I. Ievads

II. Lūdes kāzusa fabula jeb “savādā krimināllieta”

III. Inkvizitors, kurš sarunājās ar savu sirdsapziņu

I

Autoriem šķita pilnīgi neiespējami bez ievērības atstāt to apgaismības laikmeta domātāju un atsevišķu apgaismotā absolūtisma monarhu personības[1], kuri gan tieši, gan netieši ietekmēja ne tikai kriminālprocesa attīstību visā kontinentālajā Eiropā, līdz ar to arī Vidzemē 18. gadsimta nogalē. Viņi bija tie, kuri sagatavoja doktrināro[2] augsni vēlākajām 19. gadsimta vērienīgajām reformām visā Eiropā, kas arī kļuva par fundamentu, uz kā pamata turpmāk tika uzbūvēts mūsdienu kontinentālās Eiropas kriminālprocess.

Jau iepriekš tika norādīts, ka grāfs fon Mellīns slavēja “krievu tiesvedību”, acīmredzot klusi priecādamies, ka, pateicoties tai, bija varējis izvairīties no Lūdes pakļaušanas spīdzināšanai. Līdzīgi tika konstatēta arī paša grāfa fon Mellīna ciešā biogrāfiskā saikne ar imperatori Katrīnu II.

Savukārt savās likumdošanas iniciatīvās, tajā skaitā, krimināltiesību un kriminālprocesa jomā, Katrīna II, ne tikai neslēpjot, bet arī pat lepojoties ar šo faktu, iedvesmojās no Monteskjē, Bekaria un Voltēra sacerējumiem. Ar pēdējo viņa turklāt vēl arī aktīvi sarakstījās.

Tā, piemēram, grāfa fon Mellīna stāstījumā minēto un arī attiecībā pret Lūdi piemēroto 1767. gada 30. jūlija Rīkojumu Nr. 12.949 – Rīkojums Komisijai par jaunā Nolikuma projekta sagatavošanu (pirmsreformu krievu val. Наказъ Коммиссiи о составленiи проэкта новага Уложенiя)[3] – Katrīna II uzrakstīja, iedvesmojoties galvenokārt no Monteskjē darba “Par likumu garu” (franču val. De l'esprit des loix), kā arī no Bekaria darba “Par noziegumiem un sodiem” (itāļu val. Dei delitti e delle pene).[4] Starp citu, zīmīgi ir arī tas, ka, vienlaikus aizraujoties ar antīko vēsturi, Katrīna II labprāt portretos lika attēlot sevi kā Taisnības dievieti.[5] Tādējādi ir nenoliedzami, ka zināmus apgaismotāju pausto ideju (tajā skaitā, par tiesiskas valsts izveidi) elementus, vismaz atbilstoši grāfa fon Mellīna teiktajam, jau baudīja Lūde pats savā kriminālprocesā 18. gadsimtā beigās Vidzemē.

Lielākā daļa tā laika Eiropas monarhu bērnībā un jaunībā patiešām bija guvuši izcilu izglītību, un viņu bibliotēkās atradās izcilāko domātāju darbi, kas neizbēgami ietekmēja šo monarhu pasaules uzskatus.

Tolaik populāra bija apgaismotāju ideja, ka tikai izglītots un tālredzīgs monarhs var novērst sabiedrībā pastāvošo ļaunumu un nodrošināt sabiedrības attīstību atbilstoši laika garam. Tika pausts uzskats, ka apgaismotā absolūtisma valstij jābūt tiesiskai un labklājīgai, tiesa gan, bez tautvaldības, jo pēdējā līdz tās emancipācijai būtu vēl jāizglīto un jāaudzina, kas arī esot viens no pirmajiem apgaismotā valdnieka uzdevumiem.

Līdz ar to pēc apgaismotā absolūtisma koncepta monarham no tirāniska valsts īpašnieka būtu jāpārtop par progresīvi noskaņotu valsts augstāko ierēdni, kurš pats būtu īpaši jāizglīto valsts pārvaldīšanas darbam. Tādam par savas politikas mērķi līdz ar to vajadzētu izvirzīt tautas labklājības veicināšanu, pašam ar cieņu izturēties pret likumiem, veicināt sabiedriskās domas attīstību, uzklausīt sabiedrības kritiku, lai pilnveidotu valsts pārvaldi uz racionālas domas pamatiem, citiem vārdiem sakot, novērst klasiskā absolūtisma trūkumus – valdnieka patvaļu, pavalstnieku tiesību apdraudēšanu un iejaukšanos tiesvedības darbībā.[6]

Starp citu, līdzīgu ideju savā laikā pauda arī profesors Pauls Mincs[7]: “[t]omēr nedrīkst ļauties maldiem, ka nekāda valsts iekārta, lai cik tā arī vēlētos tuvināties pilnībai, nenovedīs pie vēlamā mērķa, ja tā brīža varasvīriem pietrūks apzinīgas gribas piešķirt formai pareizo saturu. Quid leges sine moribus?[8] Pastāv robeža, aiz kuras nav nekā cita, kā uzticēšanās vareno saprātam, viņu gudrai pašierobežošanai. Tā savu pielietojumu atrod gan monarhijās, gan arī ne mazākā mērā republikās, kur suverēnā tauta ir visas varas avots”[9].

Mincs, apkopojot apgaismības laikmeta doktrināro rezultātu, norādīja, ka “[a]r nemirstīgo Monteskjē vārdu ir saistīta mācība par varas trīsdalību.[10] Zināms, arī pirms viņa bija varas dalīšana, lai tā pat arī būtu izpaudusies tikai kā darba dalīšanas forma, kas bija nepieciešama sabiedrības dzīves primitīvai organizācijai. Viņš tomēr radīja dogmu par tamlīdzīgu varas dalīšanas nepieciešamību, un, lai arī šis sākotnējais formulējums, ko viņš tai piešķīra, nebija visai veiksmīgs, šī tēze tomēr gandrīz simts gadus neapstrīdami valda publisko tiesību teorijā. Stingri nošķīra likumdevēja, tiesu un izpildu varu, un ar pirmo saprata abstraktu, tiesību normas pieņemošu varu, un ar tiesu varu saprata šo normu piemērošanas varu konkrētā interešu strīdā. Savukārt ar izpildvaru, pretstatā minētajam, parasti negatīvi tika raksturota jebkura cita valsts varas darbība. [..] Visas trīs izcēlušās no viena kopīga avota, proti, no koncentrētas visu valsts būtību reprezentējošas vienotas varas. Tāpēc šajā nozīmē drīzāk var runāt nevis par varu dalīšanu, bet gan par valsts būtības orgānu funkciju diferencēšanu. Līdzīgi kā fiziskajā organismā noteiktas funkcijas ir sadalītas starp dažādiem orgāniem – kā mēs ar galvu domājam, bet ar muti runājam –, arī bezķermeniskajā valsts organismā leģislatīvās, judiciārās un administratīvās funkcijas to patstāvīgai realizācijai ir iedalītas noteiktām institūcijām. Tomēr gan vienviet, gan citviet viss ir vērsts uz kopīgu mērķi – vispārēju organisma labklājību”[11].

Bet, vai patiešām vienīgi laba izglītība un labi nolūki ir garantija tam, lai uz zemes iestātos evaņģēliskā[12] pilnība? Vai patiešām vienīgi labi likumi spēj padarīt cilvēkus laimīgus, kā to pilnā nopietnībā iedomājas dažs labs mūsdienu jurists vai politiķis?

Neraugoties uz apgaismotāju nenoliedzamo ieguldījumu tiesiskuma idejas izpratnes attīstībā, domājams, ka vienlaikus par maldīgu būtu atzīstams nereti sabiedrībā sastopamais paviršais priekšstats, iedomājoties vai uztverot viņus vai nu kā kaut kādas monolītas[13] progresīvas ideoloģijas paudējus, vai arī kā bezmaz bezgrēcīgus svētos. Šāda uzskata aizkadrā parasti ir palikusi apgaismotāju reālās biogrāfiskās dzīves, kuru atsevišķas detaļas, iespējams, varētu būt visai spēcīgs arguments viņu pašu progresīvo teoriju apšaubīšanai un kritikai. Taču, ja tas tā līdz šim nav noticis, tad acīmredzot tam ir visnotaļ nopietns iemesls. Piemēram, Dr. iur. Jura Rudevska ieskatā, mūsdienās Rietumu pasaulē (tostarp Latvijā) būtībā dominē vairāk vai mazāk maskēts ateistiski orientētais, gnostiskais[14] domāšanas veids ētikā, politikā, tieslietās, mākslā un citās dzīves jomās, kas pašā saknē apšauba kristīgās tikumības pamatpremisu: “Labs Dievs ir radījis labu Visumu”[15], tādējādi nespējot pieņemt un intelektuāli atrisināt teodicejas[16] (kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu?) problēmu.

Būtībā saskaņā ar gnostisko pamatpremisu – tieši ļauns Dievs bija radījis ļaunu un netaisnīgu pasauli. Taču vienlaikus ārpus tās pastāv arī īstā, tīrā, neaptraipītā ideju pasaule, kuru var izprast ar cilvēciskā prāta palīdzību. Skaidrs, ka tādā gadījumā tikai “izredzētais” spēj saredzēt un saprast šādas ideālās pasaules būtību un arī piedāvāt rīcības plānu, kā uzlabot grēcīgo materiālo pasauli. Secīgi, kā to aprakstīja Hajeks, arī radās ilūzija, ka prāts varot tieši, bez jebkāda veida starpposmiem apkalpot cilvēciskās vēlmes (šajā ziņā Hosē Ortega i Gasets[17] bija vēl nesaudzīgāks, nodēvējot tās par “traktiera fantāzijām”[18]), kā arī vadoties tikai no sevis paša – radīt gan jaunu pasauli, gan jaunu morāli, gan jaunas tiesības, gan arī pat attīrītu valodu.[19] Citiem vārdiem sakot, tādā gadījumā patiesība, morāle, tiesības kļūst par neko citu kā cilvēciskā prāta konstrukcijām. Bet, ja viss patiešām ir relatīvs, tad ko citu lai prāts apkalpotu, ja ne aktuālo varu?

Šāds domāšanas veids tādēļ vienlaicīgi arī pieļauj nodalīt kādas personas “gudrās, labās vai derīgās idejas” no viņas pašas personības būtības un praktiskās rīcības, īsti nemaz neinteresējoties par to, jo “miesai” tiešā un pārnestā nozīmē taču vairs īsti neesot nekādas nozīmes. Proti, nav nozīmes, vai cilvēks ir ļauns un nekrietns, galvenais taču, ka viņa idejas ir labas vai drīzāk – noderīgas…[20]

Atstājot atklātu jautājumu, kam un kādiem mērķiem abstraktas idejas var būt labas un noderīgas, kā piemēru der atcerēties kaut vai iepriekš minētās Hajeka kritiskās piezīmes par Ruso.

II

Neraugoties uz kopīgo protestu pret šī paša laika gara apzīmējuma pretmeta nosaukumu – “tumsonību”, ko pamatā asociēja ar retrogrādo[21] kristīgo ideoloģiju (nejaukt ar individuālo ticību Dievam!) kā neadekvātu politiskās un vietām ekonomiskās varas struktūru instrumentu, kas ierobežoja personības garu, radošumu un, galu galā, arī pilsonisko brīvību[22], −apgaismības laikmeta domātāju monolītums tomēr ir šķietamība.

Turklāt ilūziju par apgaismības monolītumu aptumšo arī pašu apgaismotāju savstarpējās attiecībās nereti vērojamais idejiskais antagonisms, pat atklāta nepatika un naids vienam pret otru, kā, piemēram, tas bija Ruso un Voltēra gadījumā. Dažāda bija arī viņu pozīcija “Dieva jautājumā”.

Atceroties grāfa fon Mellīna kristīgo dievbijību, šķiet, salīdzinājumam kaut nedaudz tomēr būtu nepieciešams ielūkoties tajās jaunajās vēsmās, kas no Rietumeiropas pakāpeniski nokļuva arī līdz provinciālajai Vidzemei un kas, pilnīgi iespējams, varēja ietekmēt brīvo latviešu jaunekli Lūdi.

Saprotams, ka kopš Lielās Franču revolūcijas sākuma arī Krievijas impērijas pavalstnieki, tostarp vidzemnieki, savu ļoti dažādo iespēju robežās sekoja līdzi notikumiem Francijas Karalistē. Piemēram, kopš 1778. gada Vidzemē divreiz nedēļā klajā laistajā izdevumā “Rīgas politiskais laikraksts” (vācu val. Rigische politische Zeitung) interesenti varēja uzzināt par politiskajiem notikumiem ārzemēs. “Informēja par kaŗiem (ilgāku laiku par krievu un turku kaŗu), nemieriem Ungārijā un Polijā, valdniekiem un augstākām amatpersonām, saimniecību, technikas attīstību u.t.t. Neaizmirsa arī literatūru un mākslu: labvēlīgi izvērtēja Voltēra darbus, deva atsauksmi par Gētes[23] Iphigenie[24] pirmizrādi Veimarā, aplūkoja jaunākos notikums mūzikā. [Taču v]isdzīvākā uzmanība pievērsās Lielajai [F]ranču revolūcijai. [..] Revolūcijai uzliesmojot, sīki izsekoja tās atsevišķos momentus; atreferēja ne vien oficiālo viedokli, bet arī raksturīgus, Parīzes visplašākajās aprindās dzirdētus vērtējumus. Ziņoja par Bastilijas ieņemšanu, jakobīņu kluba nodibināšanos, zemnieku prasību atcelt feodālās nastas un baznīcas desmito tiesu, tēloja zemnieku bruņotās sadursmes ar aristokratiem. Iespieda un komentēja franču 1791. gada konstitūcijas[25] tekstu līdz ar Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarāciju. Laukos šos Rīgas laikraksta ziņojumus lasīja ne muižnieki vien: tie nepalika sveši arī muižās nodarbinātajiem latviešiem, kas prata vāciski. Bez tam, kā atzīmējis kāds autors 1795. gadā, “bija pietiekami daudz pakalpīgu ļaužu”, kas sastapās ar zemniekiem krogos un “tiem pie degvīna glāzes pārtulkoja laikrakstus”. Tādā kārtā [..] Francijas “lielās liesmas atblāzma”, ko starp citu spoguļoja Rīgas polītiskais laikraksts, sasniedza un ietekmēja, kaut gausi un netieši, arī latviešu tautas apziņu.”[26]

Šī iemesla dēļ varētu arī pieļaut, ka brīvo ļaužu ģimenē dzimušajam Lūdem, kura vecāki, kā zināms, bija arī parūpējušies par dēla izglītību, vismaz vispārējos vilcienos varēja būt zināmas jaunākās tā laika cilvēku prātus satraucošās gaidāmo politisko pārmaiņu vēsmas Eiropā, kuru viens no vadmotīviem, protams, bija saldais vārds brīvība, ar ko gan ne visi zināja, ko īsti iesākt. Brīvības priekšnojautas sekmēja arī apgaismotā absolūtisma politika visās jomās. Ideālā gadījumā tai vajadzēja nozīmēt modernizētas nodokļu sistēmas ieviešanu, laicīgo izglītības iestāžu pieaugumu, tiesu reformas, dzimtbūšanas pakāpenisku atcelšanu, reliģijas ietekmes samazināšanos valsts pārvaldē un daudzu reliģiju (konfesiju) sabiedrības veidošanos. Tādējādi tas nozīmēja arī lielāku kontroli pār baznīcas īpašumiem, tos apliekot ar nodokļiem vai pat sekularizējot.[27] Ar dažādiem panākumiem Eiropā šie procesi pilnā sparā arī noritēja.

Atgriežoties pie jautājuma par apgaismotāju pozīciju reliģijas jautājumā, neraugoties uz to, ka Voltērs bija deists[28], viņš aicināja “iznīcināt neģēlīgo” (franču val. écrasez l’infâme) baznīcu, taču to attiecinot uz baznīcu kā uz reliģiskā terora avotu, nenoliedzot tās nepieciešamību gluži pragmatisku jeb pat utilitāru apsvērumu dēļ.

Vēl Romas republikas (509. g. p. m. ē. –27. g. p. m. ē.) laikā Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero, 106. g. p. m. ē. – 43. g. p. m. ē.) sarakstītā traktāta “Par dievu dabu” (latīņu val. De natura deorum) tēzi “Ja Dieva eksistence nebūtu nepieciešama pati par sevi, tad viņu, ja var tā izteikties, vajadzētu radīt ļaužu labumam un laimei” pēcāk sludināja Anglijas Baznīcas kādreizējais virsbīskaps Džons Tilotsons (John Tillotson, 1630–1694), norādot, ka Dieva eksistence ir tik parocīga, tik lietderīga un tik nepieciešama cilvēces labklājībai.[29]

Daudz asākā, pat gnostiskā stilā šis viedoklis tika izteikts kāda anonīma autora jau viduslaikos sarakstītā (līdz pat šim brīdim nav noskaidrots precīzs sarakstīšanas laiks[30]) traktātā “Par trim krāpniekiem” (latīņu val. De Tribus Impostoribus)[31] Tā autors vilka paralēles starp pagānismu un pasaules vadošajām ābrahāmiskajām reliģijām – jūdaismu, kristietību un islāmu. Reliģijas praktisko mērķi viņš saistīja galvenokārt ar valdnieku iespēju vieglā veidā tikt pie mantas, šī iemesla dēļ populārāko reliģiju aizsācējus – Mozu, Kristu un Muhamedu – aizplīvuroti dēvējot par krāpniekiem. Viņš nosodīja arī reliģijas piekritēju darbus, kas bija pretrunā ar kanoniem, piemēram, ka “[k]ristieši viscaur pravieto par savu pretinieku iznīcināšanu, par baznīcas ienaidnieku pakļaušanu verdzībai, kam bija īpaši liela nozīmē kopš tiem laikiem, kad kristieši guva pieeju valsts pārvaldei”[32]. Savukārt pašu Dievu viņš vainoja pārliekā cietsirdībā, vēlmē kļūt cilvēkiem par elku un ne īpaši tikumiskas uzvedības izpausmēs, pie kurām pieskaitīja, piemēram, to, ka “dievs-svētais-gars [..] bija radījis dievu-dēlu savdabīga sakara ar jau saderināto jaunieti rezultātā”[33] . Viņš nesaprata, kā par vismīlošu atzītais Dievs, kurš tika prezumēts kā cilvēces tēvs, bija varējis atļaut saviem bērniem pagaršot aizliegto augli no koka, ko pats bija radījis: “[p]aņem nāvējošu ieroci, piemēram, zobenu. [..] Paņem, es saku, zobenu, ak, tēvs vai draugs, un ja tu esi patiess draugs vai tēvs, tad ieliec to draugu vai bērnu rokās, aizliedzot viņiem to pielietot, kaut arī tu jau iepriekš zini, ka tas tomēr notiks [..], ka tas novedīs pie šausmīgas asinsizliešanas viņ[u] tuvinieku starpā, kuri vēl pat ne par ko nav vainojami. Padomā. Ja esi tēvs, vai tu tā rīkotos?”[34] Taču tajā pašā laikā Dieva eksistences prezumpciju viņš uzskatīja par vienu no morālās uzvedības garantiem. Traktāta “Par trim krāpniekiem” autora ieskatā, cilvēku prāti ir tik aptumšoti ar nesavaldāmu vēlmi veldzēt savas tīksmes un vajadzības, ka vienīgi bailes Dieva tiesas priekšā spēj atturēt ļaudis no galējības, kas var izpausties arī kārotā iegūšanā par katru cenu.

Tieši šo traktātu “Par trim krāpniekiem” 1769. gadā kritizēja Voltērs, kurš minētajā darbā saskatīja “rupja ateisma bez domas un filozofijas”[35] pazīmes. Tomēr pēc iepazīšanās ar paša Voltēra nostāju reliģijas jautājumos, bet īpaši – ar viņa 1722. gadā rakstīto dzejoli “Par un pret” (franču val. Le Pour et le contre) – var secināt, ka patiesībā Voltērs ļoti asi nosodīja kristietību, bet precīzāk – to, par ko tā tika pārvērsta reliģiozu fanātiķu rokās. Tādējādi, it kā oponējot minētā darba autoram, arī Voltērs nonāca pie līdzīga secinājuma, ka, “ja nu gadīsies, ka Dieva nav, tas būtu jāizdomā” (franču val. si Dieu n’existait pas, il faudrait l’inventer)[36]. Iespējams, ka mūsdienu kontekstā šī doma nav gluži bez pamata.

III

Arī Ruso vērsās pret baznīcas dogmām, pašu ticību gan dēvējot par “tīru”, “svētu” un “mūžīgu”, no paša Dieva nākušu un tam atbilstošu.[37] Savukārt baznīcas kalpi, Ruso ieskatā, “aizbildinoties ar vēlmi to attīrīt, ar savām formulām pārvērta to par kaut kādu vārdu reliģiju”[38].

Taču, neraugoties uz to, ka Ruso un Voltērs pārmetumos, ko abi adresēja baznīcai, bija vienisprātis, pirmais veltīja otram šādus vārdus: “Voltērs, kurš vienmēr tēlojis, it kā tic dievam, patiesībā ticēja tikai velnam, jo viņa izdomātais dievs ir ļaunprātīga būtne, kas, viņa ieskatā, atrod tīksmi tikai tajā, lai kaitētu ļaudīm”[39]. Šajā izteicienā īpatnēji šķiet gan tas, ka Ruso tīšām vai nejauši bija pārveidojis Voltēra nostāju konkrētajā jautājumā, gan arī augstprātība, ar kādu viņš apgalvoja, it kā nekad pats nebūtu vainojis Dievu pie savām nedienām, kas savukārt neatbilst viņa paša autobiogrāfijā sarakstītajam.[40]

Var pieņemt, ka uz šo komentāru Ruso mudināja arī skaudība, jo Voltērs ne visai augsti vērtēja Ruso darbus. Piemēram, Ruso romānu “Jūlija jeb jaunā Eloīze” (franču val. Julie ou la Nouvelle Héloïse) Voltērs raksturoja kā “muļķīgu, mietpilsonisku, bezkaunīgu un garlaicīgu”[41] lasāmvielu, bet par viņa eseju “Pārdomas par nevienlīdzīgu izcelšanos un būtību cilvēku starpā” (franču val. Discours sur l'origine et les fondements de l'inégalité parmi les hommes) ironizēja, ka pēc tās lasīšanas viņam sagribējās “nomesties uz visām četrām”[42].

Lai kā tur arī nebūtu, Ruso īstenībā vienā aspektā pauda pilnīgi adekvātu viedokli, ka nevienu nelaimi nedrīkst pārmest providencei[43], bet – vienīgi sev pašam kā cilvēkam, kurš nemāk atbilstoši pielietot savas dotības.[44]

Interesanti ir arī tas, ka, lai arī Ruso materiālu apsvērumu vadīts pats bija kļuvis par katoli, sava mūža garumā viņš turpināja sevi uzskatīt par uzticīgu protestantismam, pret ko tēva ietekmes rezultātā izjuta cieņu jau kopš bērnības. Domājams, ka tieši tādēļ vēlāk Ruso atkal mainīja savu reliģisko konfesiju.[45] Tomēr jebkurā gadījumā viņš savā autobiogrāfiskajā grēksūdzē atzina, ka “saprata reliģiju savā veidā”[46] un nesliecās ievērot noteikto kārtību, malā atmetot “sīku, izkropļotu formulu lēveni, kurā cilvēki ir ietinuši”[47] ticību Dievam.

Rezultātā no varnešu patvaļības piekususī tauta Francijas Karalistē notikušajā apvērsumā cīnījās arī pret reliģiju kā pret vienu no būtiskākajām vecās kārtības (franču val. ancien régime) sastāvdaļām. Garīdznieku netikumi un alkatība, kādreizējā Francijas Otrās republikas (1848–1852) ārlietu ministra grāfa Aleksa Šarla Anrī de Tokvila (Alexis Charles Henri de Tocqueville, 1805–1859) ieskatā, atmodināja “[t]o pašu garu, kas Lutera laikos pamudināja vairākus miljonus katoļu vienlaicīgi atteikties no katoļticības”[49]. Taču Francijas reformēšanas gaitā “ķecerība tika aizstāta ar neticību”[50].

Tādēļ uz šo Rietumu civilizācijas turpmākās attīstības būtisko aspektu pat ar ļoti tālejošām sekām, iespējams, gluži vietā būtu attiecināt vācu satīriķa, franciskāņu mūka, teoloģijas un tiesību doktora Tomasa Murnera (Thomas Murner, 1475–1537)[51] viņa darbā “Nejēgu burvestība” (vācu val. Narrenbeschwörung)[52] lietoto izteicienu: “izliet no vannas bērnu kopā ar [netīro] ūdeni”[53]. Šāds salīdzinājums, domājams, ir vietā, tēlainā valodā pietiekoši precīzi aprakstot, no vienas puses, pilnīgi dibināto viduslaiku tumsonības izskaušanas procesu sabiedriski-politiskajā dzīvē, bet, no otras puses, ar obskurantismu[54] nereti stigmatizējot[55] arī pilnīgi neuzbāzīgu un zināmas morāles prakses paģērējošu ticību dzīvam un labam Dievam.

Apspriešanas vērts ir arī jautājums, vai gadījumā daudzi tā laika apgaismotāji un monarhi paši nesirga ar zināmu “garīgo narcisismu”[56].[57] Ko vērts vien ir Ruso izteikums: “[p]ar mani smiesies, ka es ar tik pieticīgu izskatu uzdodu sevi par brīnumu. Lai!”[58]

Pabeidzot vispārēju ievadu to apgaismības laikmeta domātāju un monarhu, kuri dažādā veidā ietekmēja kriminālprocesa ģenēzi ne tikai kontinentālajā Eiropā, bet arī Vidzemē, biogrāfiju padziļinātākai izpētei, droši vien gluži vietā būtu lietot mūsdienās dažādās valodās izplatīto vārdkopu “spožums un posts”. Šo izteicienu, pateicoties literatūras klasiķa franču rakstnieka Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac, 1799–1850) romāna “Kurtizāņu spožums un posts” (Splendeurs et misères des courtisanes; 1838–1847) popularitātei, parasti lieto, kaut kam konstatējot iekšēji piemītošus savstarpēji saistītus divus pretstatus – diženumu un kroplumu −, ar to lielākoties saprotot kāda cilvēka ārēju pompozitāti (lielmanību) un morālu pagrimumu vienlaicīgi.[59]

Tādējādi, turpinot iepriekš aizsākto tēmu par apgaismības laikmeta un Lielās Franču revolūcijas atnestajām pārmaiņām cilvēku morālajās paradigmās, kam bija nenovērtējama nozīme turpmākajā vēstures gaitā līdz pat mūsdienām, ir grūti atteikties no vilinājuma sniegt tieši šādu vērtējumu arī vienai otrai apgaismības laikmeta personībai, uz kurām vēlāk paaudžu paaudzēs nereti aizgūtnēm, vietā un nevietā, nekritiski slavinoši atsaucās un joprojām turpina atsaukties daudzi visdažādāko sacerējumu autori. Un vispirms šeit kā tamlīdzīga pilnīgi kontroversiāla personība ir domāta jau daudzkārt iepriekš minētais Ruso, kurš, Hajeka ieskatā, bija izsniedzis “intelektuālu licenci uz nevērīgu attieksmi pret ierobežojumiem, ko uzliek kultūra, uz centieniem iegūt “brīvību” no ierobežojumiem, kas patiesībā vienīgie veicināja pašas brīvības rašanos, tiesiskumu”[60].

Atklāts arī paliek jautājums par praktiskās morāles ieguvumiem, ņemot vērā arī Lielās Franču revolūcijas “sauso atlikumu” (kas visnotaļ nosacīti pārtrauca politiskās jukas) – Napoleona I Bonaparta[61] diktatūru.

Šajā ziņā jau minētajā Balzaka romānā aprakstītie notikumi Parīzē no 1824. gada līdz 1845. gadam, proti, pavisam neilgi pēc Lielās Franču revolūcijas un Napoleona ēras beigām, visnotaļ krāšņi raksturo jauno morāli. Der atcerēties, ka aizraujošā, intriģējošā un meistarīgi veidotā sižeta līnija risinās uz atbaidoša jaunās pilsoniskās sabiedrības morālās degradācijas fona. Morālās vērtības un principi ir it kā pilnībā izzuduši. Izbēdzis katordznieks, nomainot savu identitāti, pamanās pat kļūt par slepenpolicijas priekšnieku, romāna noslēgumā ar godu aizejot pensijā. Kā izrādās, arī izslavētais “progresīvais” Napoleona kriminālprocesa likums[62] nebūt nebija novērsis korupciju un karjerismā motivētas dienesta ļaunprātības. Tāpēc arī neizbrīna, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienības laikā valdošajai ideoloģijai cenzūras apstākļos nebija iebildumu pret šī un citu Balzaka darbu izdošanu, jo tie itin kā pilnīgi organiski sasaucās ar varai akūti nepieciešamo “satrunējušās buržuāziskās sabiedrības” morāles kritiku.

Bija sācies jauns laika periods, tajā skaitā arī kriminālprocesa vēsturē. Kā patētiski norādīja viens no ievērojamākajiem vācu vēsturniekiem Tomass Niperdejs (Thomas Nipperdey, 1927–1992) savas grāmatas “Vācu vēsture: 1860–1866” (vācu val. Deutsche Geschichte: 1800–1866)[63] jau pašā pirmajā teikumā: “[i]esākumā bija Napoleons”[64], bet fonā tam visam bija “karš un iekarošana, izlaupīšana un apspiešana, impērija un jauna kārtība”[65].

Vai arī šodien apkārt notiekošais pilnīga morālā relatīvisma un bezdievīgas, cilvēciski augstprātīgas muļķības fonā nav tikai iesākums kaut kam lielākam un nozīmīgākam? Un šeit neviļus prātā nāk par pēdējo apgaismības laikmeta filozofu dēvētā Imanuela Kanta[66] izteikuma nozīmīgums praktiskā prāta kritikas sakarā: “[d]ivas lietas pilda dvēseli ar vienmēr jaunu un pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk domas pie tām kavējas: zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī”[67].

Un patiesi. Apbrīnu nevar neizraisīt fakts, ka mēs īstenībā dzīvojam uz milzīga akmeņa, kas traucas ar ātrumu gandrīz 30 km sekundē un kas turklāt griežas ap savu asi ar ātrumu gandrīz 500 metri sekundē. Turklāt pati Saule kopā ar visu savu sistēmu (tajā skaitā Zemi), vēl lielākā ātrumā pati traucas Visumā ap savu orbītu.[68] Un tā jau daudzus miljonus gadus… Tāpēc apbrīnu nevar neizraisīt arī cilvēciskā prāta nepiedodamās un reizēs smieklīgās augstprātības fakts.

Katrā ziņā, pārlasot šo Kanta atzīšanos dievbijībā, gribot negribot prātā ataust pēdējam raksturā tik līdzīgais, kartogrāfa un amatiera-astronoma grāfa fon Mellīna vecīgais stāvs glīti pūderētā parūkā un sarkanā angļu frakā, kurš nelaimīgajā Lūdē saskatīja Dieva radību. Patiesi bija beidzies apgaismības laikmets…

[1] Apgaismoto absolūtismu var attiecināt uz Prūsijas karali Frīdrihu II Hoencollernu (Friedrich II Hohenzollern, 1712–1786); Svētās Romas imperatoru, Ungārijas karali, Bohēmijas karali, Horvātijas un Slavonijas karali, Galīcijas un Lodomērijas karali, kā arī Austrijas erchercogu Jozefu II Hābsburgu-Lotringu (Joseph II Habsburg-Lothringen, 1741–1790); Spānijas karali, kā arī Neapoles un Sicīlijas karali Karlosu III Burbonu (Carlos III de Borbón, 1716–1788); Zviedrijas karali Gustavu III Holšteinu-Gottorpu (Gustav III av Holstein-Gottorp, 1746–1792) un arī iepriekš minēto Krievijas imperatori Katrīnu II.

[2] Sk. arī Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas mūsdienu Latvijā. Grāmata: Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 389.−396. lpp.

[3] Наказъ, данный Коммиссiи о сочиненiи проэкта Новаго Уложенiя. № 12.949, 30.06.1767. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVIII. 1767–1769. № 12.812–13.106.a. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 192–280.

[4] [Письмо.] № 43, 17.10.1767. Императрица Екатерина II королю Фридриху II. Въ: Сборникъ Русскаго Историческаго Общества. Томъ двадцатый. Санктпетербургъ: Типографiя Императорской Академiи Наукъ, 1877, с. 236.

[5] Apgaismotais absolūtisms. Pieejams: https://www.artermini.lv/raksts.php?t=1378&bu=1 [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[6] Turpat.

[7] Pauls Mincs (1868–1941) – ebreju izcelsmes latviešu jurists, profesors, izcils krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību teorētiķis un pasniedzējs, zvērināts advokāts un visnotaļ vispusīgi aktīvs sabiedrības loceklis.

[8] Quid leges sine moribus? (latīņu val.) – kādi likumi bez morāles, kādi likumi bez paražām, kādi likumi bez ierakstām normām?

[9] Mintz P. Extraordinäre Strafjustiz: rechtsgeschichtliche Studien. Riga: W. F. Häcker, 1918, S. 159.

[10] Varas dalīšana ir viens no mūsdienu demokrātijas pamatprincipiem. Saskaņā ar šo teoriju, sadalot valsts varu starp likumdevējvaru, izpildvaru un tiesu varu un nodrošinot katrai no šīm varām iespēju darboties neatkarīgi, tiekot nodrošināta politiskā brīvība.

[11] Mintz P. Extraordinäre Strafjustiz: rechtsgeschichtliche Studien. Riga: W. F. Häcker, 1918, S. 1.

[12] Evaņģēlijs [baznīcas latīņu val. euangelium; grieķu val. euangelion, tulkojumā laba vēsts] – 1. Jēzus Kristus sludinātā kristietība mācība; 2. Bībeles Jaunās Derības četras grāmatas; 3. kādas teorijas, mācības vai doktrīnas pamatprincipi. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 227. lpp.

[13] Monolīts [franču val. monolithe; grieķu val. monolithos, tulkojumā kas izgatavots no viena akmens] – 1. liels, masīvs, veidots no viena gabala; 2. vienots, saliedēts, arī bez pretrunām. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 527. lpp.

[14] Gnosticisms (klasiskā izpratnē) [grieķu val. gnôsticus, tulkojumā izzinošs] – reliģiski filozofiskās mācības, kurās bija apvienoti kristietības, austrumtautu reliģiju un sengrieķu filozofijas elementi. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 271. lpp.

[15] Sal. Rudevskis J. Gnostiķu ķecerība mūsdienu dzīvē. Kādēļ šodien būtu jārunā par gnosticismu. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=KzE_Pwle5aI&feature=share&fbclid=IwAR2_eZct3ZPasdFRPLzFU95-c7Du2kfKRHljBfxnJPnmjicp3KfwDArVOOg [aplūkots 2021. gada 26. janvārī].

[16] Teodiceja [no grieķu val. vārdiem theos jeb dievs un dikē jeb taisnīgums] – reliģiski filozofiskas doktrīnas, kuru mērķis ir aizstāvēt atziņu, ka Dievs ir absolūti labs, gudrs un visuvarens, un saskaņot šo priekšstatu par Dievu kā radītāju un pasaules valdnieku ar ļaunuma eksistēšanu uz zemes. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 849. lpp.

[17] Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset, 1883–1955) – spāņu filozofs un kritiķis.

[18] Ортега-и-Гассет Х. Восстание масс. Москва: Издательство АСТ, 2001, с. 51.

[19] Хайек Ф. А. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 87.

[20] Sal. Rudevskis J. Gnostiķu ķecerība mūsdienu dzīvē. Kādēļ šodien būtu jārunā par gnosticismu. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=KzE_Pwle5aI&feature=share&fbclid=IwAR2_eZct3ZPasdFRPLzFU95-c7Du2kfKRHljBfxnJPnmjicp3KfwDArVOOg [aplūkots 2021. gada 26. janvārī].

[21] Retrogrāds [latīņu val. retrogradus, tulkojumā atpakaļejošs] – progresa pretinieks, cilvēks ar atpalikušiem uzskatiem; atpakaļrāpulis. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 714. lpp.

[22] Autoru nolūkos gan neietilpa iedziļināties iemeslos, kādēļ gadsimtu gaitā baznīca bija nokļuvusi tamlīdzīgā intelektuālā nežēlastībā, nododoties spekulācijām arī par gluži banālu laicīgo valdnieku vienlaicīgo vēlmi iedzīvoties uz baznīcas īpašumu rēķina un stiprināt savu varu, par klēriķu intelektuālo stagnāciju, morālo degradāciju u. tml. Klerikāls [latīņu val. clericalis, tulkojumā baznīcas  vai garīdznieku] – tāds, kas saistīts ar baznīcu, garīdzniekiem. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 390. lpp.

[23] Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe, 1749–1832) – vācu izcelsmes dzejnieks, rakstnieks, dramaturgs, dabaszinātnieks, kā arī mākslas teorētiķis.

[24] Pēc tam, kad Gēti 1776. gadā iecēla par Veimāras galma teātra vadītāju, viņš 1779. gadā iestudēja šo savu prozas darba lasījumu pēc sengrieķu dramaturga Eiripīda (grieķu val. Εὐριπίδης, ~ 480. g. p. m. ē. – 406. g. p. m. ē.) “Ifigēnija Tauridā” (grieķu val. Ιφιγένεια εν Ταύροις) motīviem, kur viņš pats spēlēja Oresta (sengrieķu val. Ὀρέστης) lomu, bet viņa drauga Pilāda (sengrieķu val. Πυλάδης, Fokīdas valdnieka Strofija dēls) lomu – pats Saksijas-Veimāras un Saksijas-Eizenahas hercogs Kārlis Augusts fon Saksens-Veimārs-Eizenahs (Karl August von Sachsen-Weimar-Eisenach, 1757–1828). Orests Delfu templī no Apolona (sengrieķu val. Ἀπόλλων) saņem padomu nogalināt tēva slepkavas – savu māti un viņas mīļāko. Pēc padarītā Orests sajūk prātā – Erīnijas (sengrieķu val. Ερινύες; romiešu Fūrijas), atriebes, soda un lāsta dieves, dzenā viņu pa visu pasauli līdz tikai pēc ilgāka laika Orests atgūst saprātu un atgriežas Mikēnās, lai kāptu tronī. Savukārt Eiripīds, izvēršot šo pašu sižetu savā “Orestā” apraksta traģēdijas protagonistu, sniedzot virkni depresijas simptomu: apetītes zudumu, miegainību, motivācijas, kā arī intereses zudumu pat par personīgo higiēnu, hronisku nogurumu un bezpalīdzīguma izjūtu… Orests. Pieejams: http://www.aliens.lv/o-civil/9769-orests [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[25] Domāta Pirmās Francijas republikas 1791. gada 3. septembra Konstitūcija (franču val. Constitution française du 3 septembre 1791).

[26] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 73.–74. lpp.

[27] Apgaismotais absolūtisms. Pieejams: http://vesture.eu/Apgaismotais_absolūtisms [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[28] Deisms [franču val. déisme; no vārda Deus jeb Dievs] – reliģiski filozofiska mācība, kas Dievu atzīst par bezpersonisku pasaules pirmcēloni, kurš pēc pasaules radīšanas vairs neiejaucas dabas, sabiedrības un cilvēku dzīvē. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 151. lpp.

[29] Душенко К. В. История знаменитых цитат. Pieejams: https://zotych7.livejournal.com/1550908.html [aplūkots 2020. gada 18. novembrī].

[30] Zināms, ka darbu ar attiecīgo nosaukumu dažādi interesenti meklēja jau kopš 11. gadsimta. Traktāta “Par trim krāpniekiem” kopiju, kā arī ziņas par tā autoru bez rezultātiem mēģināja iegūt pat Kristīne I Vāsa (Kristina I Vasa, 1626–1689) – Zviedrijas karaļa un līdz ar to arī kādreizējā Vidzemes valdnieka Gustava II Ādolfa Vāsas (Gustav II Adolf Vasa, 1594–1632) meita.^[1] Taču nav pierādījumu tam, ka intriģējošais nosaukums tolaik jau bija piepildīts ar saturu. Vēl jo vairāk – šo skaļo virsrakstu daži literāti izmantoja savu darbu apzīmēšanai. Tā, piemēram, 1680. gadā vācu izcelsmes luterticības teologs Kristiāns Kortholts (Christian Kortholt, 1633–1694) izdeva eseju “Par trim krāpniekiem”, to veltot materiālisma pārstāvja Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes, 1588–1679), ateista Benedikta Spinozas (Benedictus de Spinoza, 1632–1677), kā arī deisma aizsācēja Edvarda Hērberta (Edward Herbert, 1583–1648) ideju kritikai. De Tribus Impostoribus. Pieejams: https://nbpublish.com/library_get_pdf.php?id=28966 [aplūkots 2020. gada 23. novembrī].

[31] О трех обманщиках. Pieejams: http://www.agitclub.ru/spezhran/god/atheism04.htm [aplūkots 2020. gada 18. novembrī].

[32] Ibid.

[33] Ibid.

[34] Ibid.

[35] Душенко К. В. История знаменитых цитат. Pieejams: https://zotych7.livejournal.com/1550908.html [aplūkots 2020. gada 18. novembrī].

[36] Ibid.

[37] Руссо Ж.-Ж. Исповедь. Москва: АСТ, 2011, c. 309.

[38] Ibid.

[39] Ibid, c. 373.

[40] Руссо Ж.-Ж. Исповедь. Москва: АСТ, 2011, c. 59.

[41] Вольтер и Руссо: непримиримое противоречие? Pieejams: http://expositions.nlr.ru/ex_rare/Voltaire_Rousseau/ [aplūkots 2020. gada 30. novembrī].

[42] Ibid.

[43]Providence [latīņu val. providentia, tulkojumā paredzēšana] – augstākā griba, kas lemj visus pasaules likteņus; arī kaut kā iepriekšnolemtība. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 663. lpp.

[44] Руссо Ж.-Ж. Исповедь. Москва: АСТ, 2011, c. 373.

[45] Ibid, c. 341.

[46] Ibid, c. 201.

[47] Ibid, c. 341.

[48] Martins Luters (Martin Luther, 1483–1546) – vācu izcelsmes (dzimis Saksijas kūrfirstistē) Reformācijas iniciators, luterisma aizsācējs, vācu literārās valodas radītājs, Bībeles tulkotājs vācu valodā. 1517. gada 31. oktobrī piesita Vitenbergā esošās katoļu baznīcas durvīm deviņdesmit piecas tēzes saturošo traktātu “Disputs par grēku nožēlu un indulgencēm” (latīņu val. Disputatio pro declaratione virtutis indulgentiarum). Atzīstot sevi par kristieti, pauda apņēmību “attīrīt” baznīcu no kristietības būtību kropļojošiem noteikumiem un glābt pāvestu no liekuļotiem viņa pavēļu izpildītājiem. Vērsās pret korupciju garīdznieku aprindās.

[49] Токвиль А. Старый порядок и революция. Санкт-Петербург: Алетейя, 2008, с. 135. Citātā domāta reformācija. Reformācija (latīņu val. refōrmātio, tulkojumā labošana, pārvēršana, pārveidošana) – pret katoļu baznīcas trūkumiem vērstās reformas, kā rezultātā izveidojās jauns kristietības virziens – protestantisms. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 691.–692. lpp.; Дворецкий И. Х. Латинско-русский словарь. Москва: Дрофа, 2009, с. 822.

[50] Токвиль А. Старый порядок и революция. Санкт-Петербург: Алетейя, 2008, с. 135.

[51] Tomass Murners savos satīriskajos darbos “Blēžu ģilde” (vācu val. Schelmenzunfft) un jau minētajā “Nejēgas burvestība” nesaudzēja “muļķus” nedz zemāko slāņu, nedz augstāko sabiedrības slāņu, nedz arī klēriķu vidū. Vispārējā tikumiskajā pagrimumā viņš saskatīja reformu nepieciešamības simptomus. Meistarīgi aprakstot dažādu slāņu, tajā skaitā, visu baznīcas hierarhijas pakāpju sadzīves ainas, viņš izsmēja mantrausību, kas valdīja baznīcā, un dažādas viltības, ar kuras palīdzību Roma izsūca no vāciešiem naudu. Viņš aicināja atbrīvoties no liekēžiem, muļķiem un mantraušiem. Tomēr, kad sākās Reformācija, viņš palika uzticīgs katoliskajai Baznīcai un enerģiski cīnījās ar Luteru un viņa idejām. Thomas Murner. Pieejams: https://en.wikisource.org/wiki/Catholic_Encyclopedia_(1913)/Thomas_Murner [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[52] Заклятие дураков. Pieejams: http://rulibs.com/ru_zar/poetry/antologiya/2/j121.html [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[53] Izplatīts ir viedoklis, ka šis izteiciens it kā piederot Frīdriham Engelsam (Friedrich Engels, 1820–1895), kas neizglītotākiem marksistiem bija ļāvis paštīksmināties par viņu ideologa neparasto asprātību un gudrību. Tomēr šo par idiomu kļuvušo izteicienu lietoja gan Luters, gan Gēte, gan Ludvigs fon Feierbahs (Ludwig Andreas von Feuerbach, 1804–1872), gan Otto Frīdrihs fon Bismarks-Šonhauzens (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1858), gan Tomass Mans (Thomas Mann, 1875–1955) un daudzi citi. Tomēr neviens no viņiem nav tās autors. Не выплесните ребёнка вместе с водой! Pieejams: https://newslab.ru/article/175329 [aplūkots 2021. gada 21. janvārī].

[54] Obskurantisms [latīņu val. obscurans (obscurantis), tulkojumā aptumšojošs] – tumsonība, pretošanās garīgam procesam, naidīga attieksme pret izglītību, zinātni, apgaismību. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 559. lpp.

[55] Stigma [grieķu val. stigma, tulkojumā zīme] – kauna, negoda zīme. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 805. lpp.

[56] Narciss [grieķu val. Narkissos] – cilvēks, kurš tīksminās par savu skaistumu, kas iemīlējies pats sevī. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 539. lpp.

[57] Sal. Vēvers J. Garīguma meklējumi var novest līdz iedomībai. SestDiena, 2021. gada 22.–28. janvāris, 40. lpp.

[58] Руссо Ж.Ж. Исповедь. Москва: АСТ, 2011, c. 59.

[59] Иовенко В. А. Перевод и его противоречия в статье Хосе Ортеги-и-Гассета “Нищета и блеск перевода”. Филологические науки в МГИМО, № 11 (3), 2017, с. 88. Блеск и нищета куртизанок. Pieejams: https://briefly.ru/balzak/blesk_i_nicsheta_kurtizanok/ [aplūkots 2021. gada 14. janvārī].

[60] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 86–90. Rusanovs E., Skutele S. Post Scriptum rakstu sērijai par seru Rodžeru Skrutonu [Vai Latvijā patiešām ir kāda konservatīva politiska partija? Nobeigums]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/post-scriptum-rakstu-serijai-par-seru-rodzeru-skrutonu-vai-latvija-patiesam-ir-kada-konservativa-politiska-partija-nobeigums/ [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[61] Napoleons I Bonaparts (Napoleone I di Bonaparte, 1769–1821) – franču imperators un diktators no 1804. gada līdz 1815. gadam, kad tika izsūtīts uz svētās Helenas salu. Napoleons I veidojis mūsdienu Francijas normatīvo aktu pamatus (ne tikai slavenais Civilkodekss, bet arī Kriminālkodekss, Kriminālprocesa kodekss u. c.). Tiek uzskatīts par vienu no visu laiku talantīgākajiem karavadoņiem

[62] Tika izstrādāts un pieņemts 1808. gadā. Kriminālprocesa kodekss (franču val. Code d’instruction criminelle, precīzā tulkojumā Kriminālizmeklēšanas kodekss); bija izteikts autoritāras un policejiskas valsts likums un atšķirības no sava vēsturiskā prototipa – 1670. gada Luija XIV Burbons (Louis XIV Bourbon, 1638–1715) Kriminālās ordonanses (Ordonnance criminelle de 1670) līdz pat 19. gadsimta beigu reformām būtībā bija minimālas. Šīs kodifikācijas (vēsturē pirmā kriminālprocesa kodeksa mūsdienu izpratnē) sagatavošanas sākumā tās sastādītāji risināja sarežģītu dilemmu – kā savienot Lielās Franču revolūcijas rezultātus ar inkvizīcijas procesa daudzu gadsimtu tradīcijām.

[63] Nipperdey T. Deutsche Geschichte: 1800–1866. Bürgerwelt und starker Staat. 5., durchges. Aufl. München: Verlag C. H. Beck, 1991.

[64] “Am Anfang war Napoleon.” Ibid, S. 11.

[65] “Krieg und Eroberung, Ausbeutung und Unterdrückung, Imperium und Neuordnung”. Ibid, S. 11.

[66] Imanuels Kants (Immanuel Kant, 1724–1904) – vācu filozofs, tiek uzskatīts par vienu no Eiropas ievērojamākajiem domātājiem.

[67] Kants I. Praktiskā prāta kritika. Rīga: Zvaigzne, 1988, 180. lpp. Oriģinālā: “Zwei Dinge erfüllen das Gemüt mit immer neuer und zunehmender Bewunderung und Ehrfurcht, je öfter und anhaltender sich das Nachdenken damit beschäftigt: der bestirnte Himmel über mir und das moralische Gesetz in mir”. Kant I. Kritik der praktischen Vernunft, S. 161. Pieejams: https://korpora.zim.uni-duisburg-essen.de/kant/aa05/Inhalt5.html

[68] Zeme ap Sauli griežas ar ātrumu 107226 km/h = 29 785 m/s = 29 km/s un ap savu asi griežas ar ātrumu 1670 km/h = 463,8 m/s. Saule pa Piena Ceļu pārvietojas ar ātrumu 720 000 km/h = 200 000 m/s = 200 km/s un turklāt ap savu asi griežas ar ātrumu 7189 km/h = 1996,9 m/s =1,9 km/s. How Fast Is Earth Moving? Pieejams: https://www.space.com/33527-how-fast-is-earth-moving.html [aplūkots 2020. gada 1. februārī].