Satversmes 107.pantā komentārā norādīts, ka „tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu nodrošina atpūtas iespēju gada laikā. [..] Tiesības uz atvaļinājumu ir nodrošināmas obligāti, proti, nav pieļaujama personas tiesību ierobežošana, nepiešķirot tai ikgadējo atvaļinājumu. [..] Tikai pienācīga ilguma atpūta var nodrošināt patiesu un efektīvu personas atpūtu no darba un ļaut tai gan atjaunot spēkus [..]”.

Man ir gandrīz 28 gadi. Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs ebreju izcelsmes krievs Josifs Brodskiks grāmatā „Ūdenszīme” raksta, ka „[..] divdesmit astoņu gadu vecumā katrs, kam ir kaut drusciņ smadzeņu, ir mazliet dekadentisks”. Protams, ka es sevi uzskatu par domājošu būtni, jo esmu aplipusi ar Dekarta filozofijas sērgu. Un arī tās bērnu slimības, kad visi E ir tavi labākie draugi – egocentrisms, estētika, ekstravagance, elitārisms – es neesmu pārslimojusi. Tāpēc nebija šaubu, ka atvaļinājums tiks pavadīts kopā ar J.Brodski viņa mīļotajā Venēcijā.

Brodskim Venēcija ir ieeja citā pasaulē – Šķīstītavā. Venēcijā es Brodski sapratu.

Gan Rīgas, gan Venēcijas grāmatnīcās Brodska „Ūdenzīmi” nevar nopirkt. Rīgā grāmatu nevar nopirkt tāpēc, ka kultūras estēti to padarījuši par deficītu, savukārt Venēcijas grāmatveikalos neviens nezina, kas ir Brodskis. Konstatējot šo faktu, vilšanās vietā rodas apskaidrība par smalkajām izpratnes atšķirībām starp Austrumeiropu un Rietumeiropu.

Jāatzīst, ka es vēl neesmu iemācījusies atpūsties, un gandrīz katru sava atvaļinājuma dienu sāku ar Latvijas juridisko aktualitāšu caurlūkošanu. Pārdomas raisīja ažiotāža par „valstī esošo nenoteiktību”, jo šajā sarežģītajā ārpolitiskajā situācijā vienlaicīgi atvaļinājumā vai prombūtnē no valsts bija visas trīs augstākās valsts amatpersonas – Saeimas priekšsēdētāja, Valsts prezidents un Ministru prezidente. Bezatbildība? Vienaldzība? Tāpēc meklēju atbildi uz to, cik lielā mērā valsts augstāko amatpersonu pienākumi un tiesības ir juridisks un cik ētisks jautājums.

Satversme lakoniski reglamentē valsts augstāko amatpersonu pienākumus un tiesības. No Valsts prezidenta un Saeimas deputāta zvēresta (svinīgā solījuma) institūta izriet, ka šīm amatpersonām ir jāpilda pienākumi pret Latvijas valsti un tautu.

Satversme gan nedefinē vai šie pienākumi jāpilda no plkst. 9 līdz plkst. 17 vai 24/7.

Rietumu civilizācijas uzplaukuma centrs ir „cilvēks – visu lietu mērs”. Arī valsts augstākās amatpersonas ir cilvēki, uz kuriem attiecas Satversmē paredzētās pamattiesības, tostarp arī tiesības uz atvaļinājumu. Valsts augstākās amatpersonas nekad nebūs supervaroņi un pārcilvēciski, lai arī cik nepārspējamus tos iztēloti glancētie žurnāli.

Protams, ka valsts augstākie amati vairāk līdzinās dievišķai misijai un kalpošanai. Tomēr amata pienākumu izpildi nevajadzētu pārspīlēt, jo tā var sadomāties, ka esi neaizvietojams cilvēks. Un tas ir ceļš uz autoritāru režīmu.

Austrumeiropai raksturīgā deformētas „svētā” pienākuma apziņas atspoguļojumi laikam nākuši no PSRS laika konstitūcijām, jo tajās expressis verbis un vairakkārt tika uzsvērti dažādi pienākumi pret valsti. Piemēram, Latvijas PSR konstitūcijas 57.pants paredzēja, ka tiesību un brīvību realizēšana nav šķirama no pienākumu pildīšanas.

Pēc būtības amata pienākumu izpilde ir jautājums par darba tikumu un tas ir ētisks jautājums.

Pabrīnījos, ka ašie un knašie Satversmes grozītāji vēl nav piedāvājuši šo jautājumu atrisināt. Ir taču tik daudz labu piemēru. Īrijas konstitūcija 12.paragrāfa 9.punkts nosaka, ka prezidents nevar atstāt valsti bez valdības piekrišanas. Bet tas laikam ir pārāk personisks risinājums. Vienlaikus Īrijas konstitūcijas regulējumu vajadzētu radoši pilnveidot, jo Valsts prezidents Andris Bērziņš savu atvaļinājumu plānojis pavadīt Latvijā.

Brodska „Ūdenszīme” beidzas ar mīlestību, kas lielāka par tevi pašu. Un tad, kad tu sastopies ar kaut ko tādu, tad arī tavs egoisms sašķīst lauskās. Tu beidzot apjēdz, ka ir kaut kas svarīgāks par tavām vēlmēm un iegribām. Un pavisam neviltoti esi gatavs kalpot savai tautai un valstij. Ir sajūta, ka esi pabijis šķīstītavā, jo beidzot tu esi atpestīts no sevis paša.

Bet var jau būt tas ir tikai tāpēc, ka bijusi skaista atpūta no darba.

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.