Īpašumtiesiski Latvijā pastāv divu veidu daudzdzīvokļu mājas (nekustamie īpašumi, kuru sastāvā ir daudzdzīvokļu mājas):

• tādas, kuras ir sadalītas dzīvokļu īpašumos un uz kurām primāri attiecas Dzīvokļa īpašuma likuma regulējums;
• tādas, kuras nav sadalītas dzīvokļu īpašumos (jeb kopīpašumā esošas dzīvojamās mājas) un kuru īpašnieku tiesības primāri nosaka Civillikuma noteikumi par kopīpašumu.

Lai arī abu veida daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanai piemērojams Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums un lēmumu pieņemšanai – arī Dzīvokļa īpašuma likuma tiesību normas,² šāds duāls normatīvais regulējums ilgtermiņā nav vēlama parādība, jo apgrūtina dzīvokļu īpašniekiem un tiem, kas vēlas iegādāties attiecīgos nekustamos īpašumus, iespēju skaidri izprast, kāds katrā gadījumā ir mājas īpašnieku tiesību un pienākumu apjoms, kā arī katram īpašuma veidam specifisko normatīvo regulējumu. 1995. gadā, pieņemot likumu “Par dzīvokļa īpašumu”, Latvijas likumdevējs faktiski izdarīja izvēli par labu tam, ka daudzdzīvokļu dzīvojamo māju gadījumā piemērotākais tiesību institūts ir dzīvokļa īpašums. Šī izvēle nostiprināta 2022. gadā, kad Civillikuma 1075. pantā sadalīšanu dzīvokļu īpašumos noteica ne vien kā vienu no kopīpašuma izbeigšanas veidiem, bet arī par vēlamāko gadījumā, kad nekustamajā īpašumā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām un kopīpašuma izbeigšanas gadījumā nav iespējams piespriest katram no kopīpašniekiem reālas daļas.³

Skaidrības labad jānorāda, ka tiesiskais regulējums neparedz iespēju, ka daudzdzīvokļu dzīvojamā māja vienlaikus varētu pastāvēt gan kā dzīvokļu īpašumu māja, gan kā kopīpašumā esoša māja Civillikuma izpratnē.⁴ Latvijā pastāvošais dzīvokļa īpašuma institūts atbilst t.s. condominium konceptam, ar kuru vairumā valstu Eiropā saprot tiesību jēdzienu, kas sastāv no trim elementiem: 1) individuāla īpašuma tiesībām uz dzīvokli; 2) kopīpašuma tiesībām uz zemi un ēkas koplietošanas elementiem; 3) dalības ar tiesībsubjektību apveltītā vai ar tiesībsubjektību neapveltītā kopībā (biedrībā).