Par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību

Tiesu prakses apkopojums

Vispārējs apskats

Satversmē noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus (100. p.). Šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (116. p.). Vienlaikus noteikts, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu (95. p.).
Personas tiesības uz goda un cieņas aizsargāšanu paredzētas arī Civillikumā. Saskaņā ar šā likuma 2352a. pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.
Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, ja tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē ir jāatsauc. Ja tās ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa.
Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstiski vai ar darbiem, tad viņam jādod šai personai atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.
Kā vārda brīvība, tā gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas, lai izšķirtu, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Civillikums nenosaka vārda brīvības robežas.
Satversmes tiesa, pamatojoties uz Satversmes 89. pantu, ir norādījusi, ka likumdevēja mērķis, izstrādājot Satversmes 8. nodaļu, ir bijis panākt šīs nodaļas un starptautisko cilvēktiesību savstarpēju harmoniju.
“Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, kas saskaņā ar saistībām, kuras Latvija ir uzņēmusies, ir obligāta attiecībā uz Konvencijas normu interpretāciju, un šī prakse izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai.¹
Tālāk minēti statistikas dati par pirmās instances tiesās saņemtām un izskatītām civillietām par goda un cieņas aizskārumu no 2000. gada līdz 2003. gada 1. pusgada beigām.²

Pirmās instances tiesās

2000. gadā izskatītas 44 lietas, no tām prasība apmierināta 12 lietās;
2001. gadā izskatītas 41 lieta, no tām prasība apmierināta 12 lietās;
2002. gadā izskatītas 49 lietas, no tām prasība apmierināta 13 lietās;
2003. gada 1. pusgadā izskatītas 27 lietas, no tām prasība apmierināta 2 lietās.

Valsts nodevās 2000. gadā tika samaksāti 4303 lati
2001. gadā – 5895 lati
2002. gadā – 5735 lati
2003. gada 1. pusgadā – 7357 lati.
Šie statistikas dati rāda, ka tiesās iesniegto lietu skaitam ir tendence augt un lielākā daļa no lietām ir saņemtas Rīgas tiesās. No izskatītajām lietām valsts tiesās 2000., 2001. un 2002. gadā ir apmierinātas mazāk par trešo daļu no prasībām, bet vēl mazāk 2003.gada 1. pusgadā.
Tātad pēdējos gados goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība kļūst arvien populārāka. Pārsvarā notiek tiesāšanās ar plašsaziņas līdzekļiem, taču samērā maz prasību atzītas par pamatotām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē
noteiktie standarti vārda brīvības un goda un cieņas aizsardzībā

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) 10.pants uzliek valstīm pienākumu neiejaukties tiesību uz vārda brīvību īstenošanā, vienlaikus nosakot šo tiesību ierobežošanas mehānismu, kas, tāpat kā tiesību uz vārda brīvību saturs un robežas, ir detalizētāk konkretizēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē. ECK 10.pants ir formulēts šādi:³
“1. Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez valsts institūciju iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neierobežo valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu.
2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesu varu un objektivitāti.”
Līdzīgi kā citas brīvības, vārda brīvība, kas ietverta ECK 10.pantā, uzliek valsts institūcijām pienākumu atturēties no iejaukšanās vārda brīvības jomā. Tomēr vārda brīvība nav absolūta, un, ņemot vērā vārda brīvības ietekmīgo lomu sabiedrībā, tās īstenošana tiek saistīta ar zināmiem pienākumiem un atbildību. Valsts institūcijas ir tiesīgas iejaukties vārda brīvībā, bet tikai saskaņā ar nosacījumiem, kas izsmeļoši minēti ECK 10. panta 2. daļā.
Saskaņā ar ECK 10.panta 2.daļu iejaukšanās tiesību uz vārda brīvību īstenošanā ir attaisnojama tikai tad, ja tā, pirmkārt, ir “noteikta ar likumu,” otrkārt, ir pamatota ar kādu no Konvencijas 10.