I

1. Saeimā patlaban tiek apspriests likumprojekts “Grozījums Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā”. Patlaban šis likums (3. pants) nosaka, ka Latvijas pilsonis tautības ierakstu dokumentos (tātad jo sevišķi pilsoņa pasē) var vienu reizi mainīt pret savu tiešo augšupējo radinieku tautību divu paaudžu robežās (tātad pret viena sava vecvecāka tautību).

2. Likumprojekta otrā lasījuma redakcija paredz jaunu papildu iespēju mainīt tautības ierakstu uz latviešu tautību arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuriem neviens no vecvecākiem nav latvietis, bet kurš vismaz 15 gadus dzīvo Latvijā, un “kas augstākajā pakāpē prot latviešu valodu un ir piederīgs latviešu kultūrai, kā arī apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai”.

3. Jānorāda arī, ka tautības ieraksts pasē un citos dokumentos (dzimšanas apliecībā) ir brīvprātīgs – tas tiek veikts tikai tad, ja persona to vēlas.

II

4. Pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka šis likumprojekts par tautības ieraksta maiņu skar nelielu, tehnisku jautājumu. Taču patiesībā tas ir par Latvijas valsts izpratnei būtiskiem jautājumiem – tas netieši pieskaras jautājumam par Latviju kā nacionālu valsti un latviešiem kā tās pamatnāciju jeb valstsnāciju.

5. Tādēļ nerunāšu par šī likuma regulējuma detaļām, kuras iespējams vēl precizēt arī likumpakļautos aktos, bet gan par tā jēgu. Vispirms norādīšu uz trim konstitucionāliem aspektiem.

6. Pirmkārt, Latvija, kā to arī norāda Satversmes ievads, ir moderna, demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla Eiropas valsts. Tie ir virsprincipi, uz kuriem balstās Latvijas valsts un kas veido Satversmes kodolu un tās konstitucionālo identitāti.

7. Otrkārt, virsprincipam “nacionāla valsts” ir skaidrs saturs. Tas pamatā nozīmē, ka Latvijas valstij blakus vispārējiem, visām demokrātiskām un tiesiskām valstīm kopējiem uzdevumiem, kuri mūs vieno ar citām Rietumvalstīm, ir arī ļoti specifisks uzdevums, kas jāpilda tikai Latvijai – Latvijas valstij ir jābūt garantam latviešu nācijas eksistencei, tās valodas un kultūras pastāvēšanai un attīstībai cauri gadsimtiem. Tieši ar šo specifisko uzdevumu Latvijas valsts atšķiras no jebkuras citas demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas valsts Eiropā un visā pasaulē.

8. Treškārt, no tā izriet, ka latviešu nācija, kas runā savā valodā un – visplašākajā nozīmē – dzīvo savā kultūrā, ir gan Latvijas valsts esenciāls priekšnoteikums (bez latviešu nācijas nebūtu dibināta un nevar pastāvēt Latvijas valsts), gan viens no tās pastāvēšanas virsmērķiem (Latvijas valsts kā latviešu nācijas garants). Citiem vārdiem – Latvija un latvieši ir nesaraujami saistītas vienības – konstitucionāli, politiski un sociālajā praksē.

III

9. Bet kas ir latviešu nācijas, kura kā patstāvīga vienība turpinās cauri laikiem, konkrētie piederīgie? Domāju, ka arī šeit atbilde ir meklējama Satversmē. No Satversmes vispirms jau izriet, ka latviešu nāciju objektīvi identificējošie pamatelementi ir latviešu valoda un latviešu kultūra (visplašākajā izpratnē), kas, cita starpā, kā indikāciju ietver arī latviešu tautas kolektīvās vēstures pieredzes, vērtību un tradīciju pieņemšanu par savējām.

10. Taču ar šo objektīvo elementu vien nepietiek. Tādēļ, otrkārt, šeit ir nepieciešams arī subjektīvais elements – tātad indivīda piederības apziņa latviešu nācijai, sevis apzināšanās tieši kā latvietim. Šī pieeja atbilst arī socioloģiskajam priekšstatam par jebkuru Eiropas nāciju.

11. Turklāt šai subjektīvajai piederības apziņai jābalstās uz minētajiem objektīvajiem kritērijiem. Tas nozīmē, ka, lai tā varētu tikt ņemta vērā, tai jābūt nopietnai un tā nevar būt patvaļīga. Pati vēlme mainīt savu tautības ierakstu ir būtisks kritērijs, kas liecina par šo subjektīvo pašidentifikāciju, taču tai jābūt apstiprinātai ar citām indikācijām, kas kopumā rada pamatotu pārliecību arī par objektīvo piederību (latviešu valoda kā ģimenes valoda un sarunvaloda, latviešu skolas apmeklējums, pozitīva nostāja par Latvijas valstiskumu, sabiedriskas aktivitātes, kas pauž par šādu identifikāciju, Latvija kā dzimšanas vieta u.tml.).

IV

12. Parasti abi šie elementi – gan objektīvā piederība, gan subjektīvā apziņa – tiek iegūta no mazotnes audzināšanas rezultātā, sociālajā vidē, kurā cilvēks ir audzis un veidojis savu personību. Tādēļ cilvēka izcelsme parasti determinē viņa personīgo identitāti, tajā skaitā arī nacionālo identitāti, kura viņu ietver savā tautā kā komunikācijas pamatkopienā. Tā parasti ir arī galvenais objektīvais piesaistes punkts cilvēka subjektīvajai nacionālajai pašapziņai. Līdz ar to ir saprotams, kādēļ minētais likums tautības ieraksta izvēli, resp. tā maiņu, vispirms piesaista izcelsmei un ka sabiedrībā pastāv plaši izplatīts uzskats, ka izcelsme nosaka cilvēka nacionāli kulturālo identitāti, resp. viņa tautību kā sociokulturālu fenomenu.

13. Tā tas ir vairākumā situāciju, taču nebūt ne visās. Blakus tām reāli pastāv arī citādas situācijas. Pirmkārt, cilvēka izcelsme var arī nesakrist ar šo vides un audzināšanas rezultātā individuāli iegūto piederību savas valsts nācijai. Otrkārt, cilvēks, kas piedzimis un audzināts kā cittautietis, dzīves gaitā pats var lēnām ieaugt savas valsts nācijā, pieņemot tās valodu un kultūra par savējo, iekļauties tajā un justies tai piederīgs. Jo indivīdam sava valsts var nozīmēt ne tikai juridisku piederību kā pilsonim, bet arī dziļāku iekļaušanos valstsnācijā.

14. Sociālais akulturācijas process, kas ietver ne vien ārēju asimilāciju, bet arī subjektīvās piederības apziņas maiņu, ir ļoti lēns. Parasti tas īstenojas otrajā un tālākās paaudzēs, taču tas iespējams arī cilvēka dzīves gaitā. To apzināti var gan nedaudz paātrināt, gan palēnināt. Taču jebkurā gadījumā tam obligāti nepieciešama attiecīgās valsts sabiedrības nacionāli kulturālā vide. Tādēļ cilvēkam, kuram nav latviešu izcelsmes, sociāli iekļauties latviešos iespējams, tikai ilgstoši dzīvojot tieši Latvijā. Likumprojekts paredz kā minimumu 15 gadus, taču parasti šis laiks ir ilgāks. Un tādēļ arī Latvijā kā nacionālā valstī iespējams iekļauties tikai latviešos, nevis kādā citā tautā vai nācijā.

V

15. Tautības ieraksts dokumentos cilvēkam nedod nekādas tiesības vai priekšrocības, un tam praktiski nav juridisku seku. Taču tam ir nozīme – tas ir juridiski fiksēts publisks piederības apliecinājums. Tomēr pret šo likumprojektu tiek arī iebilsts, ka šie cilvēki, kuri sevi vairs neidentificē ar savu vecāku vai vecvecāku tautību, bet gan ar latviešiem, tādā gadījumā savu izcelsmes tautību pasē var vispār neierakstīt, jo ieraksts ir brīvprātīgs.

16. Taču Latvijā, ņemot vērā mūsu vēsturi, tomēr pastāv brīvprātīga iespēja savu tautību apliecināt publiski, ierakstot to attiecīgos dokumentos. Vispirms jau Latvijas valstij un latviešu nācijai kā skaitliski nelielai nācijai ir svarīgi, ka cilvēki – brīvprātīgi un publiski – apliecina tai savu piederību. Ņemot vērā iepriekš norādīto Latvijas valsts un latviešu nācijas jēdzienu ciešo sasaisti, tas mūsdienās Latvijas specifiskajos ģeopolitiskajos apstākļos varbūt pat ir svarīgāk nekā agrāk. Bet tas ir svarīgi arī tiem cilvēkiem, kuri brīvprātīgi un publiski vēlas apliecināt savu piederību kādai mazākumtautībai. Šī iespēja atspoguļo Latvijas valsts vēsturi, tradīcijas, vērtības, specifisko situāciju un mūsu nacionālo pašizpratni šajā Eiropas ziemeļrietumu daļā.

17. Protams, ir cilvēki, kuri šo iespēju nevēlas izmantot. Pēc statistikas datiem, šādu izvēli izdarījuši apmēram 40 000 cilvēku jeb 2 % Latvijas iedzīvotāju. Tā ir viņu brīva individuāla izvēle, kas ir respektējama.

18. Taču 98 % iedzīvotāju šis publiskais tautības ieraksts ir svarīgs apliecinājums. Tas valstij ir jāatzīst un jārespektē. Tādēļ šādai iespējai būtu jāpastāv arī turpmāk.

19. Taču, ja šāda iespēja pastāv, tad arī tiem cilvēkiem, kuru vecāki vai vecvecāki nav latvieši, bet kuri paši objektīvi ir un subjektīvi sevi uzskata par latviešiem un vēlas to publiski apliecināt, šī iespēja būtu jādod. Neierakstīt pasē neko – tā šiem cilvēkiem nav īsti piemērota alternatīva.

VI

20. Jāatzīmē, ka Eiropas jaunāko laiku vēsturē var novērot tendenci, ka sākotnējā kultūrnācija pēc tam, kad tā izveido savu nacionālo valsti, paturot un valstiski nostiprinot savu nacionāli kulturālo identitāti un laika gaitā izvēršot savu atbildības izpratni par savu nacionālo valsti, papildina savu nacionālo pašizpratni arī ar politiskai nācijai raksturīgiem iekļaujošiem, asimilējošiem elementiem (skat. plašāk: Levits E. Latviešu nācija, Latvijas tauta, Latvijas valsts. Grām.: Latvija un latvieši. Akadēmiski raksti. III sējums. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 11.-32. lpp.; Ziemele I. Valstsnācija nevar uzvesties kā mazākumtautība. Jurista Vārds, 03.01.2012.).

21. Paraugoties kartē, varam konstatēt, ka šādas Eiropas kultūrnācijas, kas 19.-20. gadsimtā izveidoja savas valstis, bija apmēram divi duči – sākot ar norvēģiem un beidzot ar grieķiem, tātad latvieši ne tuvu nav vienīgie vai šajā ziņā unikāli.

22. Tas, ka patlaban apspriestais likumprojekts vispār ir iesniegts un tiek apspriests Saeimā – neatkarīgi no gala rezultāta – jau pati par sevi ir indikācija, ka refleksija mūsu sabiedrībā par jautājumu, kā izprast nacionālas valsts virsprincipu, jau ir sasniegusi zināmu dziļuma pakāpi. Šķiet, ka arī negatīva balsojuma rezultātā šajā likumprojektā skartais jautājums diez vai izgaisīs.

23. No šī viedokļa raugoties, to cittautiešu, kas ir iekļāvušies latviešos, vēlme ne vien tiem faktiski piederēt, bet to arī publiski apliecināt, ir saprotama un atbalstāma. Tādēļ atbilstoši Satversmē ietvertajam nacionālas valsts virsprincipam, kas ir viens no Latvijas valsts konstitucionālo identitāti veidojošajiem pamatprincipiem (skat. arī: Pleps J. Baltijas valstu konstitucionālā identitāte. Jurista Vārds, 23.08.2016.), būtu vēlams, šo cilvēku pozitīvo nostāju pret latviešu nāciju veicināt, arī pielāgojot attiecīgu likumdošanu.