28. Aprīlis 2021 13:36
Domnīca / eseja
Par dzīvojamo telpu īres likumu. Vai valdība izpildīs savus solījumus?
8
Tamāra Čigrina
SIA “JURLAT” valdes locekle  

Šī gada 1. maijā stāsies spēkā jauns Dzīvojamo telpu īres likums. Likumu izstrādāja Ekonomikas ministrijas ierēdņi.

Kāpēc denacionalizēto namu īrnieki iebilst pret jauno likuma redakciju?

6. aprīlī Valsts prezidents izsludināja Dzīvojamo telpu īres likumu, neraugoties uz denacionalizēto namu īrnieku lūgumiem prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu. Valsts prezidenta paziņojumā uzsvērts, ka Latvijas likumdevējs nekad nav radījis tiesisko paļāvību denacionalizēto namu īrniekiem, ka viņu tiesiskais stāvoklis netiks pārskatīts.

Kļūdains ir priekšstats, ka denacionalizēto namu īrnieki uzskatīja, ka viņi mūžīgi varēs dzīvot tajā pašā dzīvoklī, maksājot mazāku īres maksu nekā citas personas attiecīgajos namos par tādas pašas kvalitātes dzīvojamo telpu. Neviens no denacionalizēto namu īrniekiem nevēlas palikt mūžīgi dzīvot denacionalizētajā māja un uzturēt īres attiecības ar tā sauktajiem mantiniekiem vai denacionalizēto māju pārpircējiem.

1991. gada 30. oktobrī pieņemts likums “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”.

Kādu rītu Latvijas iedzīvotāji (denacionalizēto namu īrnieki) pamodās un uzzināja, ka viņu ģimenes dzīve ir atkarīga no jaunā mājas īpašnieka.

Denacionalizēto māju īres līgumi tika noslēgti ar valsti, kas lauza šo līgumu, atkāpjoties no tā kā puse. Valsts savas tiesības un pienākumus bez saskaņošanas ar īrniekiem un viņu piekrišanu nodeva trešajai personai. Pēc būtības Latvijas Republikas valdība atjaunoja dzimtbūšanas institūciju Latvijā. Saistībā ar restitūciju radās piespiedu īres attiecības. Ir lielā atšķirība, vai cilvēks labprātīgi slēdz īres līgumu, vai tas ir piespiedu īres attiecības.

1991. gada 30. oktobrī Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību, ar kuru uzdeva valdībai izstrādāt likumprojektu par kompensācijām denacionalizēto namu īrniekiem.

2004. gada 20. decembrī Saeima pieņēma likuma “Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 14. pantu, kurā noteikts, ka Ministru kabinets līdz 2005. gada 1. martam izstrādā un līdz 2005. gada 1. jūlijam ievieš valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismu īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā.

Kompensācijas programma tā arī nav izstrādāta. Likums “Par pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” neatrisināja un neatrisinās denacionalizēto namu īrnieku situāciju. Uz šā likuma pamata izstrādātie pašvaldības noteikumi paredz vienreizēju dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu piešķiršanu tikai maznodrošinātajām personām un pie nosacījuma, ka viņiem nepieder šķūnis vai dārza būdiņa.

Denacionalizēto namu īrnieki pamatoti uzskatīja, ka nav tiesiski jauno īres likumu attiecināt uz denacionalizēto māju īrniekiem, kamēr nav izpildīti likumi un normatīvie akti par kompensāciju izmaksām īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā un kuri šo mājokli lietojuši līdz īpašuma tiesību atjaunošanai bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Denacionalizēto namu īrnieki ir īpaša kategorija, un ar jauno likumu ieviešanu nevar pieļaut viņu situācijas pasliktināšanu.

1995. gada 25. jūlijā stājās spēkā likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. Valsts uzdāvināja īrniekiem tiesības privatizēt savu mājokli, t.i., iegūt dzīvojamās telpas savā īpašumā. Iespēja privatizēt dzīvokli bija dota visiem, izņemot denacionalizēto namu īrniekus. Dzīvokļus privatizēja arī daudzi denacionalizēto namu īpašnieki. Valsts neprasīja īrniekam, vai viņam pieder mājas, zeme, vasarnīca vai kāds cits īpašums. Nevienu neinteresēja ne viņu algas, ne ienākumi. Privatizācijas process notika bez jebkādiem ierobežojumiem.

2004. gada 30. jūlijā Valsts cilvēktiesību birojs izteica savu viedokli par denacionalizēto namu īrnieku situāciju. Birojs uzskatīja, ka denacionalizēto namu īrnieki bija nostādīti nevienlīdzīgākā situācijā privatizācijas brīdī, jo nevarēja iegūt īpašumā dzīvokļus, kuros dzīvoja, atšķirībā no valsts un pašvaldību māju īrniekiem. Valstij jāparāda laba griba, sniedzot atbalstu šiem īrniekiem, kas nonākuši sociāli bezcerīgā situācijā, nevis noveļot atbildības nastu uz īrniekiem, namīpašniekiem un pašvaldību. Situācijas iespējamiem risinājumiem jābūt vērstiem ne tikai uz īpašnieku un īrnieku interešu sabalansēšanu, bet arī uz denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā radušās nevienlīdzīgās situācijas novēršanu. Šo viedokli, adresētu Ministru prezidentam, Saeimai un Latvijas Pašvaldību savienībai, parakstīja Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers.

Satversmes tiesa 2006. gada 8. marta spriedumā lietā Nr. 2005-16-01 atzina, ka likumdevējam, izvēloties zemes reformas līdzekļus, bija jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm. Kaut arī īslaicīga iejaukšanās īres tiesiskajās attiecībās var būt attaisnojama, ilgā laika posmā atbildība par sociāla satricinājuma riska jāuzņemas valstij. Pirmsreformas īrniekiem bija tiesības paļauties uz to, ka valsts rūpēsies par viņu tiesību aizsardzību.

Likumdevējs atkāpās no Civillikuma 3. un 1587. pantā nostiprinātā principa, ka neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto. Tā kā spēkā ir 1991. gada 30. oktobra Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums, valstij, laužot īres līgumus, ir jāatlīdzina zaudējumi Civillikuma 1587. panta kārtībā.

Likumdevējs neņēma vērā arī Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2013-17-01, ar kuru tika atzīts, ka jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšēja īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi.

Visus šos ilgos gadus denacionalizēto namu īrnieki uzticējās valstij un cerēja, ka valsts izpildīs savus solījumus, ka izstrādās valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismu īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā. Denacionalizēto namu īrnieki ticēja, ka pastāv valsts varas godīguma prezumpcija.

Satversmes preambulā ierakstīts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsarga cilvēka pamattiesības. Satversme uzliek valstij pienākumu ievērot tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principus. Diemžēl visi šie principi attiecībā uz Denacionalizēto namu īrniekiem ir pārkāpti.

Ekonomikas ministrijas ierēdņi ir izstrādājuši šo likumu lielo māju īpašnieku un banku interesēs. Likums dod viņiem iespēju ātri atbrīvoties no nevēlamiem īrniekiem.

Maxime in jure aequitas spectanda est. Tiesībās vislielākā uzmanība jāpievērš taisnīgumam – vēsta romiešu tiesības.

Vai var jauno Dzīvojamo telpu īres likumu uzskatīt par taisnīgu?

patīk
drukāt
 
 
8 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Angelīna
1. Maijs 2021 / 17:43
0
ATBILDĒT
Ja valsts institūcijas pieņema likumu vai normatīvu aktu un apsolīja to izpildīt, bet vēlāk atteicās no solītā, tad jaunā paaudze sapratīs, ka valstij nevar uzticēties. Ja maldināja jaunākās paaudzes vecākus, tad jaunajai paaudzei vairs nebūs uzticības valstij.
Angelīna
1. Maijs 2021 / 15:14
1
ATBILDĒT
Angelīna -Toms Dreika

Ne visiem skapīšos bija 70000-100000 EUR. Jūs daudz dzīvokļu nopirkāt pēc privatizācijas? Daudzie denacionalizēto namu īrnieki ir pārdzīvojušie īstu elli. Denacionalizētajās mājās atslēdza elektrību,udensvadu, apkuri.Jaunie īpašnieki uzlauza īrnieku dzīvokļu durvis. Bija arī gadījumi kad īpašnieki pasūtīja īrnieku slepkavības. Daudziem viņu dzīve tika sagrauta. Vai tad valstij nevajadzētu atbildēt un atrisināt denacionalizēto māju īrnieku jautājumu?
Toms Dreika > Angelīna
1. Maijs 2021 / 15:44
2
ATBILDĒT
Nav tāda mistiskā valsts, kas var atbildēt ne uz viena rēķina - tā ir sabiedrība, tie ir pārējie cilvēki. Resursi vieniem nozīmē atteikties no resursiem citiem.
Manā ieskatā resursi būtu jāvirza mājokļa iegūšanas atbalsta programmām, kas ir priekš visiem, kuriem nav sava mājokļa. Nevis jaunajai paaudzei jāsaka, ka jādzīvo, kā sanāk, jo mēs tagad maksāsim kompensācijas vienai īpašajai grupai.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 5
COVID-19: tiesiskie aspekti
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties