Foto: no personiskā arhīva

Nobeigums.
Sākums “JV” Nr.39, 12.10.2004.

Šajā aspektā jāatceras, ka neuzticības izteikšana, resp., amata zaudēšana nekādā ziņā neattiecas uz konkrētu personu personiski; tā ir tiesiska attiecība starp diviem konstitucionālajiem orgāniem. Personas, kas ieņem politiskos amatus, ir spiestas rēķināties ar politiskās atbildības esamību un nevar prasīt tādas pašas tiesas aizsardzības garantijas kā persona, attiecībā uz kuru tiek izdots administratīvs akts. Politiskās atbildības iestāšanās nav saistīta ar nozieguma vai pārkāpuma izdarīšanu, tai pietiek ar valsts vai sabiedrības interešu neievērošanu, kas tiek konstatēta, mēro ar politisku mērauklu, resp., tiek konstatēts, ka politiski atbildīgā persona nerīkojas saskaņā ar kāda cita augstāka orgāna ieskatu, kas tiek atzīts par saskanošu ar tautas gribu.³²
Savulaik Latvijā bija izveidojusies absurda prakse, ka tiesas ar spriedumiem darbā atjaunoja atlaistos pašvaldību domes priekšsēdētājus vai priekšsēdētāja vietniekus. Šajā ziņā Augstākās tiesas Senāts visumā veiksmīgi analizēja šādu gadījumu – “Domes priekšsēdētāja vietnieka ievēlēšana un arī atrašanās amatā ir tieši atkarīga nevis no darba līgumā paredzētajiem nosacījumiem, bet gan no deputātu vairākuma politiskās gribas un uzticības, kas ir subjektīvi jēdzieni un kā tādi nav reglamentēti tiesību normās. Šāda pieeja attiecībā uz lēmuma par domes priekšsēdētāja vietnieka atlaišanu no amata juridiskā rakstura noteikšana izriet no likuma “Par pašvaldībām” normām, kas neizvirza nekādus noteiktus kritērijus, no kuriem deputātiem būtu jāvadās, lemjot par tās vai citas amatpersonas ievēlēšanu vai atlaišanu no amata.