2014.gada 29.maija Saeimas deputātu balsojums par Kriminālprocesa likuma 14.panta grozījumiem, kas turpmāk paredz kā prioritārus noteikt procesus par valsts amatpersonu, kuras ieņem atbildīgu stāvokli, izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem ļauj izvirzīt jautājumu – kas bijis pamatā šādai deputātu rīcībai – statusa ļaunprātīga izmantošana, lēts uz tautas apmuļķošanu vērsts populisms, neattaisnojama bezatbildība vai nožēlojama nezināšana?

Lai arī kurš variants izrādītos patiess, tas izsauc neizpratni, nožēlu un milzīgu baiļpilnu nojausmu par to, kam gan esam uzticējuši mūsu tiesību sistēmas sakārtošanu.

Līdz ar pozitīvo deputātu balsojumu turpmāk, ja vien attiecīgie grozījumi Kriminālprocesa likumā tiks izsludināti, KPL 14.panta 3.daļa paredzēs, ka "kriminālprocesam, kurā (..) apsūdzēta valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli, saprātīga termiņa nodrošināšanā ir priekšrocība salīdzinājumā ar pārējiem kriminālprocesiem". Ja neskatām šo normu sistēmiski, varētu rasties jautājums – kas tad tur slikts, ir taču labi, ka tauta ātrāk uzzina, ko patiesībā izdarījušas valsts amatpersonas.

Un šo argumentu izmanto arī grozījumu iesniedzēji un, iespējams, izmantos arī deputāti, pamatojot savu atbalstu šiem grozījumiem.

Tomēr viss nebūt nav tik vienkārši, jo veiktie grozījumi patiesībā nemaz nav attiecināmi uz attiecīgo argumentu.

Ko patiesībā nozīmē pieņemtie grozījumi? Tie ietverti kriminālprocesa pamatprincipus regulējošā pantā "Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā". Un kāda īsti ir šī panta būtība – atbalstot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā strikti pausto, tajā ir noteikts, ka personai ir tiesības uz to, lai viņas process netiek nepamatoti novilcināts un procesa rezultāts tiek sasniegts saprātīgā termiņā.

Šajā pantā noteiktas un reglamentētas tieši aizdomās turētās, apsūdzētās personas tiesības uz to, ka process pret viņu netiks novilcināts, ka tajā nebūs neattaisnotu bezdarbības posmu, ka pieņēmums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu saprātīgā laikā vai nu gūs apstiprinājumu vai noliegumu. Ja šo tiesību ietvarā tiek noteiktas prioritārās apsūdzēto grupas, tad viņu lietu izskatīšana ir nodrošināma ātrāk nekā citiem.

Saprotot šo kontekstu, vēlreiz var izvirzīt jautājumu – kāds rezultāts ir Saeimas deputātu balsojumam? Atbilde – tagad valsts amatpersonām būs nodrošinātas ātrākas iespējas uz procesa pabeigšanu, viņu lietas būs jāizskata ātrāk nekā pārējo "parasto" cilvēku. Ja tiesā vienā dienā tiks saņemtas divas lietas ar apcietinātām personām – viena, kurā apsūdzētais ir valsts amatpersona, un otra, kurā nav, – ātrāk būs jāuzsāk izskatīt tā lieta, kur apcietināta valsts amatpersona.

Līdz ar to viņa apcietinājumā līdz galīgam nolēmumam atradīsies mazāk nekā otrs apsūdzētais. Ar šādiem piemēriem varētu turpināt un turpināt. Valsts amatpersonas kārtējo reizi kļuvušas likuma priekšā "līdzvērtīgākas" par citām. Interesanti būtu dzirdēt atbildi: kā likumprojekta izstrādātāji un par to balsotāji var izskaidrot, kāpēc noziedzīgā nodarījumā apsūdzētajam, piemēram, Saeimas deputātam, būtu jāgarantē lielāks tiesību apjoms nekā cilvēkam, kuram šāda statusa nav?

Aizbildināšanās ar sabiedrības interesi ātrāk uzzināt gala nolēmumu lietā neiztur nekādu kritiku, jo KPL 14.pants, kurā veikti grozījumi, nav nedz paredzēts, nedz arī var nodrošināt šāda mērķa sasniegšanu – tas, izlasot šo pantu, jāsaprot ikvienam kaut cik saprātīgi domājošam cilvēkam, ne tikai juristam.

Tā vietā, lai patiesi domātu, kā nodrošināt procesu termiņu saīsināšanu un procesu nenovilcināšanu, lai padomātu par to, ko darīt, lai lietas tiktu izmeklētas kvalitatīvi, lai pastāvētu sistēma, kurā tiesu vara tiek cieņpilni respektēta, deputāti, kuru vidū diemžēl ir ne mazums juristu, kas pasludinājuši sevi par taisnīguma sargiem, sniedz absurdu kvazirisinājumu, kas formāli izvirzīto mērķi nesasniedz, taču pamazām grauj tiesību pamatprincipus.

Prioritāro grupu noteikšana tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā ietvarā faktiski nozīmē īpaši aizsargājamo subjektu grupas radīšanu. Un te nu mēs esam – deputāti ir "uzradījuši" īpaši aizsargājamos – valsts amatpersonas...

Kāds no grozījumus atbalstījušiem deputātiem noteikti teiks, ka nebija līdz galam iedziļinājies, ka nesaprata... Šoreiz to norādīt būs krietni grūtāk, jo gan Tieslietu ministrija, gan Ģenerālprokuratūra attiecīgos grozījumus neatbalstīja.

Vēstulēs, kuras adresētas Saeimas Juridiskajai komisijai un ir pieejamas Saeimas mājaslapā, sniegtas nepārprotamas un tiešas norādes, ka attiecīgie grozījumi nav atbalstāmi, jo valsts amatpersonas nekādā veidā nebūtu atzīstamas par mazaizsargātu personu grupu. Abās vēstulēs apjomīgi citēts Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja viedoklis, ar ko var iepazīties arī ikviens interesents. Tomēr speciālistu viedokļos deputāti bieži vien nemēdz ieklausīties. Izņēmums nav arī šī reize. Atklāts paliek tikai jautājums: kāpēc, cik vēl ilgi un, visbeidzot, kas vēl mūs sagaida?