Šī raksta uzmanības degpunktā ir izstrādātie Satversmes grozījumi saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā (turpmāk — ES). Autors īpaši pievērsies jautājumam par materiālo normu expresis implicite (pēc būtības, netieši izteiktas) “Latvija ir ES dalībvalsts”, kas ir iemesls Satversmes konceptuālā pamata pārinterpretācijai atbilstoši ES prasībām, kā arī gaidāmo procesuālo normu piemērošanas aspektiem.

Jebkura tiesību norma rodas zināmu apstākļu dēļ un konkrētā normatīvā aktā tiek ievietota ar noteiktu mērķi, funkcijām un savstarpējām sasaistēm ar citām tiesību normām. Satversmes 68.pants darba grupas ieteiktajā redakcijā ieguvis daudz plašāku saturu, nekā tas ir šodien. Satversmes 68.panta pirmais teikums nosaka konkrētu mērķi daļas no valsts institūciju kompetences deleģēšanai nolūkā stiprināt demokrātiju. Iecerētā norma izteikta ļoti veiksmīgi, izvairoties no tiesību formulēšanas, pēc tam nosakot ierobežojumus, kā tas ir Grieķijas Konstitūcijas 29.pantā. Tur noteikts aizliegums ar likumu ierobežot nacionālās suverenitātes īstenošanas tiesības, ja tas skar cilvēka tiesības un demokrātisko iekārtu. Minētajā normā sastopamas norādes uz nacionālajām interesēm kā būtisku deleģēšanas priekšnosacījumu, kā arī līdztiesīguma un vienlīdzības principu ievērošanu, šādi deleģējot. Salīdzinot ar Grieķiju, Latvija ir spējusi apiet izvairīgos un teorētiski strīdīgos formulējumus par nacionālās vai tautas suverenitātes īstenošanas tiesību ierobežošanu. Protams, Grieķijas Konstitūcija nenosaka suverenitātes ierobežošanu, bet gan suverēno tiesību uz suverenitātes īstenošanu ierobežošanu, kas saistāmas ar valsts institūciju kompetenci.