[1] Par tiesnesi Latvijas tiesā var kļūt no 30 gadu vecuma, ar atbilstošu izglītību un darba pieredzi, ņemot vērā, ka bāriņtiesas arī pieņem lēmumus, kas ir saistoši visām personām un attiecas uz personu privāto dzīvi, būtu tikai loģiski, ja prasības pretendentiem būtu augstākas. Turklāt 25 gadu vecumu sasniegusi persona ir tikko no “skolas sola”, bez patstāvīgas dzīves pieredzes. Tā kā bāriņtiesas locekļi ir tiesīgi patstāvīgi pieņemt vienpersoniskus lēmums, arī aizvietot priekšsēdētāju, tad ir loģiski, ka arī viņiem izvirzītās prasības ir augstākas.

[2] Ņemot vērā, ka likuma 11.pants paredz, ka par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku vai bāriņtiesas locekli nevar ievēlēt personu: “5) kura ir notiesātais, apsūdzētais vai aizdomās turamais kriminālprocesā par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu”, tad ir tikai loģiski, ka persona, nokļūstot aizdomās turētā status, tiek atstādināta no amata, bet, nokļūstot apsūdzētā statusā jau ieņemot amatu, tūlīt tiek no amata atbrīvota darba devēja uzticības zaudēšanas dēļ.

  [3] Nav pieļaujama situācija, ka persona, kas nespēj vai negrib apgūt amata veikšanai nepieciešamās zināšanas, turpina ieņemt amatu un pieņemt lēmumus, kas ietekmē citu personu privāto dzīvi; tāda persona ir jāatbrīvo, nevis jāatstādina no amata.

[4] Nav pieļaujama situācija, ka persona vienlaikus gan pieņem lēmumu, gan to izpilda, kā tas ir gadījumā, ja persona vienlaikus strādā gan bāriņtiesā, gan sociālajā dienestā, un tas attiecas arī uz bāriņtiesas locekļiem.

[5] Šobrīd spēkā esošā kārtība dod bāriņtiesām iespēju sastādīt vienpusējus dokumentus, kas tiesvedības gaitā tiek izmantoti kā pierādījumi, un tiesa tos ņem vērā, diemžēl personai, pret kuru bāriņtiesa ir vērsusies, ir praktiski neiespējami pierādīt to, ka bāriņtiesas vienpusēji sastādītais un parakstītas sarunas protokols neatbilst patiesībai, ka sadzīves apstākļu apsekošanas aktā fiksētais neatbilst patiesībai vai ir pārspīlēts. Praksē nereti ir gadījumi, ka bāriņtiesa veic pārrunas ar mazgadīgiem, pat pirmsskolas vecuma bērniem, un šo sarunu protokolu saturu kaut kā pārbaudīt nav iespējams. Likumā (un nevis MK noteikumos, kā to uzskata deputāts Bērziņš (raidījumā)), ietverts pienākums visas sarunas fiksēt audio vai video izskaustu iespēju falsificēt pierādījumus un atvieglotu personām iespēju aizstāvēt savas aizskartās tiesības, tāpēc Bāriņtiesu likuma 16.panta 4.un 6. punkti būtu papildināmi ar bāriņtiesu pienākumu fiksēt ikvienu sarunu ar personu audio/video ierakstā.

[6] Bāriņtiesas nav tiesu varai piederīgas iestādes, bet gan ir pašvaldības dibinātas institūcijas, kurām jāievēro labas pārvaldības principi. Tāpēc tikai saprātīga un atbilstoša šiem principiem būtu likuma norma par iepriekšēju paziņojumu dzīves apstākļu pārbaudei, nevis kā PSRS okupācijas varas NKVD bez brīdinājuma ienākt personu dzīvesvietās jebkurā diennakts laikā uz apšaubāmu, pat anonīmu ziņojumu pamata. Tāpēc Bāriņtiesu likuma 16.panta 8.punkts būtu izsakāms šādā redakcijā: ne vēlāk kā desmit dienas iepriekš paziņojot rakstveidā tādā pat kārtībā, kādā notiek uzaicināšana uz bāriņtiesas sēdēm, pārbaudīt bērna vai aizgādnībā esošās personas dzīves apstākļus. Ja apstākļu pārbaudes gaitā tiek secināts, ka sadzīves apstākļi ir bīstami bērna veselībai un dzīvībai, apsekošanas gaita ir jāfiksē ar video vai foto palīdzību.

  Apgalvojumi, ka tad jau nebūs iespējams ātri reaģēt vardarbības gadījumos, neiztur kritiku, jo ir policija un prokuratūra, kuru pienākums ir reaģēt, ja tiek izdarīti vai tikai gatavoti noziedzīgi nodarījumi, kādi ir arī jebkura veida vardarbība un seksuālas darbības pret bērniem.

  [7] Šobrīd spēkā esošā Bāriņtiesu likuma 21.panta redakcija liek uzdot jautājumu, kāpēc likumdevējs uzskata, ka vecāki, kam nav ierobežotas aizgādības tiesības, paši nevar izlemt, ko darīt ar bērnam pienākušos mantu. Vai bāriņtiesas ir tik izglītotas, lai varētu objektīvi izvērtēt mantas pārvaldīšanas lietderīgumu? Bērna interesēs nav viņa mantiskā stāvokļa pasliktināšanās (atsavināšana jebkādā veidā). Par bērna mantas pārvaldīšanu atbilstoši labas ticības principam kā gādīgam, rūpīgam saimniekam jārīkojas bāriņtiesas ieceltam aizbildnim. Pašvaldību, par kuru izšķērdīgu un nelietderīgu publiskas mantas un naudas līdzekļu tērēšanu ir neskaitāmi VK atzinumi, dibinātai institūcijai vēl atļaut izlemt par bērna mantu atsavināšanu vai ieķīlāšanu ir vienkārši nesaprātīgi. Par 21.panta 7) un 8) punktiem – šādi rīkojoties, vecāks rīkojas pretēji bērna interesēm, un bērnam ieceļams aizbildnis.

   [8]  Pēc bērna izņemšanas no ierastās vides (mājām) pašvaldības un institūciju pienākums ir veicināt ģimenes atkalapvienošanos, bet bērna ievietošana citā administratīvājā teritorijā tam ir dabisks šķērslis.     Turklāt mēdz būt pretrunīgi atšķirīgu bāriņtiesu lēmumi.

Nav arī normāli un humāni, ja vecākiem, lai tiktos ar bērnu, ir jāmēro vairāku stundu ceļš, kam jārod nauda un kas trūcīgām personām padara neiespējamu saskarsmi ar bērnu, jo šāda veida pabalstus ceļam pašvaldības nepiešķir. Turklāt interesanti, ka bāriņtiesas, kuras administratīvajā teritorijā no ģimenes izņemtajam bērnam nav atradusies vieta, pēcāk mēro šo attālumu, tērē laiku un publisku personu – valsts un pašvaldību naudas līdzekļus, lai “apceļotu” Latviju it kā ar mērķi noskaidrot bērna viedokli, kas tāpat ir mazsvarīgi, jo var netikt ņemts vērā. Šādi “ceļojumi” ir nesamērīgi un nelietderīgi.

Tāpēc, manuprāt, lai pašvaldības attīstītu sociālās palīdzības pakalpojumus ģimenēm uz vietas, viņu mājokļos, Bāriņtiesu likuma 23.pants ir papildināms ar (7) daļu šādā redakcijā: “Tā kā bāriņtiesas ir tiesīgas darboties tikai savas administratīvās teritorijas robežās, apliecinot darījumus tikai ar tās administratīvajā teritorijā deklarētajām personām, tad, lemjot par bērna ievietošanu audžuģimenē, aizbildņa vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, ir jāizvēlas bāriņtiesas darbības teritorijā faktiski dzīvojošās un atrodošās personas”.

  [9] Lai bāriņtiesa varētu objektīvi izvērtēt satikšanās ar vecākiem kaitējumu, ir jābūt psihologa, kurš strādā gan ar bērnu, gan vecākiem, tuviniekiem atzinumam par situāciju. Savukārt, lai izlemtu par draudu esamību, draudiem ir jābūt reāliem, par ko savukārt izvērtējumu var dot policija.

  [10] Uzskatu, ka ārpusģimenes aprūpes institūcijai, tās vadītājam, kurš īsteno bērnu aprūpi, jābūt tieši tādai pašai atbildībai kā vecākiem — pārkāpumu gadījumos jāzaudē statuss un amats institūcijā. Nu nevar būt situācija, ka bērnunamā, krīzes centrā valda tāda “kārtība”, kurā dzīvojot bērns, kuram nav savu ienākumu, var vairākas reizes "salietoties" apreibinošas vielas, nonākt dzīvībai un veselībai bīstamās situācijās, utt…, bet iestāde turpina savu darbu, neviens amatu nezaudē, algas turpina saņemt un baudīt “uzticību”.. 

Likumdevējs nevar atļauties būt akls un neredzēt paša radīto situāciju, ka šobrīd atbalsts ģimenei ar bērniem ir mazāks nekā valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts audžuģimenēm un ārpusģimenes aprūpes institūcijām. Šis fakts nepalīdz stiprināt ģimenes un atbildīgumu par saviem bērniem, bet gluži otrādi – atvieglo ceļu atbrīvoties no dabiskām, bet pārvaramām (citiem bez atbalsta, bet vairumam atbalsts ir nepieciešams) grūtībām, nododot pašu bērnus.

Nav atbildīgāka pienākuma kā būt par gādīgu vecāku savam bērnam. Bet kāds ir valsts atbalsts ģimenēm? Skaidrs, ka šobrīd audžuģimenes un ārpusģimenes aprūpes institūcijas saņem daudz lielāku valsts un pašvaldību atbalstu nekā ģimenes ar bērniem.

Vispārzināms, ka Latvijā minimālā alga pirms nodokļu nomaksas ir 320 eiro, kas nozīmē, ka viena bērna vecāks, kurš strādā algotu darbu par minimālo algu, pēc nodokļu nomaksas uz rokas  saņem 275,26  eiro.  Turklāt darba devējam darbinieks ar vienu apgādājamo izmaksā 395,85 eiro, un nav mazsvarīgi, ka, savu naudiņu tērējot, maksājot par komunāliem pakalpojumiem, pārtiku, transportu u.c., vēl tiek ieturēti nodokļi vismaz PVN 21% apmērā, tātad faktiski cilvēkam ar bērnu, godīgi strādājot, kas paliek? … Kāpēc likumdevējs uzskata, ka nodokļu atvieglojums pienākas tikai vienam no bērna vecākiem, ja abiem ir vienāds pienākums gādāt par bērnu?

Jau varens solis pretī ģimenei un tās stiprumam būtu atzīt, ka abi vecāki bērnam ir svarīgi un valsts atzīst abu bērna vecāku rūpes par bērnu, piemērojot abiem par apgādājamo neapliekamo minimumu.  Ir jābūt skaidram, ka ienākuma nodokļus maksā tie, kuri sasnieguši noteiktu labklājības līmeni un spēj jau parūpēties par citiem, bet tie, kuri nespēj nopelnīt virs minimuma sev un bērniem, nodokļus maksā, jau saņemot dažāda veida pakalpojumus un iegādājoties pārtiku. Un nedrīkst būt situācija, ka darba devējs -uzņēmējs piemaksā valstij par to, ka spēj algot darbinieku par minimālo darba algu.

Varbūt visu augstākminēto varētu uzskatīt par mazās Latvijas vietēja mēroga kaislībām, ja vien 2014.gada 26.jūnijā publiski nebūtu pieejams Apvienoto nāciju Cilvēktiesību padomes vēsturiskais balsojums, ar kuru tika pieņemta rezolūcija par ģimenes aizstāvību. Rezolūcija aicina stiprināt tādu politiku, kas centrēta uz ģimeni. Tā atzīst, ka ģimenei ir prioritāra atbildība par bērnu audzināšanu, ka ģimene ir dabiska un fundamentāla sabiedrības šūniņa, kam pienākas sabiedrības un valsts aizsardzība. 2014.gada 19.jūnijā 11.Saeima papildināja Latvijas Republikas Satversmi ar Preambulu, nosakot, ka uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Atliek piepildīt šos vārdus ar tiem atbilstošu rīcības saturu jau līdz gaidāmajām 12.Saeimas vēlēšanām.

   Ļoti ceru, ka bāriņtiesu atklātās vēstules autore Mg.paed. Baiba Meldere savās nākotnes prezentācijās un rakstos spēs ne tikai aizstāvēt sava mundiera godu, bet arī sniegt priekšlikumus Latvijas ģimeņu atbalstam un stiprināšanai, kas šim brīžam Latvijā ir vairāk nekā nepietiekams.

  Kamēr likumdevējs situāciju nav mainījis par labu Latvijas ģimenēm ar bērniem, ir pārtraucama Latvijas bērnu adopcija uz ārzemēm. Kamēr likumdevējs strādā, novēršot likumu nepilnības, pārtraukt bērnu adopciju uz ārzemēm var arī ģenerālprokurors, bet katras administratīvās teritorijas robežās - arī rajonu un apgabalu prokurori, Latvijas valsts bērnu  interesēs ar savu iesniegumu (Prokuratūras likuma 20.panta kārtībā) valsts un pašvaldību institūcijām.