14. Jūlijs 2015 15:09
Domnīca / eseja
Izcilība normatīvismā
6

Studentiem un Saeimas deputātiem sācies vasaras brīvlaiks!!! Tātad baudīsim brīvdienas no normatīvisma.

Jūnijs bija ļoti saspringts periods akadēmiskajā dzīvē, jo studenti aizstāvēja savus zinātniskos pētījumus, tostarp bakalaura un maģistra darbus. Studentu zinātniskie pētījumi un aizstāvēšanas komisiju darbs atspoguļo ne vien noteiktas tendences augstākajā izglītība, bet sabiedrībā kopumā.

Mani novērojumi liecina, ka augstāka izglītība jurisprudencē bieži vien aprobežojas ar izcilību normatīvismā. Gandrīz katrā otrajā bakalaura un maģistra darbā ir tēze, ka normatīvais regulējums ir neskaidrs, piemēram, nav kaut kas definēts, kaut kas nav detalizēti reglamentēts vai arī regulējums ir jau novecojis. Līdz ar to loģiski ir izvirzīt priekšlikumu grozīt normatīvo aktu un tajā reglamentēt visus neskaidros jautājumus.

Pietiek noklausīties pāris desmitu bakalauru vai maģistru darbu prezentācijas ar šādām tēzēm, lai apraudātos. Par ko raudāt? Ja šādas tēzes ir ietvertas lielākajā daļā studentu bakalaura un maģistra darbu, tad tas nozīmē, ka augstskolā nespēj iemācīt juridiskās metodes un tiesību teoriju. Tieši zināšanas tiesību teorijā un juridiskās metodes prasme ļauj noskaidrot tiesību normu saturu un tās piemērot atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme).[1]

Izmantojot juridiskās metodes, iespējams atrisināt jebkuru tiesību jautājumu, jo tās ietver visu nepieciešamo un reizē pietiekamo paņēmienu kopumu tiesību normu satura noskaidrošanai. Turklāt likumdevējs ļoti skaidri ir reglamentējis, ka iestāde un tiesa nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu (iestāžu un tiesu juridiskās obstrukcijas aizliegums). Tās nedrīkst atteikties piemērot tiesību normu, pamatojoties uz to, ka šī tiesību norma neparedz piemērošanas mehānismu, ka tas nav pilnīgs vai nav izdoti citi normatīvie akti, kas tuvāk regulētu attiecīgās tiesību normas piemērošanu.[2]

Bakalaura un maģistra grādam būtu jāapliecina, ka persona ieguvusi tādu zināšanu kopumu, kas ļauj risināt noteiktas sarežģītības juridiskas problēmas. Ja juridiskas problēmas prot risināt vienīgi ar normatīvo aktu grozījumiem, tad rodas pamatotas šaubas par to, vai iegūtas prasmes risināt juridiskas problēmas ar juridisko metožu palīdzību.

Otrs mans novērojums par izcilību normatīvismā ir saistīts ar Saeimas darbu. Jau otro gadu pēc kārtas Saeima pēdējā sēdē pirms Līgo svētkiem izdara tādus likuma grozījumus, kurus var uzskatīt par normatīvisma pieminekli. Proti, par normatīvisma pieminekli var uzskatīt 2014.gada 19.jūnija grozījumus Satversmē un 2015.gada 18.jūnija grozījumus Izglītības likumā.

Dažus apsvērumus par 2014.gada 19.jūnija grozījumiem Satversmē esmu jau uzrakstījusi.[3] Diskusijas par 2015.gada 18.jūnija grozījumiem Izglītības likumā, kas citastarp nosaka to, ka izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kā arī paredz to, ka Ministru kabinetam būs jānosaka tikumiskās audzināšanas vadlīnijas, bijušas ļoti saturīgas[4]. Tāpēc gribu paust dažus apsvērumus par šajos grozījumos izvēlēto juridiskās tehnikas risinājumu.

2015.gada 18.jūnija grozījumi Izglītības likumā būtu uzskatāmi par normatīvisma pieminekli, pirmkārt, tāpēc, ka tie saturiski aptver jau Izglītības likuma mērķī un Satversmē reglamentētos jautājumus. Studenti šādā gadījumā vienmēr izvirza tēzi “nav skaidri reglamentēts” un tāpēc jāgroza normatīvais akts. Otrkārt, pēc manām domām, minētie grozījumi ir pretrunā ar “būtiskuma” doktrīnu.

Saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru par „būtiskuma” doktrīnu[5] jautājumi, kas saistīti ar sabiedrības labklājības nodrošināšanu, ir jāizlemj likumdevējam pašam. Proti, Saeimai, izsverot konkrētā jautājuma nozīmīgumu un saistību ar pamattiesībām, ir jāizlemj, ciktāl svarīgs un nozīmīgs valsts un sabiedrības dzīves jautājums jāreglamentē ar likumu. “Būtiskuma” doktrīna faktiski postulē: ja jautājums attiecas uz pamattiesību īstenošanu un ierobežošanu, tad regulējumu par šo jautājumu var izstrādāt vienīgi likumdevējs.

Pats fakts, ka 2015.gada 18.jūnija grozījumi Izglītības likumā pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus nav pretrunā “būtiskuma” doktrīnai. Prasība, lai likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi grūti īstenojama.[6] Tomēr regulējums, kas paredz Ministru kabinetam pienākumu izstrādāt tikumiskās audzināšanas vadlīnijas, ir diskutabls, jo prasa izstrādāt saturiskus kritērijus konkrētā jautājumā.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Ministru kabinetam vai citai institūcijai var uzdot likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamā regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā ietvertā politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība. Šādos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai.[7] Konkrētajā gadījumā Ministru kabinetam jāpiepilda ar saturu jēdziens “tikumiskās audzināšana”, kas nav uzskatāms par likuma normas īstenošanas palīglīdzekli, jo likumdevējs nav paudis savus apsvērumus par to, kas tad ir “tikumiska audzināšana”. Proti, likumdevējs nav konkretizējis, kāda satura noteikumi Ministru kabinetam jāizdod. Šajā gadījumā Ministru kabinetam ir piešķirta pārāk plaša rīcības brīvība šā jēdziena satura konkretizācijā. Nosacījums, ka likumā jābūt gan tieši ietvertam pilnvarojumam izdot noteikumus, gan norādītiem šo noteikumu galvenajiem virzieniem, izriet no prasības, lai likumdevējs pats izšķirtu tikai svarīgākos sabiedrības dzīves jautājumus.[8]

Ja normatīvais akts ir pretrunā ar “būtiskuma” doktrīnu, tad tas pēc būtības neatbilst Satversmes 64.pantam.

2015.gada 18.jūnija grozījumi Izglītības likumā ir spilgts piemērs normatīvismam, jo likumdevējs ne vien ir atkārtoti reglamentējis to, kas izriet no citiem normatīvajiem aktiem, bet arī uzdevis Ministru kabinetam izstrādāt vēl vienu normatīvo aktu, kas reglamentēs to pašu jautājumu. Pārāk detalizēta un sīkumaina tiesiskā regulējuma pārmērīgu jaunradi citādi nevar dēvēt kā par normatīvismu.

Tiesību normu plūdi rodas gan no tā, ka ierēdņiem nav zināšanas par juridiskām metodēm, gan arī no tā, ka politiķiem trūkst izpratnes par normatīvo aktu jaunrades jēgu un mērķi. 

Centieni novērt tiesību normu plūdus[9] nav vainagojušies ar panākumiem. Šādi centieni pat tiek diskreditēti. Amizanti ir tas, ka viens no šīs iniciatīvas autoriem Valsts prezidents Andris Bērziņš par 2015.gada 18.jūnija grozījumiem Izglītības likumā paziņoja, ka, „ņemot vērā to, ka likums paredz deleģējumu Ministru kabinetam atsevišķās jomās detalizēt Izglītības likumā noteikto, ir svarīgi nodrošināt normatīvā regulējuma precīzu formulējumu”[10] un nolēma konkrētos likuma grozījums izsludināt.[11] Valsts prezidenta paustā doma faktiski apliecina tēzi, ka likumdevējs nav apsvēris visus būtiskos jautājumus, kas saitīti ar konkrēto likuma grozījumu. Nožēlojami ir tas, ka, aizbildinoties ar tādiem apsvērumiem kā „respektējot ievērojamo deputātu atbalstu kopumā pieņemtajam likumam, kā arī to, ka tiesību uz izglītību īstenošanas veids pamatā ir tiesībpolitisks jautājums”, Valsts prezidents A. Bērziņš nespēj aizstāvēt paša rosinātās iniciatīvas par tiesību normu plūdu samazināšanu.

Interesanti ir tas, ka normatīvisms pēc būtības ļauj apšaubīt arī nacionālās identitātes postulātus, jo detalizēti reglamentēti nacionālās identitātes jautājumi ļauj pārbaudīt to konstitucionalitāti. Satversmes tiesas lieta par Latvijas valsts karoga likuma atbilstību Satversmei[12] liecina, ka šādi jautājumi var tik vērtēti pēc būtības. Detalizēta reglamentācija par valsts karoga, himnas un ģerboņa lietošanu vērtējama pamattiesību ierobežojuma samērīguma kontekstā. Tas savukārt nozīmē, ka daudzi būtiski Latvijas valstiskuma jautājumi tiek izlemti tieši Satversmes tiesā. Tiesvedība nav piemērotākais veids, kā diskutēt par nacionālās identitātes jautājumiem.

Tiesību normu plūdu mazināšana būtu jāsaista ar juridisko izglītību, mācot tiesību teoriju un juridisko metodi, nevis ražojot „izcilību normatīvismā”.

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.

[1] Satversmes tiesa norādījusi, ka Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu. Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.gada 4.janvāra sprieduma lietā Nr.2004-16-01 17.punktu.

[2] Administratīvā procesa likums. Latvijas Vēstnesis, 14.11.2001., Nr.164 (2551), 15.panta divpadsmitā daļa

[3] Sk. emuāru: Mēs visi mirsim. Visi! Pieejams: http://www.juristavards.lv/eseja/264686-mes-visi-mirsim-visi/

[4] Sk., piemēram: Izpratni par tikumību diktē sabiedrība; grozījumi likumā paliks „uz papīra”, pārliecināts eksperts. Pieejams: http://www.delfi.lv/news/national/politics/izpratni-par-tikumibu-dikte-sabiedriba-grozijumi-likumapaliks-uz-papira-parliecinats-eksperts.d?id=45852079#ixzz3ect0COVh; Ķelle: Vai Krievijas propaganda tur savā pavadā Saeimas deputātus? Pieejams: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/iveta-kelle-vai-krievijas-propaganda-tur-sava-pavada-saeimas-deputatus.d?id=45740346#ixzz3ecr977Xo

[5] Sk., piemēram: Satversmes tiesas 2005.gada 21.novembra spriedums lietā Nr.2005-03-0306; Satversmes tiesas 2009.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2009-43-01; Satversmes tiesas 2010.gada 20.decembra spriedums lietā Nr.2010-44-01; Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr.2010-40-03.

[6] Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra spriedums lietā Nr.2007-04-03, 15.punkts.

[7] Turpat, 14.punkts.

[8] Satversmes tiesas 2005.gada 21.novembra spriedums lietā Nr. 2005-03-0306, 10. punktu.

[9] Sk. Ministru kabineta informatīvo ziņojumu „Priekšlikumi ārējo normatīvo aktu grozījumu skaita samazināšanai" un Valsts prezidenta un tieslietu ministra 2012.gada 12.decembra rīkojumu Nr.7 „Par priekšlikumu izstrādi likumu grozījumu skaita un apjoma samazināšanai”.

[10] Preses relīze: Valsts prezidents izsludinās likumu „Grozījumi Izglītības likumā”. Pieejams: http://www.president.lv/pk/content/?art_id=23131

[11] Sk.: Latvijas Vēstnesis, 02.07.2015., Nr.127.

[12] Sk. Satversmes tiesas 2015.gada 2.jūlija spriedumu lietā Nr.2015-01-01.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
6 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Kitija Bite
1. Septembris 2015 / 22:04
0
ATBILDĒT
Nevar nepiekrist autorei - studentu noslēguma darbu aizstāvēšanas ir pārbaudījums gan praktiķiem, gan akadēmiskajam personālam.
Tomēr, lai arī neatbalstu tikai tiesību pozitīvismu, nevajag aizmirst, ka studiju procesā ir jāsabalansē praktiskais un zinātniskais elements. Augstskolu likums uzliek par pienākumu studiju procesā veikt zinātnisko pētniecību. Pētniecības pamatā ir problēmu identificēšana un risinājuma meklēšana. Tā kā studijas noritējušas juridiskajās programmās, tad risinājums būs tieši grozījumu ieteikšana normatīvajos aktos. Būtu grūti komisijai pierādīt, ka konkrētajā pētījumā identificētās problēmas hipotētiski risināmas ar tiesību normu interpretācijas metodēm, jo pētījums tiek balstīts ne tikai uz tiesu praksi un judikatūras analīzi, kur piekrītu autorei, interpretācijas metodes ir noteicošās, bet arī uz literatūras un doktrīnas analīzi. Nedomāju, ka zinātniskā darbā balstīt pētniecību tikai uz praktiskām metodēm, būtu lietderīgi.
Profesiju klasifikatora jurista profesijas standartā (5. jeb augstākais profesionālās kvalifikācijas līmenis) arī noteikta kompetence veikt pētniecisko darbu, bet zināšanu līmenis tiek pieprasīts priekšstata līmenī. Te tiešām būtu jāraud! Pieļauju, ka šeit ir nepieciešami grozījumi Ministru kabineta noteikumos:)
skumjais
29. Jūlijs 2015 / 22:02
0
ATBILDĒT
Mja, skarbs temats. Tas, kas pie mums notiek ir normatīvā diareja.

Bet par studentu darbiem runājot, mēs tomēr esam rakstīto tiesību zeme, un, ja jau reiz tas normatīvais akts ir sagatavots, tad tam jābūt sagatavotam labi. Un es absolūti neredzu neko nosodāmu apstāklī, ka students ir ieraudzījis problēmu. Tas nozīmē, ka students ir bijis acīgāks par darba grupām, komisijām, pieaicinātajiem ekspertiem...
zirnis > skumjais
31. Jūlijs 2015 / 07:22
0
ATBILDĒT
Pilnīgi piekrītu. Pastāv kaut kādas elementāras prasības, kas izriet no tiesiskās drošības principu. Turklāt nepastāv vienots viedoklis par tiesību tālākveidošanas iespējamību visās nozarēs - kaut vai tajās pašā krimināltiesībās, pielietojot analoģiju par sliktu apsūdzētajam.

Ja tiesību normā ir ierakstīts, ka 2+2=4, bet ar teleoloģisko redukciju tur var ielasīt, ka 2+2 patiesībā ir 3, tad ir pilnīgi normāli, ka ir nepieciešamas izmaiņas likumdevēja ieskatā atrastās tiesību normas tekstā.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 3
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
STUDENTA VĀRDS
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
8
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties