Dr.iur.Valentija Liholaja, Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore, — “Latvijas Vēstnesim”

2003.gada 19.septembrī Sabiedriskās politikas centrs “Providus” rīkoja semināru “Goda un cieņas aizsardzība Krimināllikumā”, kurā biju aicināta piedalīties arī es, tāpēc vēlētos izteikt dažas pārdomas, secinājumus un priekšlikumus, kuri radās semināra gaitā.

Ideja par šāda semināra sarīkošanu ir apsveicama un tas bija nepieciešams, jo šis jautājums jau ilgāku laiku tiek diskutēts1 pēc tam, kad, sākot ar 2002.gada oktobri, pēc tā sauktā skrejlapu skandāla un Augstākās tiesas Senāta 2002.gada 14.novembra sprieduma pasludināšanas Laimoņa Strujēviča prasības lietā pret akciju sabiedrību “Diena” un Aivaru Ozoliņu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu2 žurnālisti publicēja virkni rakstu, kuros pēc būtības bija ietverta viena doma — Krimināllikums, un it īpaši tā 271.pants, paredzot sodu par goda un cieņas aizskaršanu, apdraud vārda brīvību.

Semināra dalībniekiem bija piedāvāta labi pārdomāta programma, kura ietvēra ieskatu starptautisko cilvēktiesību standartos par goda un cieņas aizskaršanu un tiesībām uz vārda brīvību; Krimināllikuma normas un to piemērošana lietās par goda un cieņas aizskaršanu tika apskatīta no cilvēktiesību un krimināltiesību aspekta, kā arī preses pārstāvju skatījumā.