Satversmes 77. panta piemērošanas teorētiskie pamati

Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes students, – “Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce, īstenojot Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu¹ 2. pantu, pieņēma valsts pamata likumu – Latvijas Republikas Satversmi.² Atšķirīgas bija Satversmes tēvu domas par viņu gara darba tālāko likteni. Oto Nonācs atzina, ka Satversme noteikšot valsts iekārtu paaudžu paaudzēms uz ko gan Arveds Bergs rezignēti piezīmēja, ka “viņa var būt arī uz ļoti īsu laiku”.³ Un, lai cik paradoksāli tas šķistu, viņiem abiem savā ziņā bija taisnība. Arveda Berga pravietojums apstiprinājās 1934. gada 15. maijā, kad Kārlis Ulmanis apvērsuma ceļā apturēja Satversmes darbību, savukārt par Oto Nonāca vīzijas pareizību pārliecināties var ikviens, jo kopš 1990. gada 4. maija neatkarīgā Latvija balstās uz 1922. gada Satversmes normām.
Tajā pašā laikā kopš 1922. gada Satversmes normas ir piedzīvojušas būtiskas pārmaiņas. Atbilstoši atziņai, ka, “lai Satversme būtu dzīva un darboties spējīga, tai ir jāprot piemēroties tiem attīstības procesiem, kas norisinās sabiedrībā”⁴, Satversme “ir jāpilnveido kopīgi ar sabiedrības attīstību, ietverot [tajā] jaunākās sabiedrisko zinātņu atziņas un pasaules demokrātisko valstu pieredzi, tajā skaitā pašas Latvijas pieredzi”.⁵ Viena no Satversmes pilnveidošanas procesa izpausmēm ir grozījumu izdarīšana tās tekstā. Tā kā “Satversme ir ne vien juridisks, bet arī politisks dokuments, kas nosaka [..] politiskās filozofijas pamatus”,⁶ ikvienam grozījumam ir ne vien juridisks pamatojums, bet arī politiskā dimensija.