30. Augusts 2022 10:39
Domnīca / eseja
Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls
V. Kriminālvajāšanas izpratne padomju un postpadomju periodā – nobeigums
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Kopsavilkums

II. Kriminālvajāšanas izpratne starpkaru periodā

III. Kriminālvajāšanas izpratne starpkaru periodā – turpinājums 

IV. Kriminālvajāšanas izpratne padomju un postpadomju periodā

 

Nolūkā salīdzināt dažādu tiesību sistēmu rezultātus, atgūstoties no padomju kriminālprocesa izpratnes, autori uzskatīja par iespējamu vērst uzmanību arī uz mūsdienu Krievijas kriminālprocesu, kur pēc apsūdzības akta iesniegšanas un lietas nodošanas tiesai saskaņā ar Krievijas Kriminālprocesa kodeksa 229. pantu pēc puses lūguma vai tiesa pēc savas iniciatīvas var rīkot iepriekšējo sēdi (tas ir, rīcības sēdi padomju izpratnē). Šādu pieteikumu puse ir tiesīga iesniegt triju dienu laikā pēc iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem un apsūdzības raksta nosūtīšanas tiesai. Lūgumā par iepriekšējās sēdes rīkošanu jāpamato šāda nepieciešamība, un sēdē var tikt cita starpā izlemti jautājumi par krimināllietas materiālos esošo pierādījumu izslēgšanu,[1] par krimināllietas apturēšanu vai izbeigšanu, iepriekš piemērotas nosacītas notiesāšanas apstākļiem, iztiesāšanu ar zvērināto dalību, krimināllietu apvienošanu un citiem jautājumiem vai lūgumiem. Turklāt Krievijas kriminālprocesā kriminālvajāšanas tiesiskais raksturs tiek attiecināts uz visu to procesuālo normu kopumu, kas attiecināms uz ne-tiesas iestāžu, tostarp prokuratūras īstenoto rīcību tiklab pirmstiesas procesā, kā iztiesāšanas stadijā.[2]

Turpretim Latvijas gadījumā pēc neatkarības atjaunošanas likumdevējs atsacījās no šāda procesuālā posma, tā vietā nosakot, ka krimināllietas sagatavošana iztiesāšanai notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes. Citiem vārdiem sakot, nodošanas tiesai starpstadija mūsdienu izpratnē ir mazfunkcionāls rudiments tam, kas ar to bija saprotams pat vēl padomju kriminālprocesā, tomēr tieši uz šo posmu, kas, tēlaini izsakoties, var kalpot kā tilts starp pirmstiesas kriminālprocesu un lietas iztiesāšanu pēc būtības īstenībā gulstas visievērojamākā slodze, lai tiesā nenonāktu neskaidri formulētas un nesaprotamas apsūdzības, ko pavada nevajadzīgi uzpūsts lietas materiālu blāķis, kas turklāt lēmumā par lietas nodošanu tiesai (lasīt: apsūdzības rakstā)[3] vispār nav ticis saturiski analizēts.

Mainoties tiesiskajai sistēmai, laikposms pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas kriminālprocesa veidotājiem radīja jaunu uzdevumu – izveidot valsts uzņemtajām saistībām cilvēktiesību jomā atbilstošu kriminālprocesuālās kārtības regulējumu. Tādējādi, lai gan šai periodā Latvijas PSR kriminālprocesa kodekss,[4] kas nu bija dēvējams par Latvijas Kriminālprocesa kodeksu (Latvijas KPK), jau sākotnēji būtiski tika grozīts, ieviešot ļoti pozitīvi vērtējamas tendences, kas sekmēja cilvēktiesību ievērošanu un mudināja atsacīties no dažādiem acīmredzamiem ideoloģiskiem uzslāņojumiem (it īpaši 1992. gadā),[5] taču jau ar nākamajiem vērienīgajiem grozījumiem 1994. gada 22. jūnijā notika atteikšanās no klasiskās kriminālvajāšanas jēdziena izpratnes.

Profesore Dr. iur. Ārija Meikališa tolaik samiernieciski norādīja, ka pirmstiesas izmeklēšanas stadiju raksturo divi posmi, kas gan nekādi nevarot veidot atsevišķu pirmstiesas izmeklēšanas veidu, proti, pirmais posms ir no “[..] krimināllietas ierosināšanas brīža līdz laikpunktam, kad tiek noskaidrota persona, kas saucama pie kriminālatbildības, un ir iegūti pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai, vai līdz brīdim, kad iestājas kriminālatbildības noilgums”.[6] Savukārt otrais posms pirmstiesas izmeklēšanā esot “[..] kriminālvajāšana, kas sākas brīdī, kad prokurors pieņem lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības. Ar šo brīdi izmeklēšanas gaita ievirzās citā gultnē, kas nosaka turpmāko izmeklēšanas gaitu. Pēc krimināllietas ierosināšanas izmeklēšanas iestādes galveno uzmanību veltī tam, lai ar procesuālām darbībām noskaidrotu personu, kas noziedzīgo nodarījumu izdarījusi, un savāktu pierādījumus personas saukšanai pie kriminālatbildības”.[7] Turklāt pēc “[..] kriminālvajāšanas sākšanas prokurora kā procesa virzītāja uzdevums ir veikt un vadīt pirmstiesas izmeklēšanu”.[8]

Savukārt jau pēc saukšanas pie kriminālatbildības, “[..] respektīvi, pēc kriminālvajāšanas sākšanas, lietas izmeklēšana tiek turpināta pret noteiktu personu – apsūdzēto, lai precizētu gan pašu noziedzīgo nodarījumu, gan tā izdarītāja vainu, kā arī lai procesuāli nostiprinātu un pārbaudītu papildu pierādījumus”.[9] Būtiska ir agrīno postpadomju perioda kriminālprocesu raksturojošā norāde, ka “[k]riminālvajāšanas posms atšķirībā no pirmstiesas izmeklēšanas posma līdz kriminālvajāšanas sākšanai ir pakļauts kriminālprocesuāliem termiņiem, kas savukārt ir personu tiesību un interešu ievērošanas garants [autoru izcēlums]”.[10]

Tādējādi, vienīgi veicot papildu izmeklēšanas darbības un pēcāk sastādot apsūdzības rakstu, tiek pabeigta pirmstiesas izmeklēšana, lietu nosūtot uz tiesu un iniciējot nodošanas tiesai procesuālo stadiju. Saņēmis izziņas iestādes ziņojumus un materiālus par izdarīto noziegumu, prokurors tos izskatīja un varēja pieņemt kādu no trim lēmumiem. Proti, ja bija pietiekams pamats apsūdzībai nozieguma izdarīšanā, ierosināja kriminālvajāšanu un virzīja krimināllietu tiesai. Savukārt, ja prokurors secināja, ka nozieguma izdarīšanas apstākļi noskaidroti nepilnīgi, lietu nodeva atpakaļ jautājuma izlemšanai par krimināllietas ierosināšanu vispārējā kārtībā. Visbeidzot, iepazīstoties ar šiem materiāliem, prokuroram bija arī tiesības atteikties ierosināt krimināllietu un kriminālvajāšanu.[11]

Kriminālvajāšanas izpratnes kontekstā būtisks ir arī personai piešķirtā procesuālā statusa vērtējums, jo, atšķirībā no mūsdienu kriminālprocesa, aizdomās turētais bija terminēts procesuālais statuss, kas tika piešķirts personai, kas uz likumīga pamata aizturēta kriminālprocesuālās aizturēšanas kārtībā vai kurai pirms apsūdzības celšanas piemērots drošības līdzeklis. Tādējādi šo procesuālo statusu ieguva ar faktisko aizturēšanas brīdi vai drošības līdzekļa piemērošanu. Turklāt kriminālprocesuālajā kārtībā personu varēja aizturēt ne ilgāk par 72 stundām. Savukārt apsūdzētais savu procesuālo statusu ieguva pēc tam, kad prokurors pieņēma lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības. Ar šī lēmuma pieņemšanas brīdi sākās kriminālvajāšanas termiņš, kas noteica, ka pirmstiesas izmeklēšana ir pabeidzama divu mēnešu laikā, proti, līdz apsūdzības raksta parakstīšanas brīdim un nodošanas tiesai stadijas iniciēšanas brīdim.[12]

Šajā procesuālajā starpstadijā – nodošana tiesai – tiesnesim vienpersoniski vai koleģiāli rīcības sēdē bija iespējams pieņemt vienu no četriem procesuālajiem lēmumiem, proti, par apsūdzētā nodošanu tiesai; par lietas virzīšanu papildizmeklēšanai; par lietas apturēšanu vai par lietas izbeigšanu. Līdz ar to apsūdzētā nodošanai tiesai piemita divējāda nozīme, proti, tā “[..] veic kontroles, pārbaudes funkcijas attiecībā uz pirmstiesas izmeklēšanu, vienlaikus nodrošinot un sagatavojot lietas turpmāko virzību izskatīšanai tiesā. Tāpēc nepareizi ir uzskatīt, ka šī stadija veic vienīgi pārbaudes funkcijas, atstājot otrā plānā stadijas pamatuzdevumu – izlemt jautājumu par apsūdzētā nodošanas tiesai pamatotību un lietas iztiesāšanas iespējamību tiesā”.[13]

Protams, ka tamlīdzīga likumdevēja teorētiska vaļība neliecināja par tuvojošos vētru kriminālprocesā. Proti, lai arī kriminālvajāšanas izpratne tika pilnībā deformēta, tomēr joprojām darbojās pretsviras ļaunprātīgas procesuālo termiņu izmantošanas kontrolei pirmstiesas kriminālprocesā un, lai arī nereti formāli, tomēr vēl arī rīcības sēžu institūts. Taču, tamlīdzīgi “iedodot pirkstu, tika paņemta visa roka”. Un jau 2005. gada kriminālprocesa reforma pilnībā sadragāja pirmstiesas kriminālprocesa normālu norisi.

Tādējādi, neraugoties uz to, ka teorētiski un praktiski pastāvēja būtiskas atšķirības starp sacīkstes procesa reālu īstenošanu un normatīvi radīto procesuālo idilli, profesore Dr. iur. Ā. Meikališa uzsvēra, ka Latvijā postpadomju perioda kriminālprocesuālās darbības pamatā esošajā sacīkstes principa modelī[14] sastopamās “[..] kriminālprocesuālās funkcijas ir kriminālvajāšana, aizstāvība un lietas izšķiršana tiesā, kas atzīstamas par kriminālprocesuālās darbības pamatfunkcijām”.[15]

Tādējādi 90. gadu kriminālprocesa modernizācijas viļņa ietekmē, kas tolaik tika sasaistīts ar mērķi tā norisi padarīt ātrāku, vienkāršāku, resursus taupošāku un efektīvāku, vienlaikus neaizmirstot “[..] par cilvēktiesību ievērošanas nepieciešamību kā vienu galvenajiem kriminālprocesuālo tiesību attīstības rādītājiem”,[16] daudzas no šīm nostādnēm par rīcības sēdes institūtu, par kriminālvajāšanu un prokurora lomu pakāpeniski tika aizmirstas vai modificētas līdz nepazīšanai.[17]

To visu ievadīja būtiska prokuratūras darbības reorganizācija, tādējādi nostiprinot tās krimināli-vajājošo lomu un funkciju, kas notika 1994. gadā, ieviešot trīspakāpju prokuratūras sistēmu, kā arī 1995. gadā, kad “[p]rokuratūra kļuva par vienīgo kriminālvajāšanas iestādi valstī. [..] prokurors pirmstiesas izmeklēšanā kļuva par īsto un pilnīgo lietas saimnieku, jo valsts prokuroru ir pilnvarojusi un uzlikusi viņam par pienākumu apsūdzēt valsts vārdā, uzturēt apsūdzību neatkarīgas tiesas priekšā tiešā sacīkstē ar aizstāvību”.[18] Turklāt par šiem grozījumiem profesore Dr. iur. Ā. Meikališa norādīja, ka tie “[..] ievies[a] jēdzien[u] “kriminālvajāšana”, nosakot tās sākumu un termiņus”.[19] Domājams, ka šeit drīzāk gan tika radīti aizmetņi modificēt jau pastāvošo izpratni par attiecīgajiem jēdzieniem un termiņiem, jo kriminālprocesā “[..] svarīga un pat kardināla nozīme ir lietas izmeklēšanas un iztiesāšanas ātrumam, ko nosaka un sekmē kriminālprocesuālie termiņi”.[20] Tolaik gan tika izteikts arī uzskats, ka, “[j]a likumā ietveram šādus neierobežotas varas rakstura nejuridiskus vārdus, tad vismaz jāuzskaita, kas tajos pasākumos vai norādījumos ietilpst”.[21]

1999. gada 10. februārī, uzstājoties Latvijas virsprokuroru sanāksmē, ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš (1949–2021) sacīja: “1993.–1995. gads bija prokuratūras, pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas reformas gadi. Mērķis – ieviest Eiropas standartus (apelācija, kriminālvajāšana tikai prokuroriem, neatkarīga tiesa, sacīkste, sankcionēšana tiesās), vienlaikus palielinot pretdarbību hiperbolizētai noziedzībai un izdarot to ar valsts rīcībā esošiem finansu un darbaspēka resursiem.”[22]

Likumdevēja rosinātajos Latvijas KPK grozījumos šī izpratne gan pamazām izplēnēja, un arī procesuālie termiņi gluži cilvēcīgi pašsaprotami tika uztverti par papildu apgrūtinājumu laikus īstenot visu, ko no kriminālprocesu veicošās amatpersonas pieprasīja likums. Tādējādi izpratne, ka “[i]epriekšējos gadu desmitos jau dzīvojām vienos norādījumos un pasākumos [..]”,[23] bija dzinulis atbalstīt pārgrozījumus, kas arvien mazināja procesuālo termiņu nozīmi efektīvai un ātrai, personas tiesības garantējošai krimināllietas izmeklēšanai. Savu artavu, ļaujot pievērt acis uz rosināto grozījumu varbūtējo neatbilstību ātra un efektīva kriminālprocesa prasībām, šai periodā sniedza arī 90. gadu noziedzības vilnis, kas sabiedrības acīs prokuratūru glorificēja kā monolītu vairogu cīņā pret korupciju, draudiem un citiem šim periodam sevišķi raksturīgajiem noziedzīgās pasaules elementiem.

Turklāt, atsaucoties uz profesoru Leonīdu Golovko, profesore Dr. iur. Kristīne Strada–Rozenberga tika norādījusi, ka “[..] faktiski kriminālprocesa paātrināšana ir jautājums, kas tiek diskutēts visā pasaulē. Tas ir bijis viens no galvenajiem jautājumiem visiem procesiem, kas tikuši reformēti Rietumeiropā. Pārāk ilgie procesi ir visu valstu galvassāpes. Procesiem ir tendence pagarināties, līdz ar to ir vēlme darīt visu, lai tie samazinātos. Šai interesei ir divas iezīmes – viena tīri juridiska, otra vairāk faktiska. Faktiskā – termiņi pagarinās, kas ir nosacīts gan ar noziedzības pieaugumu, gan ar procesa dalībnieku tiesību palielināšanu. Šo tiesību palielināšana, lai arī laba lieta, ir ar vienu negatīvu iezīmi – pagarinās termiņi. Savukārt juridiskā iezīme raksturo cilvēktiesību aktos ietvertās tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos”.[24]

Jau iepriekš minētie 1994. gada grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 70. pantā bija nākamais solis, raugoties atsvabināt kriminālprocesu veicošās amatpersonas no rīcības brīvību iegrožojošo procesuālo termiņu valgiem, tādējādi paredzot, ka pēc drošības līdzekļa – apcietinājuma piemērošanas apsūdzība aizdomās turētajam jāuzrada trīsdesmit, nevis iepriekš noteikto desmit dienu laikā.[25] Vēlreiz jānorāda, ka apcietinājumu aizdomās turētajam vispārīgi varēja piemērot vienīgi tad, ja aizdomas tika izteiktas par tāda nozieguma izdarīšanu, kura izskatīšana bija piekritīga apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai. Citiem vārdiem, tie bija Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 32. pantā uzskaitītie smago un sevišķi smago noziegumu sastāvi, kā, piemēram, bandītisms, valsts noslēpuma izpaušana, slepkavība vainu pastiprinošos apstākļos, izvarošana sevišķos vainu pastiprinošos apstākļos, kukuļņemšana vainu pastiprinošos apstākļos u.tml. gadījumi.

Savukārt jau par kriminālvajāšanas sākumu Latvijas KPK 128.1 pants atzina to brīdi, kad prokurors pieņem lēmumu par apsūdzētā saukšanu pie kriminālatbildības. Kriminālvajāšanas funkcija tika piedēvēta ģenerālprokuroram un viņam pakļautajiem prokuroriem.[26] Kriminālvajāšana sākās ar brīdi, kad prokurors pieņēma lēmumu par apsūdzētā saukšanu pie kriminālatbildības, kas bija  jāpieņem desmit dienu laikā no dienas, kad lieta saņemta no izziņas iestādes kriminālvajāšanas uzsākšanai, vai arī tā jāatdod izziņas iestādei papildizmeklēšanai.[27] Pirmstiesas izmeklēšanā kriminālvajāšana bija jāpabeidz divu mēnešu laikā. Šajā termiņā ietilpa laiks no kriminālvajāšanas uzsākšanas dienas līdz brīdim, kad prokurors parakstīja apsūdzības rakstu.

Profesore Dr. iur. K. Strada-Rozenberga, vērtējot jau pieņemtos pārgrozījumus Latvijas KPK regulējumā un paužot ieteikumus par turpmāko, norādīja, ka kriminālprocesa paātrināšanai ir iespējams vai nu efektīvāk piemērot jau esošos pasākumus, nosakot, piemēram, stingrākus termiņus un atbilstošas sankcijas to pārkāpšanas gadījumos, vai procesa “sašaurināšana”.[28] “Sašaurināšanas” gadījumā, kā tika apgalvots, likumdevējam būtu savukārt vai nu jāatsakās no kādas kriminālprocesa stadijas, vai jāatsakās no kriminālvajāšanas posma.[29]

Tomēr jāatceras, ka šai laikposmā “[..] divas lietas prokuratūras vadība [bija] uzskatījusi par svētām – kriminālvajāšanas izlemšanu likumā paredzētajā desmit dienu termiņā; atlikuma samazināšanu”.[30] Būtībā teikto varēja uzskatīt par aicinājumu šīs svētās lietas desakralizēt, un turpmākā notikumu gaita to vienīgi arī apliecina.

Turklāt apsūdzības celšanas institūts ietver, pirmkārt, lēmuma par personas saukšanu pie kriminālatbildības sastādīšanu un, otrkārt, apsūdzības uzrādīšanu un apsūdzētā nopratināšanu.[31] Tāda izpratne nepārprotami apstiprina, ka Kriminālprocesa likuma 17. pantā patlaban nostiprinātais procesuālo funkciju iedalījums ne vien ir pārlieku šaurs, bet pat uzskatāms par aplamu, jo acīmredzami skaidrs, ka kriminālprocesā pirmstiesas izmeklēšanas posmā prokurors īsteno krietni vairāk funkciju nekā vienīgi sagatavo un uzrāda apsūdzību. Tādējādi vēlreiz savu apstiprinājumu gūst apgalvojums, ka tieši kriminālvajāšana ir kriminālprocesa pamatfunkcija, kas nošķirama no aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas.

Šādu viedokli pamatoja arī Latvijas KPK 41. pants, kas pēc 1994. gada grozījumiem paredzēja, ka “[p]rokurors ierosina kriminālvajāšanu [autoru izcēlums], pieņem lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības, uzrāda to apsūdzētajam, nopratina viņu un personiski veic izmeklēšanas darbības vai uzdod tās veikt policijai, sastāda apsūdzības rakstu un virza lietu izskatīšanai tiesā, kā arī izbeidz vai aptur izmeklēšanu lietā, uztur valsts apsūdzību pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā, iesniedz protestu par nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu un tiesnešu nolēmumiem, piedalās lietu izskatīšanā kasācijas instances tiesā, ierosina tiesvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, kā arī realizē citas šajā kodeksā viņam noteiktās pilnvaras”.[32] Tas vēlreiz apstiprina, ka Latvijā, līdzīgi kā tas bija Vācijā pēc 1974. gada reformas, darbojās un arvien turpina funkcionēt prokurora izziņas process, kriminālvajāšanu uzsākot valstij – tas ir “[..] oficiālais princips, kas paredz kriminālvajāšanas tiesību piešķiršanu prokuratūrai”.[33] Arī kādreizējais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš (1949–2021) uzsvēra, ka “[p]rokuratūras vietu valstī vispirms redzu kā kriminālvajāšanas iestādi, kurai ir modernas tehniskās iespējas, lai veiktu savus uzdevumus procesuāli saprātīgos termiņos”.[34] Šim viedoklim piekrita arī J. Skrastiņa pēctecis Jānis Maizītis (1961–2021): “Uzskatu, ka prokuratūras nākotne pamatu pamatos būs kriminālvajāšana, proti, mēs uzrādām apsūdzības un izmeklējam krimināllietas”.[35]

Kādus secinājumus patlaban iespējams izdarīt? Kriminālvajāšanas institūta izpratnes un procesuālās nozīmes deformācija postpadomju kriminālprocesā Latvijā galvenokārt bijusi saistīta ar vēlmi desakralizēt līdz tam strikti noteiktos procesuālos termiņus, tādējādi atslogojot kriminālprocesu veicošo amatpersonu un prokuratūras darbu, kā arī pārdalīt procesuālās funkcijas un pienākumus. Būtībā tāda tiesībpolitiķu izvēle ārkārtīgi nelabvēlīgi atsaucās uz procesā iesaistīto personu tiesībām uz kriminālprocesa norisi saprātīgos termiņos, turklāt uzliekot papildu pienākumus aizstāvībai un tiesai. Tāda grozījumu dinamika pavēra ceļu arvien jaunām un jaunām diskutablām un visnotaļ apšaubāmām novitātēm kriminālprocesā, acīmredzami turpinot virzību pa plato ceļu un attālinoties no kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas nostādnēm. Normatīvā eklektika, simbiotiski savijoties ar zemas kvalitātes kriminālprocesuālo doktrīnu, šķietami ļauj mūsdienu Latvijas kriminālprocesu formāli uzskatīt par sacīkstes principam atbilstošu modeli. Tomēr, autoru ieskatā, realitātē galvenā kriminālvajāšanas virzītājspēka – prokurora – funkcionālā kapacitāte reti kad ir pietiekama, lai bez vāji slēpta tiesu aktīvisma nodrošinātu kvalitatīvu krimināllietas iztiesāšanas norisi.

[1] Kriminālprocesa kodeksa 229. panta otrās daļas 1. punkts.

[2] Par to plašāk: Мазюк Р. В. Уголовное преследование в Российском уголовном судопроизводстве. Иркутск: Байкальский государственный университет, 2007.

[3] Rusanovs E., Lielbriede L. Apsūdzības raksta būtības eliminācija kā Latvijas kriminālprocesa liktenīgā kļūda. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/apsudzibas-raksta-butibas-eliminacija-ka-latvijas-kriminalprocesa-likteniga-kluda/ [aplūkots 2022. gada 26. jūlijā].

[4] 1961. gada 6. janvāra likums “Par Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksa apstiprināšanu”. Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1961, Nr. 3 [spēkā no 01.04.1961.]

[5] Par to skat. plašāk: Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000., 109.-134. lpp. Vārda “sociālistisks” visos locījumos un citu kriminālprocesa piederību padomju tiesību sistēmai identificējošo terminu izslēgšanu sekmēja 1992. gada 5. februāra likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas kriminālprocesa kodeksā un Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992. gada 5. marts, Nr. 10. Skat. arī: Autoru kolektīvs. Krimināltiesības – attīstības tendences Eiropas un nacionālajās tiesībās, attiecības starp I un III pīlāru, ieviešanas metožu labākā prakse. Pētījums. Rīga, [b.i.], 2019, 84. lpp. Pieejams: http://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/file/TM_Kriminalties_att_tendences_Eir_un_nac_tiesibas_att_starp_I-II_pilaru.doc [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[6] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 21.–22. lpp.

[7] Turpat, 22. lpp.

[8] Turpat, 198. lpp.

[9] Turpat, 22. lpp.

[10] Turpat, 22. lpp.

[11] 1993. gada 27. aprīļa likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas civilprocesa kodeksā, Latvijas kriminālprocesa kodeksā un Latvijas kriminālkodeksā”. Latvijas Vēstnesis, 03.06.1993., Nr. 33.

[12] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 217. lpp.

[13] Turpat, 22. lpp.

[14] 1993. gada 27. aprīlī Latvijas Kriminālprocesa kodeksā tika ieviests sacīkstes princips tiesvedībā, paredzot, ka tiesas procesā pusēm ir vienādas tiesības iesniegt pierādījumus un piedalīties citās procesuālajās darbībās. Pusēm savas procesuālās tiesības ir jārealizē sacīkstes formā, un tiesa no represīvas iestādes pārtapa par tiesu tās klasiskā nozīmē. Tādējādi, profesores Dr. iur. Ā. Meikališas ieskatā, šiem grozījumiem piemita principiāli svarīga nozīme, jo tie tiesas spriešanas funkciju atdalīja no apsūdzības un aizstāvības funkcijām. Taču visnotaļ zīmīgs ir arī savulaik paustais apgalvojums, ka Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesu tomēr pat vēl līdz 2005. gada reformai bija grūti ietilpināt kādā no klasisko kriminālprocesa norises modeļu robežās, tādējādi uzsverot, ka tobrīd, tas ir, tūkstošgades mijā veidojas būtībā jauna kriminālprocesa forma, kuras saturs pilnībā atklāsies pēc jaunā Latvijas KPK [tobrīd tika uzskatīts, ka jaunā kriminālprocesuālās kārtības reglamentācija arī tiks dēvēta par kodeksu, savukārt juridiskās tehnikas izpratnes maiņas rezultātā tika nolemts regulējumu tomēr dēvēt par Kriminālprocesa likumu – autoru piezīme] spēkā stāšanās, kad arī būs iespējams dot šai formai nosaukumu. Citiem vārdiem, ar burtisku ierakstīšanu likumā, kas tas nu īstenojams sacīkstes formā, vēl nebūtu līdzēts. Sal. Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 57., 122. lpp.

[15] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 59. lpp.

[16] Rozenberga-Strada K. Kriminālprocesa vienkāršošana: izpratne, tendences, problēmas. Jurista Vārds, 2004. gada 10. augusts, Nr. 30 (335), 5. lpp.

[17] 1994. gada 22. jūnija likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”. Latvijas Vēstnesis, 12.07.1994., Nr. 80.

[18] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 71. lpp.

[19] Turpat, 123. lpp.

[20] Turpat, 310. lpp.

[21] Rancāns K. Par Kriminālprocesa kodeksa projektu. Latvijas Vēstnesis, 06.01.1999., Nr. 2/3.

[22] Skrastiņš J. Arī tiesiskā valstī katrs ir savas laimes un nākotnes kalējs. Latvijas Vēstnesis, 17.02.1999., Nr. 45/46.

[23] Rancāns K. Par Kriminālprocesa kodeksa projektu. Latvijas Vēstnesis, 06.01.1999., Nr. 2/3.

[24] Rozenberga-Strada K. Kriminālprocesa vienkāršošana: izpratne, tendences, problēmas. Jurista Vārds, 2004. gada 10. augusts, Nr. 30 (335), 5.–6. lpp. Ar atsauci uz: Головко Л.В. Альтернативы уголовному преследованию в современном праве. СПб.: Юрид. центр Пресс, 2002

[25] 1994. gada 22. jūnija likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”. Latvijas Vēstnesis, 12.07.1994., Nr. 80.

[26] Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 128.1 panta pirmā daļa.

[27] Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 128.1 panta otrā daļa.

[28] Rozenberga-Strada K. Kriminālprocesa vienkāršošana: izpratne, tendences, problēmas. Jurista Vārds, 2004. gada 10. augusts, Nr. 30 (335), 5.–6. lpp.

[29] Turpat.

[30] Skrastiņš J. Arī tiesiskā valstī katrs ir savas laimes un nākotnes kalējs (turpinājums). Latvijas Vēstnesis, 17.02.1999., Nr. 45/46.

[31] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 354. lpp.

[32] 1994. gada 22. jūnija likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”. Latvijas Vēstnesis, 12.07.1994., Nr. 80.

[33] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 157. lpp.

[34] Lai Latvijas Prokuratūra turpina kalpot sabiedrībai. Latvijas Vēstnesis, 27.09.2000., Nr. 336/338.

[35] Latvijas Republikas ģenerālprokurors intervijā Latvijas Televīzijā. Latvijas Vēstnesis, 19.10.2001., Nr. 150.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties