1934. gada pavasarī šveiciešu psihiatrs un filozofs Kārlis Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung, 1875–1961) Cīrihes Psiholoģijas kluba (vācu val. – Psychologischer Club Zürich) semināristus aicināja doties grūtā un akmeņainā ceļā – mēģinājumos izzināt sarežģīto Frīdriha Nīčes [2] prātu, ielūkojoties mūsdienās par atpazīstamāko F. Nīčes darbu atzītajā “Tā runāja Zaratustra” (vācu val. – “Also sprach Zarathustra (Untertitel Ein Buch für Alle und Keinen)”). [3] Turpmāko piecu gadu laikā, kas vienlaikus sakrita ar periodu, kas politiskā, ģeogrāfiskā un, bez šaubām, arī cilvēciskā dimensijā visai Eiropai atnesa lielu pārbaudījumu, K. Jungs izpildīja senu, jau agrīnajos darbības gados formulējušos apņemšanos un pievērsās padziļinātai F. Nīčes kā atsevišķa “klīniska gadījuma” tekstu analīzei. [4] Ar vienu no, izsakoties K. Junga vārdiem, intelektuāli sarežģītākajām un pat nepatīkamākajām “Zaratustras” nodaļām – ar “intelektuālo velnu”, kas ieperinājies nodaļā “Par bālo noziedznieku”, – Psiholoģijas kluba semināristi psiholoģiskās analīzes perspektīvā pirmoreiz iepazinās 1935. gada 8. maijā.

Epigrāfs, kuru no šīs nodaļas autori izraudzījušies jaunās rakstu sērijas ievadam, kalpo kā savdabīga simboliska atslēga, kas atdara durvis un ļauj ielūkoties slepenā, no svešām acīm parasti rūpīgi slēptā procesā, ko citādi varētu dēvēt arī par apziņas transformāciju. Šajā procesā indivīds ikreiz no jauna sastopas ar sevišķu pārbaudījumu – savas cilvēcības konfrontāciju ar kaislībām un kārdinājumiem. [5] “[E]jot kaislību ceļu, cilvēks noteikti nonāk vietā, kur viņa kaislība kļūst nenormāla, asociāla vai noziedzīga” [6], bet, ja “[..] cilvēks pārāk tālu ieslīd šādās liesmās, viņš noteikti nonāks noziedzībā” [7]. Šeit K. Jungs uzdeva retorisku vaicājumu – kā gan cilvēks var dzīvot bez kaislībām un vien ar kailu cerību, ka tikai tādējādi viņš varēs izvairīties no ciešanām? Un tūlīt pat sniedza atbildi, skaidrojot, ka “[..] no ciešanām nevar izvairīties, [tāpat] nevar izvairīties arī no kaislībām; jūs cietīsiet no kaislībām vai nu tieši, vai netieši, un daudz labāk ir ciest tieši” [8]. Pārvarot bailes no ciešanām, cilvēkā jaušas pārmaiņas, kas tiek saistītas ar pakāpenisku apziņas atmošanos – atskārtu par savas dzīves misiju – savas sociālās lomas būtību, jo “[..] tā ir tā vieta, kur cilvēks top nošķirts no tā, ko viņš dara, kur viņš top nošķirts no tā, ka ir tikai dzīvnieciska būtne” [9].

Tomēr ciešanas ir tikai viena no tēmām, kurai F. Nīče pievērsās nodaļā “Par bālo noziedznieku”.

Vienlaikus tajā jaušami motīvi, kas apliecina indivīda atsvešinātību no sabiedrības, tai nespējot pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Sabiedrība šādu cilvēku izvēlas stigmatizēt, apzīmējot to ar birku [10], kas vēsta – “viņš nesekoja ganāmpulkam”. [11]

Šajā ziņā F. Nīčes piedāvātais “bālā noziedznieka” simbolisms raksturo pievēršanos cilvēka apslēptajam ļaunumam tajā formā, kas indivīda eksistences laikā, iespējams, nekad netiks realizēts vai kas, sliktajā gadījumā, īstenojas kā visdažādākie meli un māņi, par ko izjust nožēlu un paššaustīšanu, bet kas nesasniedz to sabiedriskās morāles aizskāruma pakāpi, kas paģērētu valsts sankcionēta soda piespriešanu. [12] Tādējādi noziedzības psiholoģijas fenomens visupirms sakņojas vērtējumā par to, kādu izsmalcinātības un līdz ar to civilizētības pakāpi ir sasniegusi indivīda morālo vērtību skala. [13]

Kad K. Jungs pievērsās šīs nodaļas analīzei, viņš un vēlāk arī citi pētnieki nonāca pie atziņas, ka brīdis, kad noziedznieks tiesā pats sevi, ir sava veida nodarījuma izpirkšanas un tā kaitīguma pārvērtēšanas robeža, tomēr šim “[..] dziedināšanas tēlam nevar būt nekādas atbrīvošanas, izņemot ātru nāvi.” [14] Tas tāpēc, ka noziedznieku sagrauj ideja par nodarījuma iespējamo “pareizību” (proti, ka tā bija vajadzīga vai samērīga rīcība) un vienlaikus tai sekojošā intelektuālā un morālā nespēja paciest un attaisnot izdarītā sekas. [15] Citiem vārdiem, F. Nīče mēģināja formulēt to, ka “[..] morālās un ētiski tikumiskās nostājas inversija [16] ir pati vainas (sirdsapziņas) internalizācija [17], kas ir sabiedrības un tās varas pār tās locekļiem produkts. [..] Noziedznieks tagad var uztvert savu rīcību tikai vienā virzienā: viņš ir kļūdījies; viņš ir vainīgs.” [18] Pēc F. Nīčes domām, morāle funkcionē kā vainas apziņas rašanās vēl pirms nodarījuma – kā instruments cilvēka rīcību orientēšanai, izmantojot sirdsapziņas palīdzību. [19] Tādējādi jebkurš delinkvents vispirms būtu jāuzlūko nevis tikai kā subjekts, kurš izdarījis, bez šaubām, sodāmu darbību, bet gan kā savos morāliskajos orientieros ceļu zaudējis cilvēks. [20]

K. Jungs šajā ziņā piebilda, ka patiesa cilvēka individualizācija no sabiedrības kā vienota veseluma ir iespējama, ja persona sevī spēj saskatīt arī noziedzīgo personības daļu un asimilēt tās esību savā apziņas konstrukcijā. [21] Tieši tāpēc “[..] mēs mīlam detektīvromānus vai ziņojumus par noziegumiem laikrakstos, [..] tie mūs fascinē, jo mūsos pašos mīt apmierinājumu neguvis noziedznieka instinkts” [22]. Vienlaikus, analizējot nodaļu “Par bālo noziedznieku”, K. Jungs izteica brīdinājumu, ka kļūdaina šo rindu iztulkošana var kļūt par rīku, kā attaisnot savā individuālajā būtībā mītošo ļaunumu. [23]

Daudzējādā ziņā “bālā noziedznieka” simbolisms vēlreiz atkārto F. Nīčes arī citviet pausto kritiku par Rietumeiropas justīcijas sistēmas absurdo konstrukciju un tās dziļi apslēpto, bet izmisīgo vēlmi notiesāt cilvēkus par šķietamām, nevis faktiskām ļaundarībām, tādējādi realizējot primitīvu atriebības aktu. [24] Šai sistēmai piemītošais atriebības gars iemiesojas divos ārējos pretmetos – tiesnešos un soģos, no vienas puses, un tajos, kas tiek tiesāti un sodīti, no otras puses. [25] Kā uzskata F. Nīčes darbu pētnieki, filozofs šajā “Zaratustras” nodaļā,  atkāpjoties no bibliskajiem kanoniem, [26] vēlējās uzsvērt, ka faktiskajā būtībā “sarkanā tiesneša” figūrai piešķirta atriebes realizācijas tiesība, kurpretim “bālais noziedznieks” kļūst par šīs atriebības objektu. [27] Citiem vārdiem, izdarot noziegumu, “noziedznieks” piepeši apjauš, ko ir izdarījis; “bālums” simbolizē šo atskārtu, asinīm jeb dzīvības garam pametot fizisko miesu. [28]

Kurpretim “sarkanais tiesnesis”, tērpies sārtā mantijā, ar asinskāru dedzību stājas pie nozieguma izmeklēšanas ar vienu mērķi – sodīt “noziedznieku”, atriebties kaitējuma avotam it kā sabiedrības vārdā. [29] Tomēr noziedznieka “bālums” ir spogulis viņa dvēselē notiekošajam – faktiski viņš pats sev jau ir taisījis notiesājošu spriedumu. [30]

F. Nīče uzskatīja, ka “[..] sods padara cilvēku cietu un aukstu, tas koncentrē, saasina atsvešinātības sajūtu, stiprina pretošanās spēku. [Tas] iznīcina dzīvības enerģiju un izraisa nožēlojamu gara prostitūciju un sevis pazemošanu” [31]. Citiem vārdiem, melanholijas vai depresijas aura, kas raksturīga un jaušama, iztālēm noraugoties uz notiesāto vai neizbēgamam sodam pakļauto, vērojot šāda cilvēka šķietamo vienaldzību pret apkārtējo, emocionālo nepieejamību un gausumu, ir jau dvēselē tapušā notiesājošā sprieduma izpildes process, vienlaikus vēl tikai gaidot “sarkanā soģa” nospriesto. [32]

Atbilstoši K. Junga koncepcijai par soda būtību, tam esot jāatbilst noziedznieka dabai. Citiem vārdiem – sarkanā tiesneša uzdevums ir uztaustīt noziedznieka dvēseles stīgas; sajust, vai tajās slēpjas morāles izjūta. Tomēr, kā skaidroja ievērojamais psihiatrs, “[j]a mēs spētu noziedzniekā iedvest morāles izjūtu, mēs viņu varētu aizturēt un tad kārtīgi izrunāties, apzinoties, ka viņa solījumi izdarīto neatkārtot būs ticami.” [33] Tomēr šāda pieeja sodīšanas būtībai būtu visnotaļ jābūtīgi iluzora. Noziedznieki, kā uzskatīja K. Jungs, pēc būtības neesot labojami, tāpēc sods – tā esot atriebība par izdarīto pārkāpumu. [34] Par atriebību, pēc F. Nīčes domām, to ļauj atzīt tieši apstāklis, ka “[..] pats taisnīguma jēdziens dzimst apziņā un mūsu velmē nodarīt sāpes noziedzniekam, jo mūs nomoka frustrējošais apstāklis, ka paši nevaram brīvi pastrādāt tādus pašus noziegumus.” [35]

Tādējādi šeit savu aktualitāti iegūst vērtējums par pilnvarojumu, kādu sabiedrība piešķir justīcijas amatpersonām, lai šo atriebību realizētu. Daļa autoru akcentējuši vienprātību, kas fiksējama gan F. Nīčes, gan vēlāk arī K. Junga priekšstatos par noziedzību un tās sodīšanu, proti, tas ir aicinājums ikvienam bez jelkādas izšķirības “apzināties sevi, tostarp un pat – savu noziedzību”. [36] Lai gan tas nozīmē, ka individuālo pilnību raksturo arī sociāli nepieņemamas personīgās iezīmes, tostarp noziedzīgas vēlmes un tīkojumi, nebūtu vēlams vairīties no tiesneša sevī, ielāgojot, ka “visa morāles sistēma ir balstīta uz cilvēka uzvedības arhetipiem.” [37] Ar jēdzienu “arhetips”, kuru analītiskās psiholoģijas teorijā K. Jungs ieviesa jau 1919. gadā, primāri būtu saprotami “mezgla punkti” jeb tipiskās dispozīcijas psihes struktūrā. [38] Citādi to varētu dēvēt arī par domāšanas un rīcības modeļiem, kas piemīt tiklab noziedzniekiem, kā tiem, kas spriež tiesu un soda.

Tādējādi indivīds nav nošķirams no tā “noziedzīgajiem instinktiem”, tomēr, apzinoties nepieciešamību neļaut tiem īstenoties, tostarp personīgi atriebjoties noziedzniekam, kurš aizskāris sabiedrisko morāli, “[..] mēs izvēlamies tiesnesi” [39] kā šīs atriebšanās realizētāju. “Sarkanais tiesnesis”, īstenojot šo misiju, vienlaikus ne tikai izpilda sabiedrības pilnvarojumu, bet arī dod vaļu sevis paša “noziedzīgajiem instinktiem”. [40] Ielūkojoties soda izpildes vēsturē un tās sabiedriskajā mērķī, K. Jungs atzīmēja, ka tad, kad “[..] kopiena nonāvē noziedznieku, tas ir kopienas izpirkšanas akts, sava veida psiholoģisks atvieglojums, izpērkot grēkus. Noziedzniekam ir noteikta sociālā loma, [..] tāpēc īstam noziedzniekam vienmēr ir piešķirta sava veida rituāla cieņa, lai atzītu viņa devumu; vispirms gara tiesas prāva ar tiesnešiem parūkās un talāros, tad gājiens uz giljotīnu vai karātavām, [..] ar tamburīniem, karavīriem un lielu pūli, un tad viņš tiek sodīts ar nāvi.” [41] Līdz ar to nav iespējama ticība tikai tikumiskiem ideāliem vai morālām vērtībām, noliedzot individuāli piemītošo neglaimojošo personības daļu, jo, ja “[..] kāds saka, ka viņš ir godīgs vai taisnīgs, tas jau ir nozieguma priekšvēstnesis, jo, apgrūtinot tikumu skalu, pieaug netikumu skala: svariem ir jābūt līdzsvarotiem. Jo vairāk cilvēki domā, ka viņi ir labi vai identificējas ar labajiem, jo vairāk viņi atstāj ļaunumu novārtā, un, pieaugot viņu labumam, neapzināti pieaug arī viņu ļaunums.” [42]

Skaidrojot šī paradoksa būtību, K. Jungs norādīja, ka ar savu morāli tikumisko virzību indivīds realizē brīvo gribu, kas kādam citam piešķir daudz lielāku brīvību dot vaļu saviem “noziedzīgajiem instinktiem”, tātad – “[..] mēs jau esam izdarījuši noziegumu, atstājot savu ļaunumu citiem cilvēkiem, un mēs pat neesam pateicīgi, ka viņi mūs pasargā no ļaunuma izdarīšanas.” [43] Taisnību sakot, šāds uzskats saskan arī ar vācu teologa Dītriha Bonhēfera [44] vērtējumu, ka, “[j]a ļaunums ārēji pieņem gaismas, labdarības, lojalitātes un atjaunošanās formas, ja tas pielāgojas vēstures prasībām un sociālajai taisnībai, tad – ja to skaidri saprot – tas ir papildu pierādījums ļaunuma neizmērojamībai.” [45]

Daļa mūsdienu autoru pauduši viedokli, ka ierosmi “bālā noziedznieka” un “sarkanā tiesneša” pretstatījumam F. Nīče it kā esot smēlies no franču rakstnieka Gija de Mopasāna [46] īsstāsta “Neprātīgā piezīmju grāmata”. [47] Šī stāsta fabula vēsta par kādu ievērojamu, sabiedrībā cienītu tiesnesi, kurš bijis pazīstams ar savu bezkompromisa cīņu pret noziedzību, ne tikai nebaidoties piespriest nāvessodu, bet arī labprāt vērojot tā izpildes procesu. Pēc tiesneša nāves tika atrasta viņa piezīmju grāmatiņa, kas par nelaiķi tiesnesi atklāja neglaimojošas ziņas. Savā dienasgrāmatā tiesnesis bija sīki aprakstījis savas izjūtas, pildot profesionālos amata pienākumus, kas pakāpeniski pārauga nepārvaramā vēlmē nogalināt – izjust to, ko sajūt tie, kurus pats tiesnesis notiesājis ar nāvessodu. Šīs alkas, kā dienasgrāmatā rakstīja tiesnesis, līdzinoties tam, ko cilvēks izjūtot kara laikā – cieņu un apbrīnu pret karavīru, kurš karalaukā tiesīgs darīt to, par ko citi atļaujas vien slepenībā fantazēt. Laikam ejot, tiesneša vēlmes auga augumā, un dienasgrāmatas lappusēs viņš atzinās, ka izdarījis divas slepkavības, nevienam neradot aizdomas par savu iesaisti šajos noziegumos un panākot, ka par tām uz nāvi notiesāts tiek kāds cits.

Tādējādi gan G. de Mopasāns, gan F. Nīče teju vienlaikus pauda kritiku 19. gadsimta justīcijas sistēmai un likuma lomai sabiedrībā, akcentējot, ka “[..] slepkavībai, ko veic noziedznieks, un nāvessoda izpildei, ko veic likuma vīrs, ir daudz kopīga un savā ziņā līdzvērtīga, un izvirza jautājumu, kas atšķir vardarbību, kas veikta, pārkāpjot likumu, no vardarbības, kas veikta likuma vārdā.” [48] Atšķirībā no noziedznieka, kurš, stājoties tiesas priekšā, par savu rīcību maksās soda cenu, “[..] tiesnesis slēpjas aiz juridiskām procedūrām, maskējot savas alkas pēc asinīm ar taisnīgu dedzību likuma un kārtības vārdā un labā.” [49]

Pārnesot nupat piedāvāto izklāstu uz mūsdienu krimināljustīcijas īstenošanas formām, jebkurš tamlīdzīgs apgalvojums, ka tiesnesis varētu piemērot sodu, īstenojot atriebību vai realizējot savus iekšējos apslēptos noziedzīgos dzenuļus, varētu šķist kā rupjš apvainojums vai mēģinājums kopumā mest ēnu uz tiesu varai piederīgām amatpersonām, apšaubot pēdējiem piemītošo godaprātu vai taisnīguma izpratni. Nav, protams, arī strīda par to, ka pēdējo divu trīs gadsimtu laikā visās zemēs, kas sakās ieviešam apgaismības un demokrātijas tradīcijas, vienlaikus vērojama soda bardzības mīkstināšana. Mišels Fuko [50] šo fenomenu raksturoja kā soda mērķa vēršanos no noziedznieka ķermeņa uz tā dvēseli – “[v]ainas izpirkšanai, kas dara asas sāpes ķermenim, jāseko sodam, kas dziļi iedarbojas uz sirdi, domām, gribu un noskaņojumu.” [51] Tādējādi raudzīties uz mūsdienīgu justīcijas sistēmu tikai un vienīgi no F. Nīčes vai K. Junga redzes leņķa, ignorējot virkni citu līdztekus esošu faktoru, nebūtu nedz īsti korekti, nedz lietderīgi. Tomēr tāds ieskats, bez šaubām, nodrošina arī pietiekami kritisku palūkošanos uz konceptiem, kas, iespējams, maina savu ārējo formu, bet ne arhetipisko būtību. Citiem vārdiem, pat pārveidojot sodīšanas procedūru un humanizējot soda piedraudējuma vaibstus, likums un tā piemērotājs tik vai tā “[..] tiesā kaislības, instinktus, anomālijas, kroplības, nepielāgošanos un vides vai iedzimtības ietekmi; soda agresijas, taču caur tām – agresivitātes, izvarošanas un vienlaicīgi perversijas; slepkavības, kas ir arī dziņa un tieksme.” [52]

Apzinoties, ka akmeni pirmais tiesīgs būtu mest tikai tas, kurš pats ir bez grēka, arī autoru nolūks šeit nebūt nav pievērsties vērtējumam par to, vai un cik pareizi (precīzi) 19. gadsimta filozofu darbos izskanēja kritika tiesu varas pārstāvju misijai. Patiesais autoru mērķis ir pievērsties jautājumam par to, cik viegli vai, gluži pretēji, sarežģīti ir apzināties individuālo dzīves misiju, definēt vērtību orientierus, kas virza šīs misijas realizēšanu, kas savukārt secīgi arī veido galvenos individuālās dzīves sižetus, no tiem tālāk atvasinoties konkrētiem notikumiem.

Demokrātijas kritiķi nereti mēdz piemirst to, ka viena no tās vājajām iezīmēm ir indivīdam dāvātā iespēja aizrauties līdz varai, ignorējot faktu, ka viņam varētu nepiemist tās ārkārtīgi nepieciešamās prasmes visupirms apzināties gan savu personīgo misiju, tas ir, pašizziņas procesā izprast savu ideālu un vērtību būtību, gan tās virzīt gultnē, kas sekmīgi ļautu īstenot šīs misijas pamatuzdevumus. To vislabāk raksturo Hosē Ortegas i Gaseta [53] izteikums par “traktiera fantāzijām” [54], kas neatkarīgi no laikmeta caurvij sadzīves tikumus, kultūru un, pašsaprotamā kārtā, arī tiesības (mūsdienām atbilstošāk gan laikam būtu izmantot jēdzienu “vīzijas”), kas arvien biežāk rodas valsts institūciju kabinetos, sublimējoties personiskām neveiksmēm intelektuālā diskusijā un nespējā samierināties ar to, ka aizvien pieaugošās dažādās vēlmes neatbilst objektīvajai realitātei.

Nav šaubu, ka vienīgi attāli pazīstama cilvēka jautājumu “Sakiet, lūdzu, kādi ir Jūsu ideāli?” vairums no šo rindu lasītājiem uzskatītu par neaudzinātības un manieru trūkuma izpausmi. Iespējams, tas arī ir viens no apsvērumiem, kura dēļ, vērtējot gan civildienesta ierēdņa atbilstību ieņemamajam amatam, gan citu valsts un pašvaldības (tostarp tiesu varas institūciju) iestāžu amatpersonu piemērotību veicamajam uzdevumam, lai vairītos no iespējama familiārisma, potenciālajam kandidātam nemaz netiek vaicāts, kāda misija būtu īstenojama attiecīgajā amatā.

Tā, piemēram, Latvijas Republikas Advokatūras likuma 2. pantā postulēts, ka advokatūra ir tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa, kas tulkojama tādējādi, ka zvērināta advokāta uzdevums ir rūpēties gan par citu personu, gan arī Latvijas tiesību sistēmas aizsardzību kopumā. [55] Savukārt prokuratūra kā vēl viens neiztrūkstošs justīcijas elements funkcionē kā institūcija, kurā persona ir tiesīga vērsties savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai. [56] Vienlaikus prokuratūrai raksturīga divējāda darbības struktūra, proti, gan subordinācija amatā augstākam prokuroram, gan vienlaikus eksistējošs tiesību piešķīrums, kas lēmumus ļauj pieņemt patstāvīgi, vienpersoniski un saskaņā ar savu pārliecību. [57] Pārliecība, kā nupat jau konstatējām 19. gadsimta filozofu skaidrojumos, ir daudzdimensionāls jēdziens, kas vienlaikus ietver priekšstatus un izpratni gan par “labo”, gan “ļauno”. Līdz ar to šeit pamatoti uzdot jautājumu – vai likums no mums prasa prezumēt un kā aprioru [58] patiesību pieņemt uzskatu, ka tiesu varai piederīgas amatpersonas pārliecība vienmēr būs “laba” un nekad – “ļauna”? Domājams, ka kaut vai tikai rakstīto tiesību normu saturs neļauj un pat neprasa to, lai indivīdam veidotos šāda pārliecība, tā vietā kā kompromisu izvirzot nepieciešamību tiekties pēc “taisnīguma”.

Gala vārds, tiecoties pēc taisnīguma, tradicionālajā justīcijas sistēmā piemīt tiesnesim; tas cita starpā atvasināms no visnotaļ pamatotā apgalvojuma, ka “[..] tiesneša amatam esot izvirzītas visstingrākās prasības salīdzinājumā ar visiem citiem amatiem justīcijā.” [59] Mēģinot vairīties no piedāvājuma “taisnīguma” jēdzienu sasaistīt ar atriebes instinktu un vienlaikus arī nepiedāvājot universālu “taisnīguma” definīciju, autori tomēr uzskata par vajadzīgu īsi pievērsties jautājumam par to, kā Tieslietu padome, būdama atbildīgā institūcija par tiesu sistēmas darba organizācijas aspektiem, patlaban saskata rajona (pilsētas) tiesas un apgabaltiesas tiesneša amata kandidātu atlases būtību.

2021. gada nogalē Tieslietu padome pieņēma lēmumu reformēt līdz tam noteiktos kritērijus un kārtību tiesneša amata kandidātu atlasei, nosakot, ka tā īstenojama četrās kārtās, pārbaudot pretendentu zināšanas un nepieciešamās kompetences. [60] Autoru uzmanību šajā aspektā saistīja atlases ceturtās kārtas saturs, kurā paredzēta ne tikai pretendenta rakstveidā iesniegto atbilžu uz jautājumiem vērtēšana, pārliecinoties par pretendenta motivāciju, bet arī nākamā tiesneša psiholoģiskā novērtēšana un kompetenču intervija, kurā tiek vērtētas pretendenta personīgās un sociālās kompetences.

Personīgo kompetenču saturā Tieslietu padome ietilpinājusi tādus elementus kā kandidāta vispārīgās personības iezīmes, pienākumu un atbildības apziņu, gatavību darbam un slodzes panesamību, pašorganizēšanās un organizēšanas prasmes, apņēmību un gatavību pieņemt lēmumus, kā arī gatavību inovācijām un elastību. Savukārt sociālo kompetenču novērtējumā tiesneša amata kandidātam nepieciešams demonstrēt spēju strādāt komandā, komunikācijas un konfliktu risināšanas spējas, kā arī orientāciju uz pakalpojumu un komandas vadīšanas prasmes. Vienlaikus gan arī nākas konstatēt, ka šajā nebūt ne lakoniskajā elementu uzskaitījumā pat netiek minēti tādi jēdzieni kā, piemēram, kandidāta vērtējums par sabiedrības morāles un tikumiskajiem orientieriem vai diskusija par tiesneša profesionālo sūtību. Savukārt tas liek vaicāt, vai tiesu varas nesējiem nemaz nav nepieciešams pievērsties analīzei par vērtībām un ideāliem, kas daudz precīzāk ļautu fiksēt, kādos priekšstatos un pieņēmumos savu skatījumu par lietu kārtību balsta topošais tiesnesis.

Viens no autoriem savā ilggadējā advokāta praksē tiesu zālēs ir sastapies ar visraibāko un dažādāko cilvēku pūli. Vairums no tiem ir adekvāti, bet vēl citi – vienkārši labi cilvēki. Tai pat laikā nevar aizmirst arī ne mazumu tādu gadījumu, kad šķietami elementārās situācijās kādam “neiztur nervi” vai histēriskā steigā tiek pieņemti absolūti neizsvērti lēmumi. Prakses gadi ir izgaismojuši arī tādus justīcijas sistēmā strādājošos, kas tīko taisīt ātru karjeru, un, šīs uzmācīgās domas apsēsti, salauž cilvēku un iznīcina visu, ko tāds cilvēks savas dzīves laikā radījis. Kad noiets 10 gadus ildzis tiesāšanās ceļš, kas reizēm pat var rezultēties attaisnojošā spriedumā, uzvaras kausa malks ir rūgts kā vērmeles, jo labvēlīgā rezultāta apziņu nomāc jau cīņas laikā zaudētais. Neadekvāta godkārība un augstprātība, hipertrofēts pašnovērtējums un lielmanīga uzpūtība izūtrupējusi patiesas, cilvēciskas vērtības.

Taisnīga justīcijas sistēma savā dabiskajā būtībā nevar nozīmēt tikai mehānisku un sausu rakstīto tiesību normu piemērošanas procesu. Daudz lielāka loma procesā, kas taisnīgu tiesu varu nošķir no tās pretmeta, piemīt pašam šo normu piemērotājam – cilvēkam kā individualitātei. Citiem vārdiem, tas ir vērtējums par justīcijas pārstāvja ideālu; par to, kādām īpašībām visupirms ir jāpiemīt tiesnesim, advokātam, prokuroram un jebkurai citai tiesu sistēmai piederīgai amatpersonai, kura par savu oficiālo misiju postulējusi citu cilvēku tiesību aizsardzību. D. Bonhēfers savulaik esot sacījis, ka pilnīgs esot tikai tāds cilvēks, kurš “[..] neļauj notikumiem, personīgiem pārdzīvojumiem un personīgām problēmām sasmalcināt savu dvēseli fragmentos.” [61] Par dvēselisko integritāti, domājams, varētu liecināt gan vārdu atbilstība darbiem, gan stingrība morālajos un ētiskajos orientieros, kas nepieļauj bezkompromisa atkāpšanos no tiem. Tādējādi pārlieku primitivizēta būtu tāda izpratne, kas uz indivīdu raudzītos vienīgi kā uz blīvu audu, miesas, asiņu un kaulu fizisku sablīvējumu, ignorējot apstākli, ka līdztekus fiziskajam veidolam cilvēku veido viņa sajūtas, emocijas, domas, dzīves notikumi, vērtības un ideāli. Tamlīdzīgs, zināmā mērā – arī visai komplekss skatījums, domājams, ļautu krietni precīzāk rast atbildi uz uzdoto jautājumu, kas tad būtu uzskatāms par ideālu tiesu resora darbinieku un vai to visu var kompensēt formalizēts vērtējums par indivīdam piemītošajām “profesionālajām un sociālajām kompetencēm”.

Autori gluži neuzņemsies to smago nastu, lai vērtētu, vai tiesu varai piederīgie patiešām realizē savas profesionālās funkcijas absolūtā saskaņā ar savas dvēseles konstitūciju, tomēr šajā ziņā vērts atminēties K. Junga jau pirms teju gadsimta apgalvoto, ka “[..] mūslaiku urbanizācija dzīvē rada atsvešinātību no zemapziņas, kas ir sinonīms instinktu zudumam un bezsakņīgumam.” [62] Respektīvi, morāla laipošana, spriedumu par vērtībām pielāgojot katrreizējai tiesībpolitiskai nostādnei, nevis universāliem tiesiskuma un taisnīguma priekšrakstiem, ir realitāte, ar ko sastopas mūsdienīga tiesu sistēma, komplektējot tās personālsastāvu.

Tieši tamdēļ nerodas šaubas, ka F. Nīčes domāšanas laboratorijas labirinti, kurus Eiropas filozofiskā doma pilnvērtīgi atzina un pakāpeniski sāka iepazīt tikai pēc filozofa nāves, piedāvā unikālu eksperimentālo vidi tam, kurš savos domu klejojumos nevairās uzdot neērtus jautājumus vai saņemt tikpat mulsinošas atbildes. Šeit nav domāts apgalvot, ka tamlīdzīga apziņas ekstrapolēšanas kultūra apzīmētu vienīgo instrumentu, kādā iespējami šie meklējumi, bet gan drīzāk raksturo pietiekami veiksmīgu redzes leņķi jeb perspektīvu, kādā raudzīties atšķetināt noteikta tvēruma problēmaspektus.

Zīmīgi, ka pats vērtējums par to, vai tāds vai citāds koncepts vispār uzskatāms par “problēmu”, ir atkarīgs no pozīcijas, kādā uz šo konceptu raugās. Proti, dominējošās domāšanas paradigmas nosaka to, kā tiek uztverts viens vai otrs sabiedriskās dzīves fenomens.

Autorus interesējošajā kriminālprocesa tiesību jomā par tamlīdzīga iedalījuma pamatu, šķiet, vissekmīgāk varētu kalpot kriminālprocesā iesaistīto personu loks, ievērojot tā ciešo korelāciju ar valsts varas trīsdaļīgo iedalījumu, to pārnesot kriminālprocesuālo funkciju plaknē. [63] Tādējādi, kas vienam subjektu lokam šķiet esam “problēma”, citam, visdrīzāk, tā tāda nebūs. Kā par to liecina jau vārda “problēma” etimoloģiskā sākotne, [64] to par tādu atzīs tikai tas, kuram attiecīgais objektīvās realitātes elements šķitīs esam par šķērsli sava sākotnējā vektora jēgpilnai nonākšanai iecerētajā galapunktā.

Reprezentējot “valsts–sabiedrības–indivīda” intereses, gluži dabiski arī katram no procesuālo funkciju realizētājiem nākas īstenot tādus procesuālos uzdevumus, kas daudz drīzāk atbilst vienam, nevis citam vektoram, kura dēļ attiecīgais subjekts vispār ticis iesaistīts kriminālprocesā. [65] Citiem vārdiem, par kriminālprocesa jābūtības pamatu izvirzāmā izpratne, ka “valsts, “sabiedrības” un “indivīda” intereses veido autonomas un daudzveidīgas kopas, vienlaikus prasa atzīt, ka pat kriminālprocesa ietvaros tās nebūtu vienādojamas, bet gan drīzāk – līdzsvarojamas. Tādu secinājumu ļauj izdarīt arī kriminālprocesa mērķa nereti plašais formulējums, par kura enkurlielumu jābūtīgi nostatāms “taisnīgums” kā svēršanai, nevis vienādošanai pakļaujama juridiska formula. [66] Līdz ar to arī šķēršļi, kas ietekmē, kriminālprocesa mērķu sasniegšanu, ir atkarīgi no interešu vektora, kas tiek pārstāvēts individuālās kriminālprocesuālajās attiecībās. Vēl vairāk – atšķirīgo procesuālo uzdevumu loks un tiesību apjoms pat negribot spēj mainīt to, kā konkrēts indivīds rīkojas, būdams tiesnesis vai, piemēram, prokurors vai advokāts.

Tomēr jebkuri mēģinājumi definēt universālus Latvijas kriminālprocesam raksturīgos problēmjautājumus jeb šķēršļus agri vai vēlu cietīs fiasko tālab, ka vispārināts šo “problēmu” definējums to saturā ļauj ietilpināt pilnīgi atšķirīgus konceptus. Tā, piemēram, par tamlīdzīgu “problēmas” vispārinājumu jau ilgāku laiku kļuvusi universālformula par nepieciešamību kriminālprocesu padarīt “ātrāku un efektīvāku”. [67] Atkarībā no pārstāvētās kriminālprocesa dalībnieku “nometnes”, visnotaļ krasi mainīsies arī atbilde uz šādu vaicājumu. Faktiski jau par mūžvecu patiesību varētu atzīt 19. gadsimta kriminālprocesa doktrīnā atspoguļoto pamatdomu, ka procesuālās garantijas visvairāk novērtēs tas, kurš pats nonācis kriminālprocesuālajās attiecībās kā indivīds, pret kuru izvirzīts kāds apsūdzošs apgalvojums – šādos brīžos personas kļūstot par dedzīgiem humānistiem un kvēliem aizstāvības garantiju paplašinātājiem. [68] Citiem vārdiem, kriminālvajāšanas funkcijas realizētājiem vai aizstāvības īstenotājam piemītošā izpratne par “ātru un efektīvu” kriminālprocesu ir kā vienas monētas divas puses – tās abas nekad vienlaikus nevarēs būt cipars vai ērglis.

Lai gan zināma mēroga un intensitātes iebildes par likumdevēja šī jēdziena visplašākajā izpratnē [69] manieri piepildīt ar saturu minēto formulu tiesību doktrīnā un juridiskajā periodikā bijušas vērojamas visā mūsdienu Latvijas kriminālprocesa attīstības vēsturē, [70] pēdējo gadu laikā vērojamās kriminālprocesuālās likumdošanas un prakses attīstības tendences iezīmē jau gluži citu realitāti. Šī realitāte izvirza nepieciešamību pārvērtēt par oficiālu atzītā “ātrākā un efektīvākā” kriminālprocesa salāgojamību ar apsūdzētā un sabiedrības interešu vektoriem, tiem topot iesaistītiem kriminālprocesuālajās attiecībās. Būtiskumu šādas pārvērtēšanas nepieciešamībai piešķir lasītājiem jau daudzkārt atgādinātā aksioma, ka gan rakstveida, gan mutvārdu polemika zaudē konstruktīvisma elementu, ja tai trūkst “[..] vienprātības pamatpremisās, respektīvi – zināmās sākotnējās idejās. Labākajā gadījumā tāda polemika pārvēršas emocionālā strīdā vai savu uzskatu demonstrācijā auditorijas priekšā.” [71]

“Ātrs un efektīvs” kriminālprocess šobrīd ir kļuvis par universālu semantisko masku, zem kuras apslēpt daždien iebildumus visnotaļ raisošus jaunievedumus un priekšlikumus, kas ne gluži pakļaujas līdzsvarošanai ar citām, kriminālprocesā absolūti līdzāspastāvošu interešu grupām. Centieni par katru cenu vienkāršot kriminālprocesu, kas kā tiesībpolitisks mērķis nekautri nu jau ieskanas daudzās jaunākajās grozījumu ierosmēs, [72] faktiski ir nekas cits kā mēģinājums mehāniski atbrīvoties no dažādiem praktiskiem šķēršļiem jeb “problēmām”, tādējādi ļaujot nonākt pie tāda kriminālprocesa mērķa, kas ikreiz, kad pret indivīdu tiek vērsts visa kriminālprocesuāli-represīvās sistēmas jauda, rezultēties ar sodoša rakstura rezultātu.

Kāds gluži pamatoti varbūt pat mēģinās iebilst, ka nule kā apgalvotais nonāk pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas būtību un mūžveco principu, ka labāk attaisnot desmit vainīgus, nekā notiesāt vienu nevainīgo. [73] Tomēr, lai cik neglaimojoši tas šķistu, nevainīguma prezumpcijas principa struktūra, kas savu praktisko pielietojumu iegūst kā favor defensionis koncepts vai “aizstāvības taktika”, Latvijas kriminālprocesā šobrīd ir sagrozīta tiktāl, ka pakāpeniski leģitimē vainīguma prezumpcijas ekspansiju, [74] kas savā konsekvencē savukārt nozīmē kriminālprocesa paātrināšanu un viennozīmīgu efektivizēšanu uz galvenokārt apsūdzētā un dažbrīd arī sabiedrības interešu rēķina.

Šeit, iespējams, lasītājs varētu taujāt, vai demokrātiskā un tiesiskā likumdošanas mehānismā patiesi neatradīsies instrumenti, kas tamlīdzīgus, acīmredzami konstitucionāli atzītiem principiem neatbilstošus ierosinājumus ļautu eliminēt no tiesiskās apziņas, iekams vēl tie iekapsulējušies procesuālajā noregulējumā.

Šeit prātā nāk kāda sena ķīniešu gudrība, kas vēsta, ka ļaunums (gara, spoka, dēmona vai jebkurā citā veidolā (!)) pārvietojas tikai taisnvirzienā – no punkta A uz punktu B. [75] Citiem vārdiem – domforma, kas virzīta uz nelāga (skaidrības un izklāsta loģikas labad to varam dēvēt arī par netaisnīgu) mērķa sasniegšanu, savā ceļā neredz nekā cita, izņemot jau iepriekš nosprausto rezultātu, kas par visām varītēm būtu sasniedzams. Vēl citiem vārdiem tādējādi tiek saprasta rietumeiropiešu domai labāk pazīstamā formula, ka “mērķis attaisno līdzekļus”. Tās pamatā esošo tīkamo ideju par iespēju labu mērķu īstenošanu panākt ar dažbrīd diskutabliem instrumentiem gan visnotaļ trāpīgi atspēko Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa [76] savulaik apgalvotais, ka šāds izteikums pats par sevi esot triviāls un bezjēdzīgs. [77] Proti, “[t]ikpat abstraktā manierē varētu atbildēt, ka taisnīgs mērķis bez šaubām attaisno līdzekļus, kamēr netaisnīgs mērķis — ne. Tautoloģisks ir apgalvojums, ka “ja rezultāts ir tiesisks, tādi ir arī līdzekļi”, jo šī izteikuma jēga norāda – paši par sevi līdzekļi nav nekas, bet, piešķirot tiem jēgu kaut kā cita dēļ, arī tie galu galā iegūst savu mērķi un vērtību [..]. Bet, kad kāds saka, ka mērķis attaisno līdzekļus, viņa sacītais neaprobežojas tikai ar šo kailo tautoloģiju; viņš ar šiem vārdiem saprot kaut ko konkrētāku, proti, ka izmantot kā līdzekli labam mērķim kaut ko tādu, kas pats par sevi vienkārši nav līdzeklis, lai aizskartu kaut ko svētu, īsi sakot, lai izdarītu noziegumu [vai tiesību aizskārumu šaurākā nozīmē] un izmantotu to kā līdzekli laba mērķa sasniegšanai, ir pieļaujams un tas pat ir cilvēka pienākums.” [78] Tādējādi, lai kādā pakāpē likumdevēja prātu nodarbinātu mēģinājumi “ātri un efektīvi” sasniegt kriminālprocesa mērķi, no šīs izteiksmes nav izsvītrojama “taisnīguma” komponente.

Vērtējumu par vēsmām, kas no jauna atkal solās ieviest savas korekcijas kriminālprocesuālo attiecību noregulēšanas praktiskās īstenošanas formās, [79] autori ir apņēmušies paust citas rakstu sērijas ietvaros, tāpēc šī visnotaļ plašā ievada turpinājumā būtu nepieciešams rast atbildi uz to, kālab autori vispirms ir izraudzījušies pievērsties jautājumam par personisko kvalitāšu un individuālo raksturiezīmju lomu kriminālprocesa aktualitātēs. Analizējot tamlīdzīgu jautājumu, autoru uzdevums ir vairīties aizskart kādu no laikabiedriem, tādējādi izraudzītais publikācijas žanrs vislabāk raksturojams ar jēdzienu “biogrāfisks pētījums” [80] visnotaļ specifiska laikposma – Latvijas starpkaru perioda – tvērumā. Uzlūkojot konkrētu laikposmu caur kādas personības dzīvesgājuma prizmu, iespējams izzināt konkrētu laikmetu un tā esences atveidi pētāmajā dzīvesgājumā. [81] Tā ir metode “[..] vēsturiskā cilvēka sociālo lomu atklājumam, individuālās un kolektīvās psiholoģijas un mentalitātes izzināšanai un esošās (arī mainīgās) sociālās atmiņas (par vienu vai otru cilvēku) analīzei.” [82]

Jāatgādina, ka daudzējādā ziņā tieši personību gara spēks un atsevišķām individualitātēm piemītošās iezīmes spēcīgi ietekmēja Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesa doktrīnas attīstību, šai jomā praktizējošiem juristiem visdažādākajos veidos iesaistoties gan publiskās diskusijās, gan veicot savus ikdienas profesionālos pienākumus. [83] Ievērojot apstākli, ka mūsdienu Latvijas kriminālprocesa evolūcijas ceļā ir vērojama doktrināro un likumdošanas rosinājumu tendenču turpinātība gan grozījumu priekšlikumos, gan kriminālprocesa praktiskās organizācijas formas meklējumos, nebūtu kļūdaini uzskatīt, ka tieši personības visos laikos ir ietekmējušas un sekmējušas tādu vai citu kriminālprocesa veidolu īstenošanu gan normatīvā, gan praktiskā dimensijā.

Šīs publikāciju sērijas ietvaros autori iecerējuši aplūkot ne tikai šauru individuālu biogrāfiju – Rīgas apgabaltiesas prokurora Antona Otto Karčevska–Kalmes (1900–1941), kuru tolaik dēvēja par faktisko Latvijas ģenerālprokuroru, [84] – dzīvesgājumu, kurš, neraugoties uz savu necilo izcelsmi un pateicoties nemitīgajiem lojalitātes apliecinājumiem īstajā laikā un īstajā vietā, guva lielus panākumus, bet vienlaikus tas ir arī atsevišķa laikmeta novērtējums par Latvijas un tās cilvēku likteņiem okupācijas priekšvakarā.

Taisnību sakot, autoru izvēle vērst skatu uz starpkaru perioda kriminālprocesa reformatoriem ir arī apzināts solis, lai vairītos no jelkādiem pārpratumiem, kas hipotētiski varētu rasties, paužot kritiku par atsevišķu mūslaikos tapušu pārgrozījumu autoru teorētiskajām iecerēm. Tamdēļ, kā nereti mēdz sacīt, pirms turpmākā izklāsta būtu izdarāma atruna, ka “jebkura līdzība ar mūsdienu realitāti ir un būs tikai nejaušība”…

[1] Nīčše F. Tā runāja Zaratustra. Rīga: Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1939, 40. lpp.

[2] Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche, 1844−1900) – vācu filozofs un filologs. Sk. plašāk: Sauka A. Frīdrihs Nīče. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/134787-Fr%C4%ABdrihs-N%C4%AB%C4%8De [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā]; Safranskis R. Nīče. Viņa domāšanas biogrāfija. Rīga: Dienas Grāmata, 2010.

[3] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 5.–57.; Domenici G. Jung’s Nietzsche Zarathustra, The Red Book, and “Visionary” Works. London: Palgrave Macmillan, 2019, p. 6.; Domenici G. Jung’s Nietzsche Zarathustra, The Red Book, and “Visionary” Works. London: Palgrave Macmillan, 2019, p. 11.

[4] Mūsdienu autori uzskata, ka K. Junga interpretācija par F. Nīčes darbiem balstās divās premisās. Proti, Zaratustras tēls kā paša F. Nīčes tikšanās ar savu zemapziņu un Zaratustras tēls kā arhetips bezapziņai jeb dvēseles stāvoklim, kas raksturots kā “gudrs vecs cilvēks”. Pēc K. Junga domām, šāda duālistiska uztvere atspoguļo F. Nīčes pieredzi, ka Zaratustra no viņa ir nošķirams, bet tomēr piederīgs viņa prātam, tādējādi izpaužot arhetipiskas sastapšanās būtību. Sk. arī: Domenici G. Jung’s Nietzsche Zarathustra, The Red Book, and “Visionary” Works. London: Palgrave Macmillan, 2019, p. 11.–12.

[5] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457.–473.

[6] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457.–473.

[7] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457.–473.

[8] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457.–473.

[9] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457.–473.

[10] Vai latviešu literārājā valodā ir pareizi teikt birka? Latviešu literārajā valodā var lietot vārdu birka. Pieejams: https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/questions/553 [aplūkots 2023. gada 17. jūlijā].

[11] Ben-Menahem H. The Criminal – A Nietzschean Profile and Its Legal Implications. February 19, 2018. Pieejams: https://ssrn.com/abstract=3126066 [aplūkots 2023. gada 4. jūlijā].

[12] Horton S. Nietzsche’s Pale Criminal. Pieejams: https://harpers.org/2008/02/nietzsches-pale-criminal/ [aplūkots 2023. gada 4. jūlijā].

[13] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 40.

[14] Gould T. What makes the pale criminal pale? Nietzche and the image of the deed. Soundings: An Interdisciplinary Journal, Winter 1985, Vol. 68, No. 4, p. 526.
Jāpiebilst, ka arī K. Junga uzskatu formulēšanos ar lielu varbūtību iespaidoja tas, ka viņš tomēr bija nāvessoda atbalstītājs. Sk. Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457–473.

[15] Ranasinghe P. The Pale Criminal, the Guilty Conscience, and the Constitution of Crime: Nietzsche Reading “Raskolnikov”. Law & Literature, 2022, Vol. 34, issue No. 3, p. 294.

[16] Inversija – pārstatījums, apvērsts stāvoklis. Parastās kārtības, stāvokļa, attiecību u. tml. maiņa pretējā virzienā, otrādi; apvērsts stāvoklis; pārstatījums. Pieejams: https://tezaurs.lv/inversija:1 [aplūkots 2023. gada 17. jūlijā].

[17] Internalizācija – process, kurā ārējie iespaidi un uztvērumi, kas saistīti ar kādu cilvēku (piem., māti, tēvu), kļūst par iekšēju subjektīvu tēlu. Pieejams: https://tezaurs.lv/internaliz%C4%81cija [aplūkots 2023. gada 17. jūlijā].

[18] Ranasinghe P. The Pale Criminal, the Guilty Conscience, and the Constitution of Crime: Nietzsche Reading “Raskolnikov”. Law & Literature, 2022, Vol. 34, issue No. 3, p. 294.

[19] Ranasinghe P. The Pale Criminal, the Guilty Conscience, and the Constitution of Crime: Nietzsche Reading “Raskolnikov”. Law & Literature, 2022, Vol. 34, issue No. 3, p. 294.–295.

[20] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 42.

[21] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 42.

[22] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 43.

[23] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 44.

[24] Horton S. Nietzsche’s Pale Criminal. Pieejams: https://harpers.org/2008/02/nietzsches-pale-criminal/ [aplūkots 2023. gada 4. jūlijā].

[25] Gould T. What makes the pale criminal pale? Nietzche and the image of the deed. Soundings: An Interdisciplinary Journal, Winter 1985, Vol. 68, No. 4, p. 510.; Ranasinghe P. The Pale Criminal, the Guilty Conscience, and the Constitution of Crime: Nietzsche Reading “Raskolnikov”. Law & Literature, 2022, Vol. 34, issue No. 3, p. 294.

[26] “Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.” Apustuļa Pāvila vēstule romiešiem 12:19.

[27] Gould T. What makes the pale criminal pale? Nietzche and the image of the deed. Soundings: An Interdisciplinary Journal, Winter 1985, Vol. 68, No. 4, p. 516. Sk. arī: Ben-Menahem H. The Criminal – A Nietzschean Profile and Its Legal Implications. February 19, 2018. Pieejams: https://ssrn.com/abstract=3126066 [aplūkots 2023. gada 4. jūlijā].

[28] Horton S. Nietzsche’s Pale Criminal. Pieejams: https://harpers.org/2008/02/nietzsches-pale-criminal/ [aplūkots 2023. gada 4. jūlijā]; Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 43.

[29] Sk. vairāk par šo ideju: Rosen S. The Mask of Enlightenment: Nietzsche’s Zarathustra. New Haven, London: Cambridge University Press, 1st edition, 1995.

[30] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 41.; Gould T. What makes the pale criminal pale? Nietzche and the image of the deed. Soundings: An Interdisciplinary Journal, Winter 1985, Vol. 68, No. 4, p. 517.; Domenici G. Books “For All and None”. Nietzche’s Zarathustra, Jung’s The Red Book, and “Visionary” works. [B.v.]: L'Università di Pisa, 2014, p. 150.

[31] Gould T. What makes the pale criminal pale? Nietzche and the image of the deed. Soundings: An Interdisciplinary Journal, Winter 1985, Vol. 68, No. 4, p. 519.

[32] Sk. arī: Gould T. What makes the pale criminal pale? Nietzche and the image of the deed. Soundings: An Interdisciplinary Journal, Winter 1985, Vol. 68, No. 4, p. 519.

[33] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 45.

[34] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 45.

[35] McMaster J. The Psychologist, the Philosopher and the Anchorite. Jung, Nietzsche and Thus Spoke Zarataustra. Ottawa: Carleton University, 2001, p. 36.

[36] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 46.

[37] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 46.

[38] Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 33.

[39] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457–473.

[40] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457–473.

[41] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457–473.

[42] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457–473.

[43] Jung C. G., Jarrett L. J. Nietzsche's Zarathustra: Notes of the Seminar Given in 1934–1939. Princeton: Princeton University Press, 1988, p. 457–473.

[44] Dītrihs Bonhēfers (Dietrich Bonhoeffer; 1906–1945) – vācu mācītājs, ietekmīgs teologs un Pretošanās kustības dalībnieks nacistu varas laikā Vācijā.

[45] Sk. Jēkabsons Ē. Kristīgā ētika – Latvijas valsts un latviešu tautas izdzīvošanas pamats. Latvija Amerikā, 1992. gada 25. aprīlis, Nr. 17, 1.–4. lpp.

[46] Anrī Renē Albērs Gijs de Mopasāns (Henri René Albert Guy de Maupassant; 18520–1893) – franču naturālisma un reālisma rakstnieks. Gistava Flobēra skolnieks. Galvenokārt pievērsās īso stāstu žanram.

[47] “Un Fou”, 1885. Pieejams: https://nmi.org/wp-content/uploads/PublicDomain/TheDiaryOfAMadman.pdf [aplūkots 2023. gada 22. jūnijā].

[48] Ben-Menahem H. The Criminal – A Nietzschean Profile and Its Legal Implications. February 19, 2018. Pieejams: https://ssrn.com/abstract=3126066 [aplūkots 2023. gada 4. jūlijā].

[49] Ben-Menahem H. The Criminal – A Nietzschean Profile and Its Legal Implications. February 19, 2018. Pieejams: https://ssrn.com/abstract=3126066 [aplūkots 2023. gada 4. jūlijā].

[50] Mišels Fuko (Paul Michael Foucault, 1926–1984) – franču filozofs, vēsturnieks, sociālisma teorētiķis un literatūras kritiķis.

[51] Fuko M. Uzraudzīt un sodīt. Cietuma rašanās. [B.v.]: Omnia Mea, 2001, 20.–21. lpp.

[52] Fuko M. Uzraudzīt un sodīt. Cietuma rašanās. [B.v.]: Omnia Mea, 2001, 21. lpp.

[53] Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset, 1883–1955) – spāņu filozofs un kritiķis.

[54] Ортега-и-Гассет Х. Восстание масс. Москва: Издательство АСТ, 2001, с. 51.

[55] Satversmes tiesas 2023. gada 30. maija lēmums “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2022-19-01”. “Latvijas Vēstnesis”, 31.05.2023., Nr. 104.

[56] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedums “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam. “Latvijas Vēstnesis”, 28.12.2006., Nr. 206.

[57] Prokuratūras likuma 5. panta pirmā daļa. Sk. arī: Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedums “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam. “Latvijas Vēstnesis”, 28.12.2006., Nr. 206.

[58] Apriors – tāds, kā pamatā nav pieredze, tāds, kas neizriet no pieredzes; tāds, kas radies pirms pieredzes. Pieejams: https://tezaurs.lv/apriors [aplūkots 2023. gada 11. jūnijā].

[59] Sk. Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra spriedums “Par likuma “Par tiesu varu” 55. panta 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam”. Latvijas Vēstnesis, 16.12.2022., Nr. 244.

[60] Tieslietu padomes 2021. gada 22. oktobra lēmums Nr. 70 “Par Rajona (pilsētas) tiesas un apgabaltiesas tiesneša amata kandidātu atlases kārtību”. “Latvijas Vēstnesis”, 28.10.2021., Nr. 209.

[61] Dvēsele, neaizmirsti pateikties Dievam! Idejas un Ideāli, 1975. gada 1. aprīlis, Nr. 196, 4. lpp. Sk. arī: “Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos.” Jēkaba 1:7.

[62] Jung C. Modern Man in Search of a Soul. London: Sk. arī: Costello J. S. The Pale Criminal: Psychoanalytic Perspectives. Exeter: Routledge, 2002, p. 138.

[63] Rusanovs E. Procesuālā disfunkcija Latvijas kriminālprocesā kā konstitucionālo paradigmu nobīde. Tiesību ierobežojumu pieļaujamība un attaisnojamība demokrātiskā tiesiskā valstī. Latvijas Universitātes 81. starptautiskās zinātniskās konferences tiesību zinātnes rakstu krājums = Admissibility and Justifiability of Restrictions of Rights in a Democratic State Governed by the Rule of Law. Article collection in legal science, the 81st international scientific conference of the University of Latvia. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023, 24.–30. lpp.

[64] Problēma – no franču val. – probleme; no latīņu val. – problema; no sengrieķu valodas – πρόβλημα; jebkas, kas izvirzīts priekšā; jautājums, kas piedāvāts risināšanai; šķērslis. Pieejams: http://www.websters1913.com/words/Problem [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā].

[65] Rusanovs E. Procesuālā disfunkcija Latvijas kriminālprocesā kā konstitucionālo paradigmu nobīde. Tiesību ierobežojumu pieļaujamība un attaisnojamība demokrātiskā tiesiskā valstī. Latvijas Universitātes 81. starptautiskās zinātniskās konferences tiesību zinātnes rakstu krājums = Admissibility and Justifiability of Restrictions of Rights in a Democratic State Governed by the Rule of Law. Article collection in legal science, the 81st international scientific conference of the University of Latvia. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023, 24.–30. lpp.

[66] Sk. plašākam ieskatam un turpmākiem pētījumiem: Rawls J. Justice as Fairness. The Philosophical Review, Apr., 1958, Vol. 67, No. 2, p. 164–194.; Dworkin M. R. The Model of Rules. University of Chicago Law Review, 1967, Vol 14, p. 14–46. Dworkin R. A Matter of Principle. Cambridge: Harvard University Press, 1985.
Savukārt mūsdienīgākam ieskatam plašāk sk.: Case weighting in judicial systems. Pieejams: https://rm.coe.int/study-28-case-weighting-report-en/16809ede97 [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā].

[67] 23-TA-798: Likumprojekts (Grozījumi). Tiesību akta projekta “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojums (anotācija) Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/94a34b8b-d936-4f05-8b73-71ffa5a51965 [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā].

[68] Vargha J. Die Vertheidigung in Strafsachen: historisch und dogmatisch dargestellt.Wien: Verlag der Manzschen K.K. Hof-Verlags – und Universitats-Buchhandlung, 1879, S. 280 ff.

[69] Sk. Pumpišs A. Likumdevēja gribas noskaidrošana. Jurista Vārds, 09.06.2015., Nr. 23 (875), 21.-28. lpp.; Rusanovs E., Lielbriede L. Par homeostāzes saglabāšanu apsūdzētā tiesību apjomam jaunajā Kriminālprocesa likuma 489. panta redakcijā. Ievads. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/282330-par-homeostazes-saglabasanu-apsudzeta-tiesibu-apjomam-jaunaja-kriminalprocesa-likuma-489panta-redakc/ [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā].

[70] Strada-Rozenberga K., Meikališa Ā. Kriminālprocess. Raksti 2005–2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010; Strada-Rozenberga K., Meikališa Ā. Kriminālprocess. Raksti 2010-2015. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015.; Strada-Rozenberga K., Meikališa Ā. Kriminālprocess. Raksti 2015–2020. Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 2021.

[71] Vedins I. Loģika. [Rīga]: Avots, 2009, 363. lpp.

[72] Kā mazināt kopējo krimināltiesiskās sistēmas noslodzi. Pieejams: https://www.lrvk.gov.lv/lv/getrevisionfile/29451-mDFaJWPom6U5kJ99gp4dBEKDspk0I4vS.pdf [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā]. Jurista Vārds. Kā uzlabot kriminālprocesa norisi. Jurista Vārds, 06.06.2023., Nr. 23 (1289), 7. lpp.

[73] Lēvenbergs Z. Kriminālprocesa īpatnības Vidzemē un Kurzemē XV–XVIII gadusimteņos. 47.–48. lpp.

[74] Rusanovs E., Lielbriede L. V. Tiesību uz aizstāvību realizācijas korelācija ar paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanu (turpinājums). Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/282686-v-tiesibu-uz-aizstavibu-realizacijas-korelacija-ar-pazinojuma-par-nopratinamajam-personam-sagatavosa/ [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā].

[75] Sutter E. Poetry, Pavilions, and Patterns: Dominga Visits The Astor Chinese Garden Court. Pieejams: https://www.metmuseum.org/blogs/metkids/2016/dominga-and-david-in-the-astor-court [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā]. Mark E. Ghosts in Ancient China. Pieejams: https://www.worldhistory.org/article/892/ghosts-in-ancient-china/ [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā]. Hall B. Tea That Burns: A Family Memoir of Chinatown. New York: Free Press, 1998, p. 7.

[76] Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel, 1770-1831) – vācu filozofs, tiek uzskatīts par vienu no Rietumu filozofijas pamatlicējiem. Vairāku grāmatu autors, pētījis un paudis uzskatus par tādiem mūsdienu filozofijas jautājumiem kā estētika, ontoloģija, loģika, reliģija un politika.

[77] Hegel G.W.F. Elements of the Philosophy of Right, Allen W. Wood, ed., translated by H.B. Nisbet. Cambridge: Cambridge University Press, 1991. § 140.

[78] Hegel G.W.F. Elements of the Philosophy of Right, Allen W. Wood, ed., translated by H.B. Nisbet. Cambridge: Cambridge University Press, 1991. § 140.

[79] Top jauni Kriminālprocesa likuma pārgrozījumi. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/top-jauni-kriminalprocesa-likuma-pargrozijumi/ [aplūkots 2023. gada 3. jūlijā].

[80] Sk. plašāk: Rotberg I. R. Biography and Historiography: Mutual Evidentiary and Interdisciplinary Considerations. The Journal of Interdisciplinary History, 2010, Vol. 40, No. 3, p. 305.-324.; Salvatore N. Biography and Social History: An Intimate Relationship. Labour History, November 2004, No. 87, p. 187.-192.; Richards J. R. The Role of Biography in Intellectual History. Pieejams: http://home.uchicago.edu/~rjr6/articles/KNOW--role%20of%20biography.pdf [aplūkots 2023. gada 28. jūnijā]. Theoretical Discussions of Biography. Approaches from History, Microhistory, and Life Writing. Ed. Hans Renders, Binne de Haan. New York: The Edwin Mellen Press, 2013.

[81] Kaprāns M., Zelče V. Vēsturiskie cilvēki un viņu biogrāfijas. Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 2009, 166.–193. lpp.

[82] Kaprāns M., Zelče V. Vēsturiskie cilvēki un viņu biogrāfijas. Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 2009, 166.–193. lpp.

[83] Rusanovs E. Kriminālprocesa doktrīnas ģenēze un evolūcija Latvijā no valsts dibināšanas līdz atkārtotai padomju okupācijai. Rīga: Rusanovs & Partneri zvērinātu advokātu birojs SIA, 2023, 106.–107. lpp.

[84] Baltkājs J. Kad samaitājas krējums. Dzimtenes Balss, 1974. gada 27. jūnijs, Nr. 26, 7. lpp.