārtībā pārkāpj šīs Satversmes pieļautās rīcības brīvības robežas, jo Ministru kabineta iekārtas likumā nevar izdarīt grozījumus ar Ministru kabineta noteikumiem, kuriem ir likuma spēks. Ministru kabineta iekārtas likumu var grozīt tikai ar Saeimas vai tautas pieņemtu likumu.