Satversmes spēkā stāšanās dienā Jānis Čakste, atklājot pirmo Saeimas sēdi, norādīja: „Mēs cerēsim visi un būsim pārliecībā, ka šī jaunā Satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai šī jaunā valsts Satversme padara Latviju laimīgu un stipru!”^[1]

Konstitūcija manifestē tautas pašnoteikšanās tiesības juridiskā ietvarā, proti, tā uzskatāma par sabiedrisko līgumu, kurš iedibina mieru, drošību un kārtību, nosakot varas īstenošanas nosacījumus un tiesību un brīvību aizsardzību. Proti, konstitūcijā tiek definētas konstitucionāli aizsargājamās vērtības, radīts tiesiskais pamats konstitucionālo institūciju darbībai un valstiskuma īstenošanai. Savukārt konstitūcijas spēkā stāšanās rada pienākumu turpmāko kopdzīvi veidot atbilstoši tās noteikumiem.

Tas nozīmē, ka Satversme pati par sevi iemieso varas un vērtību līdzsvaru. Līdz ar to tās piemērošana – darbošanās tās ietvarā – iedibina mieru.

Satversmes normu iztulkošana kā valsts varas funkcija ir uzticēta ikvienai konstitucionālajai institūcijai. Tātad ikvienas konstitucionālās institūcijas pienākums ir ne vien ievērot, bet arī iztulkot Satversmē ietverto regulējumu.^[2]

Prātā jāpatur tas, ka Satversme ir ārkārtīgi komplicēts dokuments, jo tā ietver noteiktas koncepcijas un aksiomas, kuras izteiktas ekstrēmi lakoniskā stilā.^[3] Līdz ar to tās iztulkošana ir filigrāna intelektuāla nodarbe. Iespējams, ka tas ir arī iemesls, kāpēc konstitucionālās institūcijas parasti nodarbojas ar Satversmes piemērošanu un reti piedāvā novatorisku Satversmes iztulkojumu. Pēc manām domām, bieži Satversmes piemērošana aprobežojas ar tās teksta burtisku piemērošanu, neizmantojot Satversmes regulējuma potenciālu.

Šogad Satversmes spēkā stāšanās dienā ir piedāvāts jauns un inovatīvs Satversmes iztulkojums. Proti, Valsts prezidents Raimonds Vējojis, secinot, ka likums “Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā” pieņemts, neievērojot labas likumdošanas principu un lemjot par sasteigtu risinājumu Latvijas valstiskumam un sabiedrībai būtiskā jautājumā, nodevis likumu Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.^[4]

Par inovatīvu Satversmes iztulkojumu šis precedents jāuzskata tāpēc, ka tas “būtiskuma doktrīnai” piešķir jaunu – procesuālu dimensiju. Līdz šim “būtiskuma doktrīnu” attīstīja Satversmes tiesa case by case, norādot jautājumus, kuri ietilpst vienīgi likumdevēja kompetencē. No Satversmes tiesas judikatūras attiecībā uz „būtiskuma doktrīnu” izriet atziņa, ka, analizējot kādu valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, tas jāaplūko kopsakarā ar varas dalīšanas principu un pienākumu ievērot Satversmē ietvertās pamattiesības.^[5] Pēc būtības šī doktrīna nosaka to jautājumu loku, kuri ietilpst vienīgi likumdevēja kompetencē. Tā kā Satversmes tiesas judikatūra attiecībā uz „būtiskuma doktrīnu” konkretizē jautājumus, kuri uzskatāmi par valsts un sabiedrības dzīvē svarīgiem un nozīmīgiem, šī judikatūra attiecināma ne tikai uz normatīvo aktu izdošanu, bet uz jebkuru jautājumu, kas jāizlemj likumdevējam.^[6] „Būtiskuma doktrīnu” papildināja Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas teorētiskais pamatojums.^[7]

Ar Valsts prezidenta R.Vējoņa veto rakstu „būtiskuma doktrīna” ir papildināta ar likumdošanas procesuālajām prasībām. Tādējādi labas likumdošanas princips no zinātniskas teorijas^[8] kļuvis par praktiski piemērojamu Satversmes iztulkošanas paņēmienu. Jau Valsts prezidenta A.Bērziņa kadencē labas likumdošanas princips tika atzīts par kritēriju likuma kvalitātes novērtējumā.^[9] Piemēram, A.Bērziņš 2013.gada 22.februāri nodeva otrreizējai caurlūkošanai likumu „Grozījumi Zinātniskās darbības likumā” norādot, ka būtisku grozījumu izdarīšana trešajā lasījumā neatbilst labas likumdošanas principam.^[10] Līdz ar to caur Valsts prezidenta institūciju novērojama labas likumdošanas principa satura evolūcija.

Valsts prezidenta R.Vējoņa veto rakstu var uzskatīt par inovāciju tāpēc, ka piedāvātais Satversmes iztulkojums paver jaunas attīstības iespējas „būtiskuma doktrīnai”. Nav šaubu, ka likumdošanas procesam jābūt prognozējam un nav laba prakse saturiskus priekšlikumu grozīt likumu iesniegt uz trešo lasījumu, tomēr likumdevējam jāspēj reaģēt uz sociālo realitāti. Proti, var rasties tāda situācija, kas prasa, lai likumdevēja rīcība būt pēc iespējas ātrāka, saskaņotāka un izlēmīgāka.^[11] Tomēr šāda rīcība nepieciešama vienīgi krīzes situācijā. Valsts prezidenta R.Vējoņa veto rakstā pamatoti norādīts, ka sasteigta likumdošana nav pieļaujama Latvijas valstiskumam un sabiedrībai būtiskā jautājumā. Šādi apsvērumi balstīti uz loģiku: ja „būtiskuma doktrīna” nosaka jautājumus, kas ir tik nozīmīgi, ka tos tiesīgs izlemt vienīgi likumdevējs, tad tie pēc savas būtības ir tādi, kas prasa lielu rūpību jeb lēnprātību to izlemšanā.

Neviena konstitucionālā institūcija līdz šim nebija izteikusi iebildumus par sasteigtu likumdošanas procesu. Pat Satversmes tiesa par Satversmei atbilstošu bija atzinusi 15 minūšu termiņu priekšlikumu iesniegšanai otrajam lasījumam.^[12] Saskaņā ar Satversmes 21.pantu likumdošanas procedūru reglamentēšana un īstenošana ir Saeimas ekskluzīvā kompetence. Tomēr pati Satversme uzliek saturiskus ierobežojumus likumdošanas procesam, piemēram, saskaņā ar Satversmes 116.pantu pamattiesības var ierobežot vienīgi, pamatojoties uz noteiktas kvalitātes likumu.^[13] Tas nozīmē, ka Saeimai likumdošanas process ir jāveic tā, lai pieņemtas likums atbilstu Satversmes prasībām. Vienlaikus tas nozīmē arī to, ka Saeima nebauda pilnīgu rīcības brīvību, nosakot likumdošanas procedūru. Proti, valsts prezidenti piedāvājuši jaunu izpratni parlamenta suverenitātes principam attiecībā uz likumdošanu. Līdz šim parlamenta suverenitātes princips tika iztulkots ļoti plaši, taču šobrīd labas likumdošanas princips sašaurina tā tvērumu.

Valsts prezidenta institūcija ir iezīmējusi inovatīvu Satversmes iztulkošanas paņēmienu, evolucionāri attīstot labas likumdošanas principa saturu. Lai gan Satversmes tiesa līdz šim nav izmantojusi iespēju izteikties par labas likumdošanas principu expressis verbis,^[14] tomēr tā ir izteikusi daudzas nozīmīgas atziņas, kas kalpojušas par pamatu, lai attīstītu labas likumdošanas principa saturu.

Labas likumdošanas principa saturiskā attīstība apliecina, ka Satversme ir dzīvs instruments, kas piedzīvo saturisku attīstību. Katra jauna saturiskās attīstības tendence pamatojas uz pirmsākumu jeb #7/11.

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.

^[1] Valdības Vēstnesis, 08.11.1922.

^[2] Satversmes tiesas 2012.gada 20.janvāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr.2012-03-01.

^[3] Sk. plašāk: Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012.

^[4] Valsts prezidents neizsludina grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā. Pieejams http://www.president.lv/pk/content/?art_id=23550.

^[5] Satversmes tiesas 2005.gada 21.novembra spriedums lietā Nr.2005-03-0306, Satversmes tiesas 2009.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2009-43-01, Satversmes tiesas 2010.gada 20.decembra spriedums lietā Nr.2010-44-01 un Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr.2010-40-03 

^[6] Sk. plašāk, Amoliņa D., Statkus S. Piezīmes par „Satversmes lasīšanu Satversmes tiesā”. Jurista Vārds, 03.07.2012., Nr.27.

^[7] Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija: 2010.gada 18.janvāra viedoklis „Par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai”. Latvijas Vēstnesis, 20.01.2010., Nr.10.

^[8] Pleps J. The Principle of Good Legislation. Grām.: The Quality of Legal Acts and its Importance in Contemporary Legal Space. Rīga: University of Latvia Press, 2012, pp.16–26.

^[9] Sk.: Valsts prezidenta Andra Bērziņa darbība likumdošanas jomā. Pieejams: http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=9850&lng=lv.

^[10] Valsts prezidents Andris Bērziņš Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, pamatojoties uz Satversmes 71.pantu, nosūtīja vēstules, kurās pamato lēmumu nodot Saeimas otrreizējai caurlūkošanai likumu „Grozījumi Zinātniskās darbības likumā”. Pieejams: http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/20130222-zinatne.pdf.

^[11] Satversmes tiesas 2009.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2009-43-01.

^[12] Satversmes tiesas 2009.gada 26.novembra spriedums Nr.2009-08-01.

^[13] Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. Lai izvērtētu apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmi, vispirms jāpārbauda, vai pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, t.i.: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.gada 4.februāra spriedumu lietā Nr.2008-12-01.

^[14] Satversmes tiesas 2015.gada 13.oktobra spriedums lietā Nr.2014-36-01.