Dzīvoja vecītis – lai gan vecs, tomēr rīcībspējīgs. Reiz aukstā ziemā viņš, īstenodams savas tiesības, kā fiziska persona brauca uz mežu pēc malkas. Vecītim iegribējās aizdegt bez maldības, viltus un spaidiem iegūto pīpīti, ko viņam (saskaņā ar 1978. gada 3. martā Popē parakstīto dāvinājuma līgumu bez uzlikumiem) bija dāvinājis viņa onkulis. Pīpēja viņš ik dienas tā, it kā tas būtu līgumisks pienākums. Cikām viņš azotē meklēja dāvināto pīpi, patapināto tabaku un īrētās šķiltavas, tikām pazaudēja vienu cimdiņu. Šis cimdiņš bija ņemts līzingā; mantas pazaudēšana nebija atrunāta kā līguma noteikumu pārkāpums, taču maksāšanas noteikumi nebija no tiem draudzīgākajiem, paredzot maksāšanas pienākumu arī mantas nozaudēšanas gadījumā, tādēļ cimdiņš vecītim nozīmēja daudz.

Muša, bēgdama no aukstuma, ieraudzīja cimdiņu un, nespēdama atturēties no svešas mantas piesavināšanās, ieskrēja iekšā, un sāka no prieka dancot.

Pelīte, bēgdama no aukstuma, pieskrēja pie cimdiņa un jautāja: «Kas te cimdiņā danco?»

«Es, pati mušu ķēniņiene. Bet kas tu esi?»

«Es esmu pelīte pīkstīte. Laid mani pasildīties!»

«Nu tad slēgsim līgumu par kapitālsabiedrības dibināšanu un ieguldīsim šo cimdu šīs sabiedrības pamatkapitālā. Ja no šādas darbības atturies, ej tālāk! Ja pati par savas gribas īstumu nešaubies – lien un sildies!»

Pelīte bez liekas vilcināšanās deva savu akceptu, ielīda cimdā, un abas ar mušu sāka dancot.

Zaķis, bēgdams no aukstuma, ieraudzīja cimdiņu, pieskrēja klāt un jautāja: «Kas tai cimdiņā danco?»

Un abas dancotājas atsaucās: «Es, muša ķēniņiene, pelīte pīkstīte. Bet kas tu tāds?»

«Es esmu zaķis baļtļipis, rīcībspējīgs, dzīvojošs Upes ielā 33-1, Užavā, Latvijā. Ielaidiet mani pasildīties!»

«Labi, tad pievienojies mūsu līgumam par kapitālsabiedrības dibināšanu, lien un sildies! Būsim visi trīs ne vien dalībnieki, bet arī valdes locekļi. Es savukārt būšu valdes priekšsēdētāja ar tiesībām pārstāvēt sabiedrību atsevišķi.»

Zaķis pie sevis nobrīnījās: «Vai tad šādai līguma noslēgšanai, sabiedrības dibināšanai un valdes iecelšanai nav jābūt atbilstoši noformētai un reģistrētai?» Taču vēlme sasildīties uzvarēja, zaķis ielīda cimdā, un nu sāka visi trīs dancot.

Lācis, bēgdams no aukstuma, atrada cimdiņu un jautāja: «Kas tur tai cimdiņā danco?»

«Es, muša ķēniņiene, valdes priekšsēdētāja, kas, pamatojoties uz statūtiem, pārstāv šo sabiedrību ar ierobežotu atbildību, un valdes locekļi – pelīte pīkstīte, zaķis baltļipis. Bet kas tu esi?»

Lācis atbildēja: «Es – pats lielais pinka. Uzklausiet manu gribas izteikumu un laidiet mani pasildīties!»

«Uh, cimdiņu vairs nevar pārvietot, tagad tas ir nekustamais īpašums. Slēgsim īres līgumu. Par vienu medus podu tu varēsi šo cimdu lietot veselu mēnesi. Lien un sildies, bet mums vajadzīgi tavi rekvizīti. Ierakstīsim šo līgumu zemesgrāmatā!»

Lācis pamāja ar galvu, iedeva informāciju, piesolīja sagādāt medus podu nākamajā dienā pēc līguma slēgšanas un ielīda cimdiņā, un nu visi četratā, atzīmējot savu līgumslēgšanas brīvību, sāka pa cimdiņu dancot.

Kur bijis, kur ne, atskrēja notārs gailis un, saprotot, kādas nelikumīgas darbības šeit notiek, aizdziedājās: «Latvijas Republikas Satversmes vārdā – kikerigū!»

Visi sabiedrības dibinātāji un īrnieks nobijās un sāka ar spēku lauzties no piesavinātā cimdiņa ārā. Muša devās uz ķēniņa pili, pelīte uz kartupeļu pagrabu, zaķis uz savu deklarēto dzīvesvietu, lācis mežā. Skriedami saplēsa vecīša cimdiņu. Un tā vecītis nelaimīgs, līzingu nomaksājis, līdz šai dienai staigā ar vienu cimdiņu. Diemžēl viņa parakstītais līgums bija galīgs un noslēgts, tajā nebija atrunāta atlaide vai atbrīvojums no maksājuma pienākuma gadījumā, ja bars ar likumpārkāpējiem un vandāļiem mantai nodara bojājumus. Vecītis guva lielu mācību, saprazdams, ka jābūt uzmanīgākam, gluži kā krietnam un rūpīgam saimniekam.