30. Septembris 2022 15:35
Domnīca / eseja
Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā (nobeigums)
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā  (sākums)

Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā (turpinājums)

Dažāda satura un nozīmes politikas plānošanas un valsts pārvaldes darbības efektivitātes izvērtējumam veltītajos dokumentos nereti tiek akcentēts, ka policijas un prokuratūras, kā arī citu ne–tiesas iestāžu darbībai pirmstiesas kriminālprocesa stadijā esot raksturīga izmeklēšanas efektivitātes un kvalitātes nepietiekamība,[1] kā arī virkne citu trūkumu, kas pirmstiesas kriminālprocesu kopumā tādējādi vērš darbietilpīgāku, ilgāku un dārgāku.[2] Kā universāls cēlonis tamlīdzīgiem konstatējumiem visai bieži tiek minēts apstāklis, ka, lūk, 2005. gada kriminālprocesa reforma tomēr neesot sekmīgi atšķetinājusi to procesuālo problēmu jūkli, kas bija raksturīgs vēl pēc būtības atbilstoši 1961. gada Latvijas (PSR) Kriminālprocesa kodeksa[3] regulējumam notiekošajos kriminālprocesos. Acīmredzami, ka šādam atzinumam principiāli it kā arī būtu jāizskaidro tās tendences, kas pēdējos gados raksturīgas kriminālprocesuālajam likumdošanas procesam, kas gan šos defektus jau tiecas novērst tikai lietas iztiesāšanas stadijā. Autoru ieskatā, tamlīdzīga tēze gan lāga neiztur kritiku, jo, raugoties tiklab no Latvijas teritorijā vēsturiski sastopamo kriminālprocesuālo tiesību dogmatikas viedokļa,[4] kā no Rietumeiropas kriminālprocesa mūsdienu doktrīnas skatpunkta,[5] likumdošanas tendences virzošie intelektuālie spēki savu priekšlikumu teorētisko pamatojumu balsta uz īslaicīga praktiskā ieguvuma premisām, nevis formulē ilgtermiņa vīziju par nacionālās kriminālprocesuālās sistēmas attīstību atbilstoši, piemēram, doktrīnā izteiktajiem priekšlikumiem.  

Kriminālprocesa būtība ietver sevī divas daļas: tiesas procesu, ko veic neatkarīga institūcija, un pirmstiesas procesu, ko veic izpildvarai padotā institūcija. Nespējot ietekmēt kriminālprocesa iznākumu no ārpuses, tas ir, sastopoties ar grūtībām uzspiest vairāk vai mazāk konkrēta satura politisko gribu tiesai (jo tiesa tomēr joprojām ir neatkarīga), kriminālprocesa norises trūkumi ar grozījumu palīdzību tiek ietekmēti no iekšienes, tas ir, jau normatīvā līmenī pasludinot izpildvarai padotā ne-tiesas iestādes ierēdņa darba rezultātu – izmeklēšanā nostiprinātos faktus – par neapstrīdamiem un pierādīšanā jebkurā gadījumā izmantojamiem. Proti, neatkarīgi no aizstāvības centieniem Kriminālprocesa likuma 449. panta trešās daļas, 489. panta, kā arī 501. panta kārtībā lūgt krimināllietas materiālu pārbaudi iztiesāšanā, gan apsūdzības uzturētāja tiesas debašu runa (kuras kvalitāte reizumis izraisa vilšanos), gan tiesas nolēmums tik un tā ir pamatojams arī ar pirmstiesas procesā iegūtajiem pierādījumiem. Turklāt – neatkarīgi no fakta, vai tie pārbaudīti tiesā vai tomēr ne. Citiem vārdiem  – lai kas arī tiktu konstatēts tiesas sēdē, apsūdzības uzturētāja argumentācija un pierādījumu analīze, pat, ja tāda tiktu sniegta debašu runā, var pilna mērā balstīties pirmstiesas procesa materiālos nostiprinātajos faktos. Turklāt šis aspekts cieši saistīts arī ar Kriminālprocesa likuma 506. panta ceturtās daļas trešajā teikumā paredzētajām procesuālajām sekām, kam autori īsi pievērsīsies nedaudz tālāk.

Tādējādi sacīkstes kriminālprocesa modeļa apstākļos, par kādu vismaz formāli pagaidām vēl ir uzskatāms Latvijas kriminālprocess, atteikšanas no krimināllietas iztiesāšanas mutiskuma un tiešuma principa padara tiesu atkarīgu no pirmstiesas procesa veicēja un pēdējam piemītošajām profesionālajām kvalitātēm. Proti, “[r]akstiskums kā lietvedības paņēmiens (lietvedības netiešums) rada būtiskus šķēršļus lietas izskatīšanai pēc būtības. Tas nostāda tiesu, kas taisa nolēmumu, atkarības stāvoklī no aktu sagatavotāja: no tiesas tiek paslēpts tas viss materiāls, kas ir pieejams novērošanai, taču nav pakļaujams precīzai aprakstīšanai, piem., liecinieka sejas izteiksme un viņa liecinājuma tonis, viņa uzvedība, vai arī – tiesa ir spiesta pamatoties uz kļūdainiem aprakstiem. [..] Tiesas [procesa] aprobežošana ar rakstveida materiālu iztiesāšanā ievieš formalitāti un sausumu, kas ārkārtīgi kaitē lietai. [..] Tikai iztiesāšanā, kas aprobežojas ar lietas juridiskās puses novērtēšanu [..], var pieturēties pie principa: kas nav aktos, nav realitātē. Tikai tur var aprobežoties ar rakstveida datiem, taču tādēļ vien, ka tās izzināšanas priekšmets ir tieši šie tiesas pieraksti, bet ne lietas būtība”.[6]

Nav gan arī jāšaubās, ka nedz teorētiski, nedz praktiski mūsdienu kriminālprocess neatbilst vienotam sacīkstes vai inkvizitoriālā modeļa ideālam,[7] taču tas nemaina kontinentālās Eiropas pamata izpratni par taisnīgu tiesu kriminālprocesa, kas balstās koncepcijā par apsūdzības, aizstāvības un objektīva tiesneša procesuāli pilnvērtīgu līdzās esību.

Raugoties retrospektīvi, pierādījumu pārbaudes kārtība laika gaitā tikusi ievērojami pārrevidēta. Savulaik pat Senāta praksē tika nostiprināts, ka tiesas sprieduma pārbaude ar pierādījumiem, kas nav pārbaudīti Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā, ir “[..] pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 15. pantā nostiprināto kriminālprocesa pamatprincipu – tiesībām uz taisnīgu tiesu”.[8]

Līdz 2012. gada 1. jūlijam Kriminālprocesa likums noteica, ka pierādījumi ir pārbaudāmi, tas ir, nolasāmi vai atskaņojami, izņemot gadījumus, kad procesa aktīvie dalībnieki, tas ir, persona, kas īsteno aizstāvību, valsts apsūdzības uzturētājs vai cietušais piekrita attiecīgo pierādījumu pārbaudes neizdarīšanai.[9] Savukārt 2012. gada 24. maijā regulējums tika papildināts, nosakot, ka lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādītie rakstveida pierādījumi ir pārbaudāmi tikai tad, ja šādu lūgumu pieteica kriminālprocesa aktīvais dalībnieks.[10]

Vēl divus gadus vēlāk šo tiesību normu skāra nākamie grozījumi, nosakot, ka “[..] rakstveida pierādījumus un citus dokumentus, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, tiesas sēdē nolasa vai atskaņo pilnībā vai daļēji, izņemot gadījumus, kad persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors un cietušais vai viņa pārstāvis piekrīt, ka šo pierādījumu nolasīšana vai atskaņošana nav nepieciešama”.[11] Jauninājuma mērķis bija vērsts uz kriminālprocesa paātrināšanu, nosakot, ka turpmāk tiks pārbaudīti tikai tādi krimināllietai pievienoti materiāli, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu.[12] Tādējādi tika ieviesta izpratne, ka lēmumā par krimināllietas nodošanu norādītie rakstveida pierādījumi pēc noklusējuma principa nav pārbaudāmi. Izņēmums bija pieļaujamos gadījumos, kad procesa aktīvais dalībnieks lūdza tiesu pārbaudīt arī apsūdzībā norādīto materiālu. Secīgi, atkarībā no tā, vai uz pierādīšanas priekšmetu attiecināmie rakstveida pierādījumi bija norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai vai tikai pievienoti krimināllietas materiāliem, regulējums paredzēja diametrāli pretējus to pārbaudes pamatprincipus. 2017. gadā šī “kļūme” tika novērsta, nosakot, ka arī krimināllietai pievienotie rakstveida pierādījumi nav pārbaudāmi, izņemot gadījumus, kad procesa aktīvais dalībnieks lūdza tos pārbaudīt.[13]

Taču tad pirms diviem gadiem pierādījumu pārbaudes kārtības normatīvā reglamentācija piedzīvoja vēl vienus fundamentālus grozījumus, paredzot, ka rakstveida pierādījumus “tiesas sēdē nenolasa vai neatskaņo”.[14] Kas būtiski, tolaik pēc Ģenerālprokuratūras iniciatīvas jau uz likumprojekta izskatīšanas brīdi otrajā lasījumā tika izstrādāts vēl kāds priekšlikums,[15] kas paredzēja izveidot tādu procesuālo kārtību, kas vispār liegtu iespēju pārbaudīt lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādītos rakstveida pierādījumus, proti: “Lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādītos rakstveida pierādījumus un dokumentus tiesas sēdē nepārbauda”.[16] Tik savdabīgs un pat iracionāls priekšlikums gan pamatoti tika atzīts par neatbilstošu tiesībām uz taisnīgu tiesu.[17]

Tādējādi ne-tiesas iestādes (būtībā – valsts pārvaldes orgāna) teorētiski-praktiskie tīkojumi, protams, ir saprotami, taču tie atspoguļo nenoliedzami bīstamas tendences, fundamentāli pārgrozot kontinentālās Eiropas kriminālprocesa pamatprincipu saturu.

Tomēr no tiesībām uz taisnīgu tiesu atvasināma arī izpratne, ka pirms nolēmuma taisīšanas apsūdzētā klātbūtnē ir uzrādāms ikkatrs pret to vērstais pierādījums, sniedzot aizstāvībai iespēju paust savu viedokli par pārbaudāmajiem faktiem.[18] Tam jo sevišķa nozīme piemīt, vērtējot liecības, ko ieguvušas ne-tiesas iestādes.[19]

Jau uz likumprojekta otro lasījumu[20] tika iesniegts arī pēcāk pieņemtais regulējums, kas noteica tiesas debašu dalībnieku tiesības savus secinājumus motivēt ar ziņām, kas fiksētas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtajās liecībās, ja aizstāvība piekritusi šo liecību izmantošanai, vai  arī ar personas, kura tiesas sēdē sniedza liecības, konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtajām liecībām.

Izzinot likumdevēja gribu šo grozījumu pieņemšanas nepieciešamībai Kriminālprocesa likuma 506. panta ceturtajā daļā, rodama norāde, ka, ja vien aizstāvība piekritusi pirmstiesas iegūto liecību izmantošanai, tad “liecinieku nopratināšana tiesā vai to liecību nolasīšana nebūs priekšnoteikums, lai šīs liecības varētu izmantot, izspriežot lietu vai pamatojot spriedumu”.[21] Aizstāvības piekrišanas paušana kā obligāts priekšnosacījums pirmstiesas procesā iegūto liecību izmantojamībai vairākkārt uzsvērts likumdevēja materiālos, turklāt Tieslietu ministrija šajā sakarā norādīja, ka “turpmāk aizstāvībai būs tiesības norādīt uz tiesu aicināmās personas, proti, gan tās, kuras ir nopratinātas pirmstiesas kriminālprocesā, gan arī tās, kuras pēc aizstāvības domām, būtu izsaucamas uz tiesas sēdi, ar norādi, kāda apstākļa noskaidrošanai tās nepieciešams uzaicināt. Vienlaikus aizstāvības pusei tiks izskaidrots, ka, nelūdzot paziņojumā izsaukt kriminālprocesā agrāk nopratināto personu, kuras liecības iekļautas izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, aizstāvība piekrīt, ka liecībā fiksētās ziņas lietas dalībnieki varēs izmantot tiesas debatēs un tiesa nolēmumā savu secinājumu pamatošanai. Tādā veidā tiks nodrošināts tas, ka personas, par kuru liecībām aizstāvības pusei nav šaubu, netiks pratinātas atkārtoti un tiks saīsināts iztiesāšanas ilgums. Vienlaikus norādāms, ka gadījumā, ja nav saņemts paziņojums no aizstāvības, tiesa uzaicina visas personas, kuru liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā”.[22]

Jāuzsver, ka 2020. gada 19. novembra Kriminālprocesa likuma grozījumu mērķis – vismaz tiktāl, ciktāl tas bija saprotams pašam likumdevējam, – nebija vērsts uz to, lai netiktu pārbaudīti pierādījumi, tostarp nopratināti liecinieki, bet gan gluži citādi. Proti, tika uzskatīts, ka grozījumi turpmāk ļaus pārbaudīt tieši tās liecības, kuras pēc aizstāvības domām ir nepieciešams pārbaudīt, tādā veidā nodrošinot personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ievērojot Kriminālprocesa likuma 71. pantā noteiktās tiesības apsūdzētajam pirmās instances tiesā piedalīties katra pierādījuma tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē.

Tomēr, komentējot grozījumu būtību un likumdevēja acīmredzamo gribu, tiesību literatūrā rodams uzskats, ka tiesas debašu runas un nolēmums var būt pamatots ar pirmstiesas procesā iegūtajām liecībām, pat ja aizstāvība ir paudusi nepiekrišanu šādu liecību izmantošanai (piemēram, nosūtot paziņojumu par uz tiesas sēdi izsaucamajām personām): “[j]a persona ir nopratināta tiesas sēdē [tātad, ja aizstāvība nepiekrīt attiecīgās personas pirmstiesas procesā sniegtās liecības izmantošanai – autoru piebilde] vai aizstāvība ir piekritusi personas liecību izmantošanai, prokurors, cietušais, aizstāvība un kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieks tiesas debatēs un tiesa nolēmuma pamatošanai var izmantot personas tiesas sēdē un visas agrāk pirmstiesas konkrētajā kriminālprocesā sniegtās liecības”.[23] Grozījumu mērķis, būdams pamatots ar iztiesāšanas ilguma samazināšanas lozungu,[24] vienlaikus sevī ietverot gluži citu patieso mērķi, nepārprotami upurē taisnīga tiesas procesa garantijas.

Līdzīgi piekrist nevar apgalvojumam, ka, ja apsūdzētais tiesas sēdē sniedz liecību, tad nav nepieciešams nolasīt konkrētajā pirmstiesas kriminālprocesā agrāk sniegtās liecības un tās visas lietas dalībnieki var izmanot tiesas debatēs un tiesa nolēmuma pamatošanai.[25] Likumdevēja gribas izziņas materiāli apliecina, ka pareiza ar grozījumiem ieviešamā procesuālā kārtība būtu bijusi tāda, ka, “ja [..] agrāk sniegtajās liecībās būs pretrunas ar tiesas sēdē sniegtajām, atbilstoši spēkā esošajam regulējumam [..] var lūgt nolasīt vai atskaņot [..] pirmstiesas izmeklēšanā sniegtās liecības un [tad] varēs pamatoties gan uz [..] tiesas sēdē sniegtajām liecībām, gan agrāk sniegtajām liecībām, sniedzot savu vērtējumu”.[26]

Šīs procesuālās kārtības neatbilstība Satversmes 92. panta tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību garantijām faktiski ir konstatējama jau no brīža, kad krimināllieta tikko nodota tiesai. Proti, ja aizstāvība atbilstoši Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajai daļai izraugās uzaicināmo personu sarakstā konkrētas kriminālprocesā agrāk nopratinātas personas izsaukt, savukārt citas – neizsaukt –, aizstāvība jebkurā gadījumā kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 506. panta ceturtās daļas trešo teikumu ir spiesta piekrist jebkuru šo personu sniegto liecību izmantošanai tiesu debatēs un tiesas nolēmuma pamatošanai. Citiem vārdiem – cik garš, tik plats; un pat tādos gadījumos, kad tiesas izmeklēšanas laikā tiek nodibināts, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā persona, piemēram, liecinājusi nepatiesi vai pat tikusi piespiesta sniegt maldīgas liecības, procesuālā noregulējuma kopums faktiski neizslēdz šo liecību izmantošanu apsūdzības uzturētāja argumentācijā vai pat tiesas nolēmuma pamatošanā.

Tādējādi, ieviešot šādu Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas normatīvo saturu, kas ir priekšnosacījums arī Kriminālprocesa likuma 506. panta ceturtās daļas sekām, netiek nodrošinātas apsūdzētā tiesības nopratināt lieciniekus vienādos vai vismaz līdzvērtīgos apstākļos, salīdzinot ar apsūdzības uzturētājam piešķirtajām priekšrocībām pirmstiesas kriminālprocesā. Tādējādi apsūdzības uzturētāja pozīcijas juridiskās pamatošanas process gluži kā pie zviedru galda normatīvi ir padarīts par pašapkalpošanos pēc sirds patikas ar lietas materiālos nostiprinātajām ziņām. Savukārt apsūdzētajam formāli piešķirtās tiesības pārbaudīt šo liecinieku liecību patiesumu vai iebilst pret pirmstiesas kriminālprocesā neidentificējamos apstākļos notikušas nopratināšanas laikā iegūtu ziņu izmantošanu faktiski padarītas iluzoras, proti, tām ar Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu ticis piešķirts pēc būtības prejudiciāls spēks.[27]

Tādējādi, lai gan tiek apgalvots, ka “pirmstiesas izmeklēšanā savākto un visiem lietas dalībniekiem pieejamo pierādījumu nolasīšanai, noklausīšanai un atskaņošanai ir jābūt tiesas izmeklēšanas procesā galvenajām darbībām”,[28] turklāt “tiesas izmeklēšanas būtībai un pamata saturam [esot] jābūt tiesas debatēm, kad jebkurš var būt klāt tiesas sēdē un dzirdēt, uz kādiem pierādījumiem un pierādījumos fiksēto savu pārliecību par personas vainu balsta prokurors un kāpēc aizstāvība nepiekrīt izvirzītajai apsūdzībai, vienlaikus izklāstot, kādi ir aizstāvības argumenti un pierādījumu vērtējums, kas norāda uz personas nevainīgumu”,[29] faktiski jāteic, ka likumdošanas jauninājumu iniciatoru ieskati šajos aspektos ir krietni vien radikālāki. Proti, relatīvi nesen tika pausts diametrāli pretējs viedoklis par debašu patieso nozīmi krimināltiesvedībā. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē, tātad – avotā, kurā būtu meklējama likumdevēja griba, –, izskanējis apgalvojums, ka “[..] principā no šodienas likuma – debatēm, nu, varbūt tā ļoti kategoriski, bet es varētu teikt – teorētiski viņām nav nekādas nozīmes, debatēm. [..]. Tad, ja mēs paskatāmies Kriminālprocesa likumu, kas tur ir rakstīts. Es kā tiesnesis, man jūs varat stāstīt, ko jūs gribat, bet es jūsu stāstījumus nevaru likt spriedumā, man spriedumu jāpamato ar lietā pārbaudītiem pierādījumiem. A kas ir debates? Debates ir katra dalībnieka viedoklis par to, kas ir tajā lietā. Likums man neparedz ne atspēkot, ne diskutēt ar jūsu viedokļiem. Likums man kā tiesnesim uzliek par pienākumu notiesājošu vai attaisnojošu spriedumu – pamatot ar pierādījumiem! Un, manuprāt, šeit arī ir šis moments, šodien vairs tādu teatrālu izrāžu, kā tas varbūt ir citās valstīs, tiesas sēdē nenotiek, [..] cilvēki nenāk un neskatās. Bet šobrīd arī jāņem vērā tas apstāklis, ka lietas materiāli visi tiek izdoti visām pusēm. [..] Un, ja mēs samazinām šo laiku, vismaz nosakām konkrētu laiku, tad lietas dalībnieki padomās, kas būtu ... kas būtu tas svarīgākais, kas būtu jāpasaka tiesnesim, kam viņš lai pievērš uzmanību. Un jūs man varat pajautāt, vai es tam pievērsīšu uzmanību? A to es izdomāšu apspriežu istabā. [..] Šobrīd principā, ja jūs paņemtu da jebkādu..., jebkuras lietas paklausījušies, ko debatēs runā puses, būtu ļoti interesanti uzzināt, ka tas ir vienkārši patērēts laiks, nevajadzīgi. Jo nav tur ne analīzes, ne secinājumu, nekā. Tur tā parunā, parunā, tas, kas ir bijis. A tas, kas ir bijis, visi to zina. [..] Man ir doma sagatavot grozījumus, vispār izslēgt debates un bišķiņ mainīt izmeklēšanu tiesas sēdē, bet šobrīd vismaz ierobežot. Jo, vēlreiz, ir daiļrunīgie lietas dalībnieki, kuri var to arī izmantot diezgan veikli”.[30] Citiem vārdiem, tiesu debatēm kā procesuālam institūtam, pat, iespējams, vienam no kriminālās tiesvedības pīlāriem pakāpeniski tiek piešķirta arvien niecīgāka un nenozīmīgāka loma, lemjot, vai celtā apsūdzība ir pamatota un vai prokurora pārliecību pamatojošie pierādījumi ir pietiekami, lai apsūdzēto pakļautu notiesājoša sprieduma sekām.

Varētu, protams, piekrist uzskatam, ka “[p]rāta privātās un publiskās izmantošanas nošķiršana ļauj ikvienam pildīt divas lomas; savā ziņā var pat vadīt dubultdzīvi”.[31] No vienas puses, pildot profesionālos pienākumus, ārsts, kareivis, arī tiesnesis un ikviens cits profesionāls jurists ir padots principiem un dogmām, kas nosaka attiecīgās jomas teorētisko un praktisko funkcionēšanu. Taču, no otras puses, kolīdz dienesta forma, uzsvārcis vai mantija iegūlusi skapī, ikvienam no minētajiem ir tiesības paust savas privātās domas, izteikt piezīmes un, ja it labi paveicas, darboties tā, lai šīs pārdomas vērstu realitātē.[32] It nemaz nebūtu noliedzams, ka proaktīva rīcība ļauj pievērst skatu ilgstošām problēmām kādā praktiskā norisē, diskusiju un rūpīgas apstākļu izsvēršanas ceļā nonākot līdz pieņemamam risinājumam, tomēr tamlīdzīgas aktivitātes nedrīkstētu rezultēties tūlītēji pieņemamu normatīvā līmenī īstenojamu risinājumu bezierunu akceptēšanā. Proti, nav šaubu, ka tieši profesionāļu praktiskā pieredze un vērojumi nereti ļauj sniegt visnotaļ racionālus ieteikumus esošo trūkumu koriģēšanai, vienlaikus ievērojot pamatprasību par to loģisko iederīgumu kopējā kriminālprocesuālajā sistēmā. Citiem vārdiem, tas jau atkal ir vērtējums par pienācīgas lomas piešķiršanu tiesību doktrīnai kā tradicionālajai tiesību zinātnes tālākveidošanas jeb attīstīšanas metodei.[33]

Patlaban neieslīgstot plašākā dažādu psiholoģisko fenomenu apskatā, kas skar domu un izpratnes formulēšanas intelektuālos procesus un nebūt nav arī pašas tiesību zinātnes izpētes priekšmets, šīs publikācijas kontekstā tomēr būtu vērts atzīmēt kādu visnotaļ plaši konstatējamu notikušā apstākļu pierādīšanai izmantoto faktu pārbaudei raksturīgu īpatnību. Proti, kā savulaik rakstīja Hārvarda Universitātes (ASV) profesors Daniels Gilberts (Daniel Todd Gilbert, 1957), “[..] tieksmei [nekritiski] pieņemt mūsu kognitīvo priekšstatu par lietām, pirms mēs tās novērtējam, piemīt tendence ietiekties arī procesā, kurā mēs idejas [vēl tikai] cenšamies izprast”.[34] Attiecinot šo intelektuālo procesu uz tiesneša darbu, tas nozīmē uzdevumu noskaidrot patiesību, kuras kritērijs kriminālprocesā ir (saprātīgu) šaubu esamība vai neesamība. Savukārt šis kritērijs jo ciešāk savijas ar pierādījumu  pietiekamību jeb to vērtēšanu, kas tad arī ir tiesas uzdevums.[35]

Atgādinot likuma “Par tiesu varu” 68. panta pirmajā daļā – tiesneša zvēresta (svinīgā solījuma) tekstā – ietvertos vārdus, vienīgi jānorāda, ka savas profesionālās darbības laikā tiesnesis apņemas vērst realitātē konkrētus tiesību principus, spriežot taisnīgu tiesu, un “vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenodot to”.[36] Zvēresta teksta autors Gvido Zemrībo (1932–2021) savulaik sacīja, ka tiesnesis, liekot savu parakstu zem sprieduma, ir atbildīgs par to, ka ar spriedumu ir noskaidrota patiesība jeb tiesa ir balstījusies tikai uz pārbaudītiem faktiem, turklāt – “patiesība jau arī sastāv no faktiem”.[37]

Jautājums par šaubu konstatēšanu kriminālprocesā ir daļa no iekšējā intelektuālā darba, ko dienu no dienas veic tiesnesis, turklāt tas cieši saistīts ar jautājumu par tiesneša sirdsapziņu –  individuālo, subjektīvo morāli –, tomēr sarunas ar sirdsapziņu nedrīkstētu būt abstraktas, voluntāras tiesību piemērotāja darbības, kas nesakņojas tiesībās, bet gan kailā pārliecībā.[38] Vācu tiesību filozofs Otfrīds Hefe (Otfried Höffe, dz. 1943), analizējot Imanuela Kanta (Immanuel Kant,1724–1804) eseju “Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?” (1784) (Beantwortung der Frage: Was ist Aufklärung?), izcēla to, ka esot pieļaujama “[..] sirdsapziņas konfliktu iespējamīb[a], taču tās atrisinājumu [I. Kants] nesaredz paklausības atteikumā, kas varētu izvērsties par sacelšanos. Gluži pretēji, viņš iestājas par atkāpšanos no amata. [..] [T]iesnesim, kam ir tik pamatīgas grūtības ar pastāvošajiem noteikumiem, ka amata pienākumu izpildi nevar savienot ar savu sirdsapziņu, tad vajadzētu atteikties no amata. Tad viņš var pilnīgi pievērsties citai lomai un, izmantojot publisko prātu, ļaut vaļu savai kritikai.”[39] Citiem vārdiem – mehāniskiem pārgrozījumiem likumā nevajadzētu būt vienīgajam ierosinātajam, kas ļauj koriģēt arī tiesneša sirdsapziņas kā iekšējā taisnīguma vektoru.

Uz minēto apstākli uzmanību vērsuši arī ārvalstu kriminālprocesa pētnieki, norādot, ka kriminālprocesā, kur patiesības izzināšanu veic tiesnesis, nereti “[..] rodas bažas, ka tiesnesis, iespējams, pārlieku nevēlēsies ticēt stāstiem, kas neatbilst [sabiedrības vai tiesību] normām vai kas liecina par labu apsūdzētajam, un pārlieku nevēlēsies uzklausīt tos pierādījumus, kas liecina pret citiem [izmeklēšanas] atklājumiem vai apsūdzētā nevainīgumu”.[40] Taču šāda stratēģija “[..] var mudināt tiesu kļūt pasīvai, apturēt patiesības izzināšanas procesu līdz brīdim, kad pierādījumi atkal kļūs sociāli izdevīgi”,[41] jeb, pārfrāzējot atbilstoši reālijām, pierādījumi kļūtu tādi, kas apstiprinātu jau sākotnēji izveidojušos hipotēzi par notikušā apstākļiem un personas vainu.

Šie secinājumi liek retoriski, bet ne bez bažām uzdot jautājumu, cik patiesa, sevišķi pēc pēdējā laika Kriminālprocesa likuma pārgrozījumiem, vairs ir personas vainas pierādīšana. Un – vai tiesneša darbs nekļūst par formalitāti? Ja mūsdienās tiesnesis kļūst par kriminālās justīcijas formālo elementu,[42] tad reti kad taisnīga tiesas procesa garantijas vairs sasniedz to līmeni, ko mudina ievērot nacionālie un starptautiskie cilvēktiesību uzraugi. Tomēr tieši par tādu taisnīgas tiesas procesa apdraudējuma indikatoru kalpo norādījums, ka, piemēram, “[..] normatīvo aktu regulējums, kas nosaka pierādījumu savākšanu, nostiprināšanu un to pārbaudi, nenodrošina lietas savlaicīgu izskatīšanu un prasa ilgu laiku, līdz tiek panākts taisnīgs noregulējums kriminālprocesā”.[43]

Šo apsvērumu kontekstā ar zināmu rezignācijas noti būtu jāsecina, ka ar 2020. gada 11. jūnija likumu[44] un 2020. gada 19. novembra likumu[45] ieviestās novitātes Kriminālprocesa likumā, viscaur revidējot pierādījumu pārbaudes procesuālo kārtību iztiesāšanā, vienlaikus ir atsacījušās arī no vairāku citu fundamentālu kriminālprocesa principu būtības. Iespējams, mazākais bažu katalizators vēl būtu tiešuma un mutiskuma jeb pierādījumu pārbaudes klātienē elementa pakāpeniskā atrofija. Daudz lielākām raizēm būtu jāsaistās ar atsacīšanos no tā saucamās kriminālprocesa tiesiskuma “zelta stīgas” – nevainīguma prezumpcijas garantijas –, kuru šobrīd likumdevējs pēc būtības ir aizstājis ar vainīguma prezumpciju. Citiem vārdiem – kriminālprocesā deklarēta pirmstiesas izmeklēšanas rezultātu neapstrīdamība, tādējādi iztiesāšanas stadijā jau sākotnēji ļaujot prezumēt, ka krimināli-vajājošās funkcijas īstenotāja pieņēmums par konkrēta apsūdzētā vainu neapšaubāmi ticis pierādīts, neprasot nedz papildu analīzi, nedz juridisku argumentāciju. Savukārt tiesa, kuras kriminālprocesuālā nozīme, tajā skaitā atkāpjoties no krimināllietas iztiesāšanas tiešuma un mutiskuma principa jēgas, acīmredzot sarūk, nu vairs īsteno faktiski tikai savdabīgu iepriekš pirmstiesas procesā iegūto rezultātu leģitimācijas procesu.[46]

[1] Vai Latvijas Republikas Prokuratūras darbībā ir nepieciešami uzlabojumi? Rīga: Valsts kontrole, 2020, 42. lpp.

[2] Skat. plašāk: Vai pirmstiesas izmeklēšana Valsts policijā ir efektīva? Rīga: Valsts kontrole, 2017, 7.–26. lpp.

[3] 1961. gada 6. janvāra likums “Par Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksa apstiprināšanu”. Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1961, Nr. 3 [spēkā no 01.04.1961.]; Skat. arī: Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 29. augusta lēmums “Par Latvijas PSR likumdošanas aktu piemērošanu Latvijas Republikas teritorijā”. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991. gada 12. septembris, Nr. 35/36. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/68772-par-latvijas-psr-likumdosanas-aktu-piemerosanu-latvijas-republikas-teritorija [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[4] Skat. vairāk: Rusanovs E., Lielbriede L. II. Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā (turpinājums). Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/ii-dazi-kritiski-apsverumi-par-pieradijumu-parbaudes-kartibas-mainu-iztiesasana-turpinajums/ [aplūkots 2022. gada 28. septembrī], kā arī publikāciju kopumu “Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls”. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news-category/kriminalvajasanas-jedziena-neizpratne-ka-sistemisks-latvijas-kriminalprocesa-trukums-un-disfunkcijas-iemesls/ [aplūkots 2022. gada 28. septembrī].

[5] Skat. plašāk par to: Головко В. Л. остсоветская теория судебного контроля в досудебных стадиях уголовного процесса: попытка концептуального переосмысления. Государство и Право, 2013, № 9, c. 23.

[6] Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ I. Санктпетербургъ: Общественная польза, 1912, 94.–95. lpp.

[7] Hodgson S. J. The Metamorphosis of Criminal Justice. A Comparative Account. New York: Oxford University Press, 2020, p. 8.

[8] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013. gada 13. septembra lēmums lietā Nr. SKK-409/2013. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/3778 [aplūkots 2021. gada 14. decembrī].

[9] Kriminālprocesa likuma 449. panta trešās daļas vēsturiskā redakcija līdz 2012. gada 1. jūlijam: “Rakstveida pierādījumus un citus dokumentus tiesas sēdē nolasa vai atskaņo, izņemot gadījumus, kad persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors un cietušais vai viņa pārstāvis piekrīt, ka šo pierādījumu nolasīšana vai atskaņošana nav nepieciešama.”

[10] Sk. 2012. gada 24. maija likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (likumprojekts Nr. 50/Lp11). Latvijas Vēstnesis, 92, 13.06.2012. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/249047 [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

Jāvērš uzmanība, ka priekšlikums grozīt Kriminālprocesa likuma 449. panta trešo daļu tika iesniegts tikai uz likumprojekta Nr. 50/Lp11 trešo lasījumu. Diemžēl likumprojekta Nr. 50/Lp11 izstrādes materiālos nav rodams precīzs un detalizēts skaidrojums par šo grozījumu mērķi.
Sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2011. gada 3. novembra ierosinājums Nr. 9/3 – 2-14-11/11 turpināt izskatīt 10. Saeimā neizskatītos likumprojektus. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/B93B84F9E908A647C225793D004D1F90?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 26. novembrī];
Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 9. februāra paziņojums Nr. 9/3 – 2-48-11/12 par likumprojekta Nr. 50 / Lp11 priekšlikumu tabulu izskatīšanai otrajā lasījumā. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/DC670AE997D37009C225799F004FD0D0?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 26. novembrī];

Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 17. maija paziņojums Nr. 9/3 – 2-99-11/12 par likumprojekta Nr.50 / Lp11 priekšlikumu tabulu izskatīšanai trešajā lasījumā. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/FEF3B4AA32D75D12C2257A02002085E2?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[11] 2014. gada 16. oktobra likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (likumprojekts Nr. 1202/Lp11). Latvijas Vēstnesis, 214, 29.10.2014. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/269816 [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].
Būtiski norādīt, ka arī šie grozījumi netika iesniegti uz likumprojekta Nr. 1202/Lp11 pirmo lasījumu, likumprojektu Nr. 1202 / Lp11 izskatot steidzamības kārtībā. Skat. Ministru kabineta paziņojums Nr. 90/TA-1374 (2014) par likumdošanas iniciatīvu. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/202D30362E8E2C5AC2257D1C0028CE3B?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[12] Saeimas deputāta A. Judina viedoklis likumprojekta Nr. 1202/Lp11 otrajā lasījumā. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/DC39A0B72C105A36C2257D7B003F8AC5?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[13] 2017. gada 30. marta likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (likumprojekts Nr. 660/Lp12). Latvijas Vēstnesis, 75, 12.04.2017. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/290109 [aplūkots 2021. gada 26. novembrī];
Tieslietu ministra Dz. Rasnača 2017. gada 27. februāra paziņojums Nr. 1-11/601 “Par priekšlikumu iesniegšanu likumprojektam “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (reģ. Nr. 66/Lp12) pirms trešā lasījuma”. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/74E170ECF6794F32C22580D50027E773?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 14. novembrī].

[14] 2020. gada 11. jūnija likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (likumprojekts Nr. 427/Lp13). Latvijas Vēstnesis, 119C, 22.06.2020. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/315655 [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[15] Saeimas sēdes stenogramma: darba kārtībā – likumprojekts “Grozījumi Kriminālprocesa likumā (Nr. 427 / Lp13)”, otrais lasījums (13.02.2020. sēde). Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/F81B5E35155E8DB3C225853100430639?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 14. novembrī].

[16] Arī šis priekšlikums tika iesniegts vien uz likumprojekta Nr. 427/Lp13 otro lasījumu. Skat. Priekšlikumi likumprojekta Nr. 427 / Lp13 otrajam lasījumam. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/6B29CE6979021ACBC22584C00041EC62?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[17] Priekšlikumi likumprojekta Nr. 427/Lp13 trešajam lasījumam. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/4721E7E1A1D42C06C2258550002F5BE8?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[18] European Court of Human Rights. Guide on Article 6 of the European Convention on Human Rights. 31.08.2021, § 492, p. 90.

[19] European Court of Human Rights. Guide on Article 6 of the European Convention on Human Rights. 31.08.2021, § 492, p. 90.

[20] Likumprojekta Nr. 555 / Lp13 sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/872EE29BA94F4886C22584EB002FB74B?OpenDocument#B [aplūkots 2021. gada 29. novembrī].

[21] Likumprojekta Nr. 555 / Lp13 otrais lasījums: stenogramma. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/5B1EE25A4FAAFC0AC2258607002720C2?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 29. novembrī].

[22] Likumprojekta Nr. 555 / Lp13 otrais lasījums: stenogramma. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/5B1EE25A4FAAFC0AC2258607002720C2?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 29. novembrī].

[23] Stukāns J. Pierādījumu pārbaudes kārtība, iztiesājot krimināllietu. Jurista Vārds, 2021. gada 16. novembris, Nr. 46 (1208), 12.–17. lpp.

[24] Sal. Likumprojekta Nr. 555 / Lp13 otrais lasījums: stenogramma. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/5B1EE25A4FAAFC0AC2258607002720C2?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 29. novembrī].

[25] Stukāns J. Pierādījumu pārbaudes kārtība, iztiesājot krimināllietu. Jurista Vārds, 2021. gada 16. novembris, Nr. 46 (1208), 12.–17. lpp.

[26] Tieslietu ministrijas Kriminālprocesa likuma darba grupas skaidrojums par priekšlikumiem likumprojekta Nr. 555/Lp13 otrajam lasījumam. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/74A7579FE61331F9C225858A00388F7F?OpenDocument [aplūkots 2021. gada 29. novembrī].

[27] Skat. arī: Rusanovs E., Lielbriede L. Feļetons par FWU Latvijas kriminālprocesā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/feletons-par-fwu-latvijas-kriminalprocesa/ [skatīts 29.08.2022.].

[28] Stukāns J. Varbūt pierādījumu pārbaudes kārtība jāmaina “pretējā virzienā”. Publicēts: Dzalbe P., Stukāns J., Strada-Rozenberga K., Kaija S., Gratkovska I., Leja M. Apsūdzībām jābūt pamatotām ar pierādījumiem. Jurista Vārds, 2019. gada 8. janvāris, Nr. 1 (1059), 6.-12. lpp.

[29] Stukāns J. Varbūt pierādījumu pārbaudes kārtība jāmaina “pretējā virzienā”. Publicēts: Dzalbe P., Stukāns J., Strada-Rozenberga K., Kaija S., Gratkovska I., Leja M. Apsūdzībām jābūt pamatotām ar pierādījumiem. Jurista Vārds, 2019. gada 8. janvāris, Nr. 1 (1059), 6.-12. lpp.

[30] Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2019. gada 17. septembra sēdes audioprotokols, [00:44:17−00:49:30].

[31] Hefe O. Pašdomāšana. Imanuela Kanta “Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?”. Grāmatā: Hefe O. Kants un pašdomāšana. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2011, 32. lpp.

[32] Skat. plašāk Hefe O. Pašdomāšana. Imanuela Kanta “Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?”. Grāmatā: Hefe O. Kants un pašdomāšana. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2011, 33.–34. lpp.

[33] Tiller E., Cross B. F. What is Legal Doctrine. Northwestern University Law Review, Vol. 100, No. 1, 2006, p. 517.-533.

[34] Gilbert T. D. How Mental Systems Believe. American Psychologist, Februaray 1991, Vol. 46, No. 2, p. 117.

[35] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2007. gada 8. marta lēmums lietā Nr. SKK–106/2007. Pieejams: http://www.at.gov.lv/downloadlawfile/4104 [aplūkots 2021. gada 14. decembrī].

[36] Skat. arī: Piemiņai. Augstākā tiesa atvadās no sava pirmā priekšsēdētāja Gvido Zemrībo. Latvijas Republikas “Augstākās Tiesas Biļetens”, decembris 2021, Nr. 23, 93. lpp.

[37] Zemrībo G. Taisnība ir tikai viena, un tiesnesim jābūt tās kalpam. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/241617-gvido-zemribo-taisniba-ir-tikai-viena-un-tiesnesim-jabut-tas-kalpam-2011 [aplūkots 2021. gada 14. decembrī].

[38] Sal. Stupins A. Leģisprudence kā zāles pret normofīliju. Jurista Vārds, 2020. gada 17. novembris, Nr.  46 (1156), 15.-19. lpp.; Osipova S. Tiesneša ētika. Komunikācijas ētikas dimensija: nodotās informācijas skaidrība. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/runas-un-raksti/tiesnesa-etika-komunikacijas-etikas-dimensija-nodotas-informacijas-skaidriba/ [aplūkots 2021. gada 14. decembrī].

[39] Hefe O. Pašdomāšana. Imanuela Kanta “Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?”. Grāmatā: Hefe O. Kants un pašdomāšana. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2011, 30.–31. lpp.

[40] Callen R. C. Cognitive Strategies and Models of Fact-Finding. In: Crime, Procedure and Evidence in a Comparative and International Context: Essays in Honour of Professor Mirjan Damaška. Oxford and Portland, Oregon: Hart publishing, 2008, p. 170.

[41] Callen R. C. Cognitive Strategies and Models of Fact-Finding. In: Crime, Procedure and Evidence in a Comparative and International Context: Essays in Honour of Professor Mirjan Damaška. Oxford and Portland, Oregon: Hart publishing, 2008, p. 170.

[42] Satzger H. Rolle des Richter im Ermittlungsverfahren in Deutschland und Frakreich; Jung H., Leblois-Happe J., witz C. (Hrsg). 200 Jahre Code d’instruction criminelle – Le bicentenaire du Code d’instruction criminelle. Baden-Baden: 2010. S. 93.

[43] Stukāns J. Varbūt pierādījumu pārbaudes kārtība jāmaina “pretējā virzienā”. Publicēts: Dzalbe P., Stukāns J., Strada-Rozenberga K., Kaija S., Gratkovska I., Leja M. Apsūdzībām jābūt pamatotām ar pierādījumiem. Jurista Vārds, 2019. gada 8. janvāris, Nr. 1 (1059), 6.-12. lpp.

[44] 2020. gada 11. jūnija likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Latvijas Vēstnesis, 22.06.2020., Nr. 119C.

[45] 2020. gada 19. novembra likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Latvijas Vēstnesis, 2020. gada 1. decembris, Nr. 232.

[46] Sal. Rusanovs E., Lielbriede L. Feļetons par FWU Latvijas kriminālprocesā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/feletons-par-fwu-latvijas-kriminalprocesa/ [aplūkots 2022. gada 16. septembrī].

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties