I. Ievads

II. Lūdes kāzusa fabula jeb “savādā krimināllieta”

III. Inkvizitors, kurš sarunājās ar savu sirdsapziņu

IV. Apgaismotāju spožums un posts

V. Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē I

VI. Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē II

VII. Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē III

VIII. Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē IV – Constitutio Criminalis Carolina

IX. Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē V – Pierādījumi Livonijas kriminālprocesā

Vietā būtu arī norādīt, ka iepriekš minētā publikācija “Pierādījumi Livonijas kriminālprocesā” nebija vienīgais šim jautājumam veltītais fon Volfeldta pētījums. Vēl iepriekš – 1844. gadā Leipcigā tika publicēta viņa Rīgā sarakstītā grāmata divos sējumos ar visnotaļ garu nosaukumu “Vēstis par krimināltiesībām un kriminālprocesu Livonijā, Igaunijā un Kurzemē ar atbilstoši lietām un veiktajām izmeklēšanām zīmīgu noziegumu atspoguļojumu ar iztirzājuma par krimināltiesību satversmi Livonijas provincē iepriekšēju nosūtīšanu [princim Pēterim fon Oldenburgam (Konstantin Friedrich Peter von Oldenburg, 1812–1881)]” (vācu val. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland durch actenmässige Darstellung merkwürdiger Verbrechen und geführter Untersuchungen, mit Voraussendung einer Abhandlung über die Strafrechtsverfassung der Provinz Livland)[1].

Bez ievērības nedrīkstētu atstāt šī sacerējuma adresātu. Princis Pēteris fon Oldenburgs bija iepriekš daudzkārt minētās apgaismotās monarhes Katrīnas II mazmazdēls. Interesants šķiet apstāklis, ka Oldenburgas hercogu un Krievijas impērijas lielkņazu Konstantīnu Frīdrihu Pēteri fon Oldenburgu (Herzog Konstantin Friedrich Peter von Oldenburg jeb принцъ Пётр Георгиевич Ольденбургский, 1812–1881) slavēja ne tikai fon Volfeldts, bet arī daudzi citi tā laika ievērojami ļaudis.[2]

Princi fon Oldenburgu, kurš tātad attiecīgi bija arī imperatora Pāvela I mazdēls, droši var uzskatīt par Katrīnas II darba turpinātāju un viņas apgaismības ideju atbalstītāju. Līdzīgi kā viņa vecvecmāte princis fon Oldenburgs arī veltīja sevi visas Krievijas impērijas, tātad arī Vidzemes, tiesiskās telpas attīstībai. Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ fon Volfeldts arī bija viņam nosūtījis savus apsvērumus saistībā ar situāciju Vidzemes kriminālprocesā. Arī iemesls tam, kādēļ princis fon Oldenburgs bija atstājis karadienestu un pievērsies jurisprudencei, vēlāk ieņemot dažādus amatus tiesību resoros[3], bija visnotaļ zīmīgs. Proti, dienējot Preobraženskas karapulkā, viņam dienesta dēļ nācās būt par aculiecinieku kādas sievietes sodīšanai ar rīkstēm. Sašutis par tādu ainu, princis fon Oldenburgs no eksekūcijas vietas bija aizbraucis pie toreizējā iekšlietu ministra un viena no vēlākās 1864. gada tiesu reformas darboņa grāfa Dmitrija Bludova (Дмитрий Николаевич Блудов, 1785–1864). Tur princis fon Oldenburgs paziņoja, ka turpmāk nepiedalīsies tamlīdzīgu sodu izpildes procesā un ka tādēļ arī prasa nodot imperatoram viņa lūgumu par atkāpšanos no amata. Tādējādi viņš uzsāka darbu Krievijas impērijas civildienestā.

Savukārt 1885. gadā Sanktpēterburgā tika publicēta monogrāfija – “Prinča Pētera Grigorjeviča Oldenburga dzīve un darbi. Ķeizariskās tiesību zinātnes skolas piecdesmitajai gadadienai” (pirmsreformu krievu val. Жизнь и труды Принца Петра Геiргиевича Ольденбургскаго. Ко дню пятидесятилѣтiя Императорскаго училища правовѣдѣнiя), kas tapa par godu Ķeizariskās tiesību zinātnes skolas piecdesmitajai gadadienai.[4]

Vērts būtu arī minēt, ka Ķeizariskā tiesību zinātnes skola tika dibināta 1835. gada 5. decembrī saskaņā ar imperatora Nikolaja I pavēli, kas savukārt tapa tieši pēc prinča fon Oldenburga lūguma. Pēdējais “augstsirdīgi bija ziedojis paša nodomātajam labajam darbam ievērojamu summu no personiskajiem līdzekļiem, vienlaicīgi ar iestādes sākotnējā nolikuma apstiprināšanu uzņemoties viņa radītās zinātnes vietas Aizgādņa nosaukumu, un ar mīlestības pilnām rūpēm par Skolas labklājību nesa šo nosaukumu līdz pat paša nāvei 1881. gadā”[5]. Papkova ieskatā “Tiesību zinātnes Skolas dibināšanas [l]aiks sakrīt ar to [Krievijas impērijas] jurisprudences vēstures ievērojamo laikmetu, kas būtībā arī ir šīs zināšanu nozares pašreizējā stāvokļa sākums”[6]. Savukārt princi fon Oldenburgu viņš raksturoja kā “vienu no izglītotākajiem tiesību zinātniekiem Krievijā”[7], Ķeizariskās tiesību zinātnes skolas “bijušo un pašreizējo audzēkņu” vārdā paužot “apgarotu godbijību” prinča fon Oldenburga, kura pūlēm tie “bija parādā par savu rašanos un uzplaukumu”, “svētai piemiņai”.[8] Tādēļ fon Volfeldta uzdrīkstēšanos vērsties ar savu sacerējumu pie paša prinča nevajadzētu novērtēt par zemu.

Kā norādīja pats fon Volfeldts, sarakstot šo grāmatu, arī viņš bija vienīgi vēlējies “būt noderīgs savai Tēvzemei”[9]. Šajā grāmatā kompakti, kompetenti un strukturēti tika aplūkoti Vidzemes kriminālprocesa avoti[10], kurus vēlreiz šeit nosaukt domājams vairs nebūtu nepieciešams.

Tomēr atsaucei uz šo interesanto Lūdes lietas izmeklēšanas un iztiesāšanas gadā (atgādināsim – 1791. gadā) dzimušā profesionāla jurista – izmeklētāja – tiesneša fon Volfeldta darbu ir nozīme arī tādēļ, ka starp viņa un nedaudz melanholiskā humānista grāfa fon Mellīna pasaules un inkvizīta kā izmeklēšanas objekta uztveri ir skaidri saskatāmas visnotaļ būtiskas, divās paaudzēs mērāmas atšķirības.

Saprotams, ka zināmu iespaidu uz fon Volfeldta pasaules redzējumu atstāja viņa juridiskā izglītība, kas vienlaicīgi arī sniedza viņam iespēju sastādīt ne tikai jau minēto tiesību avotu kvalitatīvu pārskatu, bet arī sniegt vērienīgu ieskatu tā laika Vidzemes par noziedzīgiem atzīto noziedzīgu nodarījumu klasifikācijā un attiecīgi sodu veidu un mēru sistēmā[11], kas šodien nenoliedzami varētu būt vērtīgs materiāls vismaz materiālo krimināltiesību vēstures pētniekiem. Pie viena, nevar neatzīmēt arī tā laika krimināllikuma normu augsto juridiskās un teorētiskās izstrādes pakāpi. Tomēr, ievērojot, ka tas gluži nav formālo krimināltiesību (kriminālprocesa) jautājums, tādēļ pie nozieguma un soda teorijas jautājumiem autori šeit sīkāk nepakavēsies, atstājot šo turpmākās pētniecības nišu citiem interesentiem.

Tādējādi, salīdzinot ar grāfa fon Mellīna aprakstītās Lūdes lietas vēsturisko fonu, šī fon Volfeldta grāmata jau ir par principiāli pavisam citu laiku, ja tā drīkst teikt, par postapgaismības periodu, ko raksturo arī pilnīgi cits laika gars – utilitārs racionālisms, lai gan arī tam nav svešs grāfa fon Mellīna kristietībā balstītais humānisms. Par to var spriest ne tikai pēc tā, ka materiālo krimināltiesību attīstības turpmākā virziena tiesībfilozofisko pamatojumu fon Volfeldts bija sniedzis, pilnīgi atklāti izmantojot humānista-utilitārista Džeremija Bentama[12] skata punktu jau bez jebkādas kristīgajā teoloģijā sakņotu atziņu atblāzmas, lai gan nenoliedzami saglabājot apgaismības laikmeta humānisma idejas.

Līdzīgi kā grāfs fon Mellīns Lūdes gadījumā, arī fon Volfeldts labi lasāma detektīvstāsta žanrā aprakstīja astoņus 19. gadsimta pirmās trešdaļas izmeklēšanas un tiesu prakses gadījumus[13], vienlaikus meklējot atbildes uz iepriekš pašam sev kā juristam retoriski uzdotajiem trīs jautājumiem: “1) kā vajadzētu veikt iepriekšējo jeb ģenerālizmeklēšanu un kā bez ievērības nedrīkstētu palikt pats niecīgākais apstāklis, ja pēc šādas izmeklēšanas no turpmākā prasmīgām rokām veiktā inkvizīcijas procesa patiesi tiek sagaidīts izcils rezultāts. 2) Kā pat pie noziedznieka paša atzīšanās izmeklēšanā tam vajadzētu iegūt nepieciešamu apstiprinājumu, lai notiesāšanai likumā pieprasītais atzīšanās pierādījums varētu tikt pieņemts. 3) Kā tiesnesim būtu jānovērtē tik ļoti vilinošos netiešos pierādījumus”[14].

Taču, ievērojot, ka esejas tēmas ietvars tomēr aprobežojas ar 18. gadsimta beigām, šos nenoliedzami interesantos kāzusus autori šeit neaplūkos, atstājot šo nodarbi vai nu citiem pētniekiem vai arī paši sev jaunai publikāciju sērijai, ja liktenis vēlreiz lemtu atgriezties pie Vidzemes kriminālprocesa tēmas.

Lai kā tur arī nebūtu, autoriem fon Volfeldta grāmatas sakarā svarīgs šķita arī vēl kas cits. Un proti – norādīt uz izpētes avotu bagātību, neraugoties uz vēl starpkaru periodā dominējošo viedokli, ka “par Baltijas guberņās pastāvošo kriminālprocesu datu ir ļoti maz. [Un] tikai pēdējos gados parādījušies daži pētījumi. Vienīgais plašākais ir Fr. Bunges darbs “Tiesu iekārta un tiesas process Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē” (Geschichte des Gerichtswesens und Gerichtsverfahrens in Liv-, Est- und Kur-land) 1874. g. Tad A. Švābes darbs: “Livonijas senākās bruņinieku tiesības” 1832 g.”[15]

Par šādu atziņu iemesliem atliek vienīgi izteikt minējumus. Tie varētu būt tiklab objektīvs intereses trūkums par šo vēsturisko periodu, kā arī vācbaltiešu jutīgais jautājums, kas starpkaru periodā latviešiem liedza objektīvi atzīt pēdējo devumu Latvijas kultūrai un tautas mentalitātei labākajā nozīmē.

Tomēr par šo jautājumu izteikt puslīdz drošas hipotēzes, autori paši drīzāk neuzdrošinātos.

Protams, nav noliedzams ka arī nule kā minētais Bunges veikums[16] Latvijas tiesību vēstures izpētē ir ievērojams. Lai gan attiecībā uz kriminālprocesu, tas tomēr nav nedz vienīgais, nedz arī pats aptverošākais darbs.

Savukārt par unikālu, tieši Vidzemes kriminālprocesam veltītu darbu ir uzskatāms Kristofa Melhiora Aleksandra fon Rihtera (Christoph Melchior Alexander von Richter jeb Александр Егорович Рихтер, 1803–1864) fundamentālais darbs “Livonijas kriminālprocess pēc vietējiem avotiem un palīgtiesībām, ar atsaucēm uz pareizas procesa teorijas pamatprincipiem un jaunāko likumdošanu” (vācu val. Der livländische Strafprocess nach den einheimischen Quellen und den Hülfsrechten, mit Bezugnahme auf die Grundsätze einer richtigen Processtheorie und die neuesten Gesetzgebungen).[17]

Fon Rihters bija Krievijas impērijas armijas ģenerālmajora Georga Leonarda Kristofa fon Rihtera (Georg Leonhard Christoph von Richter jeb Егор Христофорович Рихтер, 1778–1823) dēls un Liflandes gubernatora Kristofa Ādama fon Rihtera (Christoph Adam von Richter jeb Христофор Адамович Рихтер, 1751–1815) mazdēls.

Lai arī par šo personību nav saglabājušās daudz liecību, zināms, ka sešpadsmit gadu vecumā Sanktpēterburgā viņš bija uzsācis studijas kamerālo zinību jomā, ar ko toreiz saprata valsts īpašuma pārvaldīšanai nepieciešamo zināšanu kopumu.[18] Apgūstot šīs mācības pamatus, viņš iestājās Dorpatas (Tartu) Universitātē (vācu val. Universität Dorpat) un tad arī Georga Augusta Getingenes Universitātē (vācu val. Georg-August-Universität Göttingen), šajās mācību iestādēs studējot laikposmā no 1821. gada līdz 1823. gadam. Divdesmit divu gadu vecumā viņš jau bija aizstāvējis maģistra darbu “Eseja par neitrālo jūras tirdzniecību” (franču val. Essai sur le commerce maritime des neutres) un jau pēc gada tika nozīmēts par Krievijas impērijas Ārlietu ministrijas (pirmsreformu krievu val. Министерство иностранныхъ дѣлъ Россiйской имперiи) ierēdni.[19]

Savukārt 1840. gada 5. decembrī fon Rihters tika iecelts par valsts padomnieku, vēlāk viņam kļūstot arī par Liflandes guberņas pārvaldes vecāko padomnieku.[20] Sākot ar 1853. gadu viņš pildīja īpašo uzdevumu ierēdņa amatu pie Baltijas provinču ģenerālgubernatora un Rīgas militārā gubernatora Aleksandra Suvorova (Александр Аркадьевич Суворов, 1804–1882). Tomēr arī šo amatu 1858. gadā fon Rihters atstāja, lai iegūtu tiesību zinātņu doktora grādu.

Taču šīs esejas kontekstā nozīmīgākais ir tas, ka par fon Rihtera īstenāko dzīves mērķi var uzskatīt viņa centienus un vēlmi reformēt Vidzemes tiesību sistēmu. Vēl 1845. gadā viņš bija publicējis jau minēto formālajām un materiālajām krimināltiesībām veltīto pētījumu “Livonijas kriminālprocess pēc vietējiem avotiem un palīgtiesībām, ar atsaucēm uz pareizas procesa teorijas pamatprincipiem un jaunāko likumdošanu”. Saprotams, ka tādēļ viņš arī aktīvi darbojās Krievijas impērijas ievērojamākās tiesu reformas sagatavošanas laikā. Šajā sakarā 1864. gadā fon Rihters bija uzrakstījis apcerējumu “Raksts par procesa likumdošanas reformu Baltijas provincēs” (vācu val. Schrift über die Reform der Proceßgesetzgebung in den Ostseeprovinzen). Starp citu, uzstājoties ar šo darbu Liflandes guberņas sapulcē tā paša gada 29. martā, fon Rihteru piemeklēja insults un nākamajā dienā viņš mira.

Atgriežoties pie fon Rihtera fundamentālā darba “Livonijas kriminālprocess pēc vietējiem avotiem un palīgtiesībām, ar atsaucēm uz pareizas procesa teorijas pamatprincipiem un jaunāko likumdošanu”, autoru ieskatā tas šeit būtu pelnījis vismaz dažus īsus komentārus.

Šī grāmata divās daļās ir uzrakstīta kā kriminālprocesa teorijas mācību grāmata un kriminālprocesa likums ar komentāriem vienlaicīgi, ko kopumā raksturo ļoti augsta šo tekstu izstrādes pakāpe. Pirmās grāmatas pirmajā nodaļā fon Rihters, līdzīgi kā citi 19. gadsimta ievērojamākie Eiropas kriminālprocesuālisti, definēja, kas vispār ir kriminālprocess, nošķirot to no civilprocesa. Tāpat viņš sniedza raksturojumu divām pretējām procesa sistēmām. Otrajā nodaļā fon Rihters strukturēti un pārskatāmi norādīja visus Livonijas kriminālprocesa avotus, sākot no bīskapu un ordeņu laikiem līdz pat Krievijas impērijas laikiem, ieskaitot vācu vispārējās tiesības, paražu tiesības, doktrīnas un citus legālos tiesību avotus. Pirmās grāmatas nākamajās nodaļās jau tika sniegti detalizēti un izsmeļoši dažādu kriminālprocesuālo institūtu skaidrojumi vienkopus ar vērtīgu ieskatu to vēsturiskajā ģenēzē, piemēram, kas ir krimināltiesa, policijas ierēdņi, krimināltiesu ierēdņi, valsts prokuratūra, apsūdzētā pārstāvis un aizstāvis utt. Tāpat fon Rihters detalizēti aprakstīja kriminālprocesuālo kārtību lietu izmeklēšanā un iztiesāšanā, proti, kā notiek apsūdzētā aizturēšana un nopratināšana, sniedzot praktiskas piezīmes attiecībā uz apcietināšanu, kas ir izmeklēšanas cietums, kas ir protokoli, kā jāpieņem zvērests utt.

Savukārt otrā grāmata, kā jau minēts, ir lasāma gluži kā klasisks (turklāt mūsdienu acīm arī kvalitatīvs) kriminālprocesa likums ar bagātīgām atsaucēm uz visdažādākajiem avotiem. Pat šīs otrās grāmatas struktūra ir sastādīta kā likumam. Pirmā sadaļa tā arī ir nodēvēta – Vispārējā mācība (vācu val. Allgemeine Lehre). Otrā sadaļa saucas – “Par policijas ierēdņu veikto iepriekšējo izmeklēšanu vai ģenerālinkvizīciju” (vācu val. Von der durch die Polizeibeamten uz führenden Voruntersuchung oder Generalinquisition). Trešo sadaļu fon Rihters nodēvēja – “Par pirmās instances tiesas veikto pamatizmeklēšanu un pierādījumu iegūšanu” (vācu val. Von der durch das Criminalgericht erster Instanz zu vollziehenden Hauptuntersuchung un Beweisfführung). Un visbeidzot – jebkuram mūsdienu kriminālprocesa likumam cienīgo struktūru, nerunājot nemaz par saturu, noslēdza ceturtā sadaļa “Par spriedumu, tā revīziju, pasludināšanu un izpildi” (vācu val. Von dem Urtheile, seiner Revision, Publication und Vollstreckung).

Noslēdzot šo nodaļu par Vidzemes kriminālprocesu aprakstošo bibliogrāfiju, jāsecina, ka avotu klāsts par to ir visnotaļ bagātīgs, lai pienācīgi varētu novērtēt arī tā augsto izstrādes pakāpi un juridisko kultūru, kas tādēļ kopumā ļauj piekrist nepelnīti ar komplimentiem skopajam un diemžēl bez pietiekama un objektīva pamatojuma izteiktajam secinājumam par šo reģionālo fenomenu, par kuru patiesībā mēs varam lepoties: “Visumā ņemot, Latvijā tomēr bija daudz labāks kriminālprocess nekā toreiz Krievijā. Tas vedams sakarā, galvenā kārtā ar to, ka te bija daudz vairāk izglītotu juristu, kas nāca no tuvās Tērbatas universitātes”[21]. Jādomā, ka īsti līdzi galam šis secinājums tomēr nav godīgs.

Dažādu iemeslu dēļ tā laika tautiskais romantisms diemžēl izslēdza no vēstures stāsta vāciešus un vāciskumu no objektīva vēstures stāsta, noliedzot viņu lomu mūsu vēsturē un kultūrā. Līdzīgi kā nav adekvāti novērtēti arī Krievijas impērijas izcilākie ar humānisma idejām iedvesmoti prāti, kas savu iespēju robežās centās mazināt netaisnību, patvaļu un tumsonību.

[1] Wolffeldt M. J. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland durch actenmässige Darstellung merkwürdiger Verbrechen und geführter Untersuchungen, mit Voraussendung einer Abhandlung über die Strafrechtsverfassung der Provinz Livland. Erster Theil. Leipzig: T. O. Weigel, 1844; Wolffeldt M. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland un Kurland. Zweiter Theil. Leipzig: T. O. Weigel, 1844.

[2] Tā, piemēram, arhīvos ir saglabājusies Krievijas impērijas Valsts kancelejas (pirmsreformu krievu val. Государственная канцелярiя Российской имперiи) 1882. gada lieta “Par parakstiem: pieminekļu izveidošanai Viņa Ķeizariskajai Majestātei Princim Pēterim Georgijevičam Oldenburgam un Imperatorei Katrīnai II” (pirmsreformu krievu val. Дѣло О подпискахъ: на сооруженiе памятниковъ Его Императорскому Высочеству Принцу Петру Георгiевичу Ольденбургскому и Императрицѣ Екатеринѣ II). Sk. Дѣло О подпискахъ: на сооруженiе памятниковъ Его Императорскому Высочеству Принцу Петру Георгiевичу Ольденбургскому и Императрицѣ Екатеринѣ II и на посторенiе православнаго храма въ городѣ Батумѣ. 20.04.1882–15.06.1883. Российский государственный исторический архив, фонд 1162, опись 1 (XVI), дело 6.

[3] Senators, Krievijas impērijas Valsts padomes (pirmsreformu krievu val. Государственный совѣтъ Российской имперiи) loceklis, Laicīgo un garīgo lietu departamenta (pirmsreformu krievu val. Департаментъ гражданскихъ и духовныхъ дѣл Государственного совѣта Российской имперiи) priekšsēdētājs, Viņa Majestātes Imperatora Kancelejas IV nodaļas (pirmsreformu krievu val. IV отдѣленiе Собственной Его Императорскаго Величества канцелярiи jeb labdarības resors) un sieviešu mācību iestāžu galvenais vadītājs, Sanktpēterburgas aizgādņu padomes (pirmsreformu krievu val. Санктпетербургскiй опекунскiй совѣтъ) godājamais aizgādnis, Ķeizariskās tiesību zinātnes skolas (pirmsreformu krievu val. Императорское училищѣ правовѣдѣнiя), Sanktpēterburgas komerciālās skolas (pirmsreformu krievu val. Санктпетербургское коммерческое училище) un Imperatora Aleksandra liceja (pirmsreformu krievu val. Императорскiй Александровскiй лицей) aizgādnis, dažādu labdarības sabiedrību dalībnieks, mecenāts, kā arī Krievijas starptautisko tiesību sabiedrības priekšsēdētājs (pirmsreformu krievu val. Русское общество международнаго права).

[4] Kā vēstī minētā darba nosaukums – “Prinča Pētera Grigorjeviča Oldenburga dzīve un darbi. Ķeizariskās tiesību zinātnes skolas piecdesmitajai gadadienai” – šī monogrāfija patiesībā bija par prinča fon Oldenburga dzīvi un darbu. To sagatavoja attiecīgās “skolas bijušais audzēknis” – krievu ierēdnis, īstenais valsts padomnieks (pirmsreformu krievu val. дѣйствительный статскій совѣтникъ), Somijas lielkņazistes Tavastguskas guberņas gubernators, kā arī baznīcu vēsturnieks un publicists Aleksandrs Papkovs (Александр Александрович Папков jeb Alexander Pappkoff, 1853–1920). Uz simts astoņdesmit četrām lapām Papkovs bija aprakstījis prinča fon Oldenburga dzimtas ceļu uz dižciltīgumu, sniedzis ieskatu viņa vecāku dzīvē un paša bērnības un jaunības (vai pusaudžu) un pusaudža dienās, atainojis viņa pārcelšanās uz Krievijas impēriju apstākļus, kā arī iepazīstinājis ar viņa nopelniem. Sk. Папковъ А. А. Жизнь и труды Принца Петра Геiргиевича Ольденбургскаго. Ко дню пятидесятилѣтiя Императорскаго училища правовѣдѣнiя. Санктпетербургъ: Государственная Типографiя, 1885.

[5] Ibid, c. I.

[6] Ibid.

[7] Ibid, c. VI.

[8] Ibid.

[9] Wolffeldt M. J. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland durch actenmässige Darstellung merkwürdiger Verbrechen und geführter Untersuchungen, mit Voraussendung einer Abhandlung über die Strafrechtsverfassung der Provinz Livland. Erster Theil. Leipzig: T. O. Weigel, 1844, S. X.

[10] Ibid, S. 3.–7.

[11] Wolffeldt M. J. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland durch actenmässige Darstellung merkwürdiger Verbrechen und geführter Untersuchungen, mit Voraussendung einer Abhandlung über die Strafrechtsverfassung der Provinz Livland. Erster Theil. Leipzig: T. O. Weigel, 1844, S. 18.–64.

[12] Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham, 1748–1832) bija ne tikai angļu apgaismotājs, bet arī jurists, sociologs un viens no ievērojamākajiem liberālisma politikas teorētiķiem. Bentama ieguldījums filozofijas attīstībā bija tas, ka viņš, sasaistot cilvēka rīcības vērtīgumu ar attiecīgās rīcības rezultātu derīgumu, kļuva par utilitārisma aizsācēju. Savukārt rīcības rezultātu derīgumu Bentams aplūkoja caur cilvēka personisko interešu prizmu. Tādējādi viņš aicināja cilvēkus tiekties sasniegt individuālo labklājību, uzskatot, ka tādā veidā tiek veicināta arī visas cilvēces labklājība. Būdams liberālisma pārstāvis, Bentams tomēr asi kritizēja Ruso darbu “Par sabiedrisko līgumu jeb politisko tiesību principi” (franču val. Du contrat social ou Principes du droit politique), jo tajā paustās idejas atzina par sabiedrības naidu izraisošām. Neraugoties uz to, Bentams gaidīja reformas Anglijas parlamenta ievēlēšanas nozarē. Tāpat viņš aizstāvēja brīvas tirdzniecības un neierobežotas konkurences konceptu, uzskatot, ka tādējādi pilsoņiem tiks nodrošināts miers, taisnīgums un vienlīdzība. Bentams bija arī vārda un laulības šķiršanas brīvības, verdzības, spīdzināšanas un miesassodu aizlieguma, sieviešu līdztiesības un homoseksuālisma dekriminalizācijas atbalstītājs. Par pamatu Bentama mācībai bija Deivida Hjūma (David Hume, 1711–1776) idejas (cilvēkam kā dabas daļai jāuzticas tai un jādzīvo harmonijā ar to; šajā dzīvē cilvēks nevar paļauties pats uz sevi – viņam nav citas izejas, izņemot kā paļauties uz iepriekšējo paaudžu pieredzi un pielietot to), kā arī Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes, 1588–1679) atziņas (pašsaglabāšanās instinkts un dabisko vajadzību apmierināšanas tieksme kā cilvēku virzītājspēks; miers kā cilvēku pamatvērtība un uzņemto saistību izpilde kā cilvēku pamatpienākums; formulēja principu: nedari citam to, ko negribi, lai darītu tev). Rosen F. Jeremy Bentham. [B. v.]: International Library of Essays in the History of Social and Political Thought, 2007; The History of Utilitarianism. Pieejams: https://plato.stanford.edu/entries/utilitarianism-history/#JerBen [aplūkots 2021. gada 8. aprīlī]; История этических учений. Под ред. А. А. Гусейнова. Москва: Академический проект, 2015, с. 716; Сабинина М. В. Жизнь замечательных людей: Давид Юм. Томск: ТомСувенир, 2015; Бредекамп Х. Визуальные стратегии Томаса Гоббса. Pieejams: https://magazines.gorky.media/nlo/2017/4/vizualnye-strategii-tomasa-gobbsa.html [aplūkots 2021. gada 8. aprīlī].

[13] Wolffeldt M. J. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland durch actenmässige Darstellung merkwürdiger Verbrechen und geführter Untersuchungen, mit Voraussendung einer Abhandlung über die Strafrechtsverfassung der Provinz Livland. Erster Theil. Leipzig: T. O. Weigel, 1844, S. 67.–164.; Wolffeldt M. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland un Kurland. Zweiter Theil. Leipzig: T. O. Weigel, 1844, S. 3.–226.

[14] Wolffeldt M. J. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland durch actenmässige Darstellung merkwürdiger Verbrechen und geführter Untersuchungen, mit Voraussendung einer Abhandlung über die Strafrechtsverfassung der Provinz Livland. Erster Theil. Leipzig: T. O. Weigel, 1844, S. VIII.

[15] Šulcs L. Kriminālprocess:[lekcijas]. Rīga:[B. i.], 1940, 25. lpp.

[16] Bunge F. G. Geschichte des Gerichtswesens und Gerichtsverfahrens in Liv-, est- und Curland. Reval: Verlag von Franz Kluga, 1874.

[17] Richter A. Der livländische Strafprocess [Strafprozess] nach den einheimischen Quellen und den Hülfsrechten, mit Bezugnahme auf die Grundsätze einer richtigen Processtheorie und die neuesten Gesetzgebungen. T. 1.–2. Riga: Nikolai Kymmel’s Buchaudlung, 1845.

[18] Управленческая элита Российской Империи (1802—1917). Санкт-Петербург: Лики России, 2008, с. 15.

[19] Рихтер, Христофор Мельхиор Александр. В: Энциклопедический Словарь Ф. А. Брокгауза и И. А. Ефрона. Pieejams: http://www.vehi.net/brokgauz/ [aplūkots 2021. gada 9. aprīlī].

[20] Списокъ гражданскимъ чинамъ первыхъ четырехъ классовъ по старшинству. Санктпетербургъ: Типографiя Правительствующаго Сената, 1844, с. 116.

[21] Šulcs L. Kriminālprocess: [lekcijas]. Rīga: [B. i.], 1940, 25. lpp.