Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tik sarežģīta un komplicēta parādība, kāda ir noziedzība, prasa arī ne mazāk komplicētu pieeju, pētot tās cēloņus.

Cilvēki daudzos gadījumos risina savas problēmas un apmierina savas vitāli svarīgās vajadzības, nerēķinoties ne tikai ar citu cilvēku vēlmēm un brīvībām, bet arī ar tiesību normām, turklāt pilnīgi pretēji Krimināllikuma prasībām. Neiecietība pret citiem cilvēkiem, etniskām grupām un tautām, tai skaitā izdarot smagus noziedzīgus un cietsirdīgus noziegumus, nevis samazinās, bet gan pieaug. Zināmā mērā tā ir maksa par it kā pieaugošo dzīves kvalitātes līmeņa paaugstināšanos. Civilizācijas attīstība ietver arī pieaugošos iznīcības draudus, tādējādi vienlaikus būtu jāpieaug arī drošības potenciālam, taču to nepārprotami atzīt nevar. Cilvēces izdzīvošanas un attīstības problēma ir arī sekmīgas noziedzības novēršanas un apkarošanas jautājums.1 Kas mūs gaida, tai skaitā integrējoties jaunajā savienībā – Eiropas Savienībā?

Lai sekmīgi nodrošinātu cilvēku drošību, aizsargātu viņus no prettiesiskiem un, vēl jo vairāk, no noziedzīgiem apdraudējumiem, ir vispusīgi jāanalizē ne tikai pašreizējā tieslietu aizsardzības prakse Latvijā un jāapzina ārvalstu pieredze noziedzības apkarošanā. Ne mazāk būtiska ir arī noziedzīgo apdraudējumu tendenču prognoze. Tā nav pateicīga lieta, jo prognozes, balstoties uz visdažādākajiem faktoriem, kuru ietekme nav tikusi paredzēta un nav pietiekami precīzi prognozējama, kā prognostiskais modelis, var atšķirties no reālajiem un perspektīvajiem paredzētajiem rādītājiem. Tomēr jebkurā gadījumā prognožu scenāriju izstrāde ir nepieciešama un pat vitāli svarīga, jo tā dod zināmu ieskatu nākotnē un nosaka, ar ko tad perspektīvā sabiedrības drošības jomā mums būs jāsaskaras.

Pašreizējā periodā (2001–2002) Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju tiek vidēji reģistrēti aptuveni 2100 noziedzīgu nodarījumu,2 bet nākamo piecu sešu gadu laikā (ap 2010.