Tiesību doktrīnā un tiesu praksē ir nodibināts, ka kopīpašnieka tiesība prasīt īpašuma dalīšanu ir katra kopīpašnieka absolūta lietu tiesība.[1] Kopīpašuma izbeigšanas prasība ir divpusēja jeb actio duplex, un tās mērķis ir kopīpašuma dalīšanas jautājuma pozitīvs atrisinājums – tiesai ir obligāti jāizšķir jautājums par dalīšanu, izvēloties piemērotāko veidu, un jātaisa attiecīgs nolēmums.[2] Vienlaikus tiesu prakse kopīpašuma dalīšanā vēl aizvien ir nepieļaujami pretrunīga un nepamatoti atšķirīga.[3]

Tiesiskās vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir jābūt vienādai, savukārt atšķirīgos apstākļos izturēšanās ir jābūt atšķirīgai.[4] Šādi tiesiskās vienlīdzības principu izprot gan Eiropas Justīcijas tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan demokrātisko valstu konstitucionālās tiesas. Šai vienkāršajai un klasiskajai tiesiskās vienlīdzības principa izpratnei ir pievienojusies arī Satversmes tiesa, piemēram, 03.04.2001. spriedumā lietā Nr. 2000–07–0049, 26.06.2001. spriedumā lietā Nr. 2001–02–0106, 22.02.2002. spriedumā lietā Nr. 2001–06–03, 25.02.2002. spriedumā lietā Nr. 2001–11–0106, 26.11.2002. spriedumā lietā Nr. 2002–09–01, 05.12.2002. spriedumā lietā Nr. 2001–07–0103. Tādējādi vienlīdzība “likuma” priekšā attiecas arī uz gadījumu, kad likumu piemēro tiesa.[5]

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana,[6] proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām – lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus.[7] Šajā sakarā Augstākā tiesa ir norādījusi, ka, ievērojot tiesiskās vienlīdzības principu un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai būtu jāpieliek pūles, lai līdzīgi gadījumi (vai, vēl jo vairāk, identiski gadījumi) tiktu izlemti līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos.[8]

Tā, piemēram, nolūkā veidot vienotu likumam atbilstošu izpratni par maksājamo valsts nodevu prasībai par kopīpašuma izbeigšanu,[9] Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsapulce, pamatojoties uz likuma “Par tiesu varu” 49.1 panta trešo daļu, sniedza skaidrojumu par valsts nodevu kopīpašuma izbeigšanas prasībās, nosakot,[10] ka par prasības pieteikumiem par kopīpašuma izbeigšanu nosakāma valsts nodeva saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 4. punktu, proti, 70 euro kā par mantisku prasību, kas nav jānovērtē.[11]

Tomēr vēl aizvien nav nodibināta vienota un vienveidīga tiesu prakse divos citos jautājumos civillietu par kopīpašuma dalīšanu ierosināšanas stadijā – jautājumā par ārpustiesas kārtību šādas kategorijas lietās un par prasītāja pienākumu norādīt sev vēlamo kopīpašuma dalīšanas veidu. Lai arī abos šajos jautājumos ir izveidojusies pārliecinoša tiesu prakse, atzīstot, ka attiecīgajai lietu kategorijai nav noteikta lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība[12] un ka kopīpašuma sadales variants nav prasījums Civilprocesa likuma izpratnē,[13] vēl aizvien daži tiesneši prasības par kopīpašuma dalīšanu nepamatoti atstāj bez virzības šo iemeslu dēļ.

Tā Zemgales rajona tiesā 2020. gada oktobrī tika iesniegts prasības pieteikums,[14] kurā lūgts dalīt nekustamo īpašumu pēc tiesas ieskata, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem. No prasības pieteikuma teksta var secināt, ka prasītājs nevēlas palikt kopīpašumā, nevēlas izpirkt visu kopīpašumu un prasītājam nav pierādījumu par kopīpašuma reālas sadales iespējām. Prasības pieteikumā tiek pieļauta nekustamā īpašuma pārdošana izsolē ar mērķi noskaidrot tā vērtību pirms dalīšanas,[15] norādot, ka izsolē var piedalīties arī paši kopīpašnieki. Prasības pieteikumā tiesu lūgts dalīt (izbeigt) kopīpašumu nekustamajā īpašumā, nenorādot prasītājas izvēlēto kopīpašuma izbeigšanas veidu.

Ar Zemgales rajona tiesas tiesneses 2020. gada 9. novembra lēmumu[16] prasības pieteikums tika atstāts bez virzības prasības pieteikuma precizēšanai – prasījumā tiesai jānorāda kopīpašuma izbeigšanas veids. Tiesnese savā lēmumā norāda, ka, ceļot prasību tiesā, personai ir tiesības savas aizskartās, ierobežotās vai apstrīdētās tiesības aizstāvēt nevis tādā kārtībā, kādā tā vēlas vai kādu subjektīvi uzskata par lietderīgāko, bet gan tādā kārtībā, kādu noteicis likumdevējs. Līdz ar to, novēršot trūkumus, prasītājam ir jāprecizē prasība, tajā skaitā prasības lūgumu daļa (sic), izsakot to skaidri un precīzi, norādot ne tikai lūgumu par kopīpašuma dalīšanu vai izbeigšanu, bet norādot arī konkrētu kopīpašuma izbeigšanas veidu.

Tiesneses lēmuma motīvu daļā ir norādīts, ka prasītājs nav precīzi norādījis prasījumu, kas tiek pieteikts tiesā, izskaidrojot, ka ceļot civilprasību tiesā un piesakot prasījumus, tie jāizsaka skaidri un precīzi, jo ar tiesas spriedumu tiek nodibināta tiesiskā noteiktība pušu strīdā. Tā kā tiesas spriedumā konkrēti un skaidri jānorāda, kādas prasītāja tiesības tiek atzītas, kādi pienākumi tiek uzlikti atbildētājam, arī piesakot prasījumus, tiesneses ieskatā, tie ir jānorāda tieši, konkrēti un atbilstoši [prasītāja] aizskartajām tiesībām. Tādējādi arī, ceļot prasību par kopīpašuma izbeigšanu, prasītājam prasības lūgumu daļā (sic) ir jānorāda konkrēts kopīpašuma izbeigšanas veids, kuru prasītājs uzskata par viņam pieņemamu un par kuru lūdz tiesai taisīt spriedumu lietā.

Šāds tiesneses lēmums, autora ieskatā, ir nelikumīgs un nepamatots, taču tā pārsūdzēšana apgabaltiesā pirms lietas ierosināšanas radītu prasītājam zaudējumus, jo kavētu lietas virzību, aizkavējot lietas ierosināšanu vismaz par diviem mēnešiem. Vienlaikus, šādu lēmumu nepārsūdzot, prasītājam zustu tiesības nākotnē atkārtoti grozīt prasības pieteikumu uz tam vēlamo – sākotnējo – prasījumu. Jo sliktāk, atsevišķi tiesneši uzskata, ka pat acīmredzami nelikumīga tiesneša lēmuma nepārsūdzēšana, pēcāk iesniedzot identisku prasījumu tam pašam tiesnesim, var tikt kvalificēta kā negodprātīga savu tiesību izmantošana vai pat ētikas pārkāpums (!), ja prasītāju tiesā pārstāv zvērināts advokāts, aplami likuma “Par tiesu varu” 16. panta ceturto daļu attiecinot uz tiesas un tiesnešu procesuālajiem lēmumiem.

2020. gada 11. novembrī prasītājs novērsa tiesas norādītos “trūkumus”, iesniedzot precizētu prasības pieteikumu,[17] lūdzot tiesu dalīt (izbeigt) kopīpašumu, pārdodot to izsolē, lai arī šāds kopīpašuma sadales variants nebija prasītāja subjektīvajās interesēs. Ar Zemgales rajona tiesas tiesneses 2020. gada 12. novembra lēmumu[18] ierosināta civillieta, nosūtot atbildētājam prasības pieteikuma norakstu un paziņojot termiņu paskaidrojumu sniegšanai.

Par Zemgales rajona tiesas tiesneses 2020. gada 9. novembra lēmumu prasītājs 2020. gada 20. novembrī iesniedza blakus sūdzību,[19] lūdzot atcelt Zemgales rajona tiesas 2020. gada 9. novembra lēmumu, tostarp vienotas un vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanai.

Blakus sūdzībā ir norādīts, ka, lai arī prasītājs “trūkumus” ir novērsis, prasības pieteikumu precizējot, un lieta ir ierosināta, par 2020. gada 9. novembra lēmumu tiek iesniegta blakus sūdzība, lai šādi gadījumi neatkārtotos. Pārsūdzētais lēmums neatbilst likumam, turklāt nav ņemts vērā, ka “trūkumu novēršana” var radīt tiesiski neiespējamu situāciju – ja, piemēram, atbildētājs iesniegs pretprasību ar citiem dalīšanas variantiem, nekā norādīts prasījumā precizētajā prasības pieteikumā, tiesa ar spriedumu par prasību un pretprasību var pieņemt diametrāli pretējus nolēmumus, kas [divpusējā jeb actio duplex prasībā] nav pieļaujams.

Blakus sūdzībā tika norādīts, ka tiesnesim nav tiesību atzīt par trūkumu prasības formulējumu, jo tā ir ekskluzīva prasītāja dispozitīvās gribas izpausme, uz ko tiesai (nevis tiesnesim), skatot lietu pēc būtības, ir tiesības norādīt, ja prasības negrozīšanai būtu kādas procesuālas sekas. Prasītājs, ceļot prasību, ir norādījis uz tam zināmajiem, prasītāja ieskatā būtiskajiem lietas apstākļiem un dalāmā priekšmeta īpašībām jeb īpašuma sastāvu. Labāka un tiesiskāka varianta piemeklēšana ir tiesas kompetencē – prasītājam šajā procesā stadijā nav ne viedokļa par labāko sadales veidu, ne arī pierādījumu, ka tāds sadales veids ir iespējams. Tieši tiesai atbilstoši Civillikuma 1075. pantam būs jālemj kā tiks atrisināts strīds, ja – kā izriet jau no paša fakta, ka kopīpašniece vēršas tiesā – kopīpašnieki nav varējuši vai nav vēlējušies vienoties par kopīpašuma dalīšanas jeb izbeigšanas veidu. Turklāt Civilprocesa likums neparedz tiesnesim tiesības uzdot prasītājam prasību precizēt, atstājot prasību bez virzības. Tam paredzēti citi procesuālie mehānismi, tostarp sagatavošanas sēde. Blakus sūdzībā ir norādīts, ka prasītājam nav zināma tiesību norma, kura uzliktu prasītājam par pienākumu piedāvāt tiesai savu kopīpašuma dalīšanas variantu, tāda nav norādīta arī lēmumā, secīgi lēmums ir nepamatots.

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2021. gada 12. janvāra lēmumu[20] blakus sūdzību atzina par pamatotu, taču noraidāmu, tiesneses nepamatoto un nelikumīgo lēmumu atstājot spēkā negrozītu. Apsvērusi blakus sūdzībā norādītos argumentus, tiesu kolēģija piekrita, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 131. pantam tiesnesim, izlemjot jautājumu par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu, nav jāvērtē prasība un iesniegtie pierādījumi pēc būtības, bet jāpārbauda, vai prasītājs, iesniedzot pieteikumu, formāli ir ievērojis Civilprocesa likuma noteikumus attiecībā uz prasības iesniegšanu – pakļautība, piekritība, ārpustiesas izskatīšanas prasību ievērošana, pievienoti pielikumi utt. (Rozenbergs J., Torgāns K. Civilprocesa likuma 132. panta komentārs. Grām.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 408. lpp.)

Civillietu tiesas kolēģija lēmumā pauda viedokli, ka ir pamats saprātīgi sagaidīt, lai puse norādītu vēlamo kopīpašuma izbeigšanas veidu, tomēr tā nenorādīšana nevar būt par pamatu prasības pieteikuma atstāšanai bez virzības. Līdz ar to par pamatotu atzīstams blakus sūdzībā norādītais, ka prasījums izbeigt kopīpašumu pēc tiesas ieskata ir saistīts ar lietas izskatīšanā pēc būtības noskaidrojamajiem apstākļiem (skat. arī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 28.maija lēmumu lietā Nr. PAC-1630/2013).

Tai pat laikā Civillietu tiesas kolēģija atzina, ka prasītājam bija dota iespēj izteikt savu neapmierinātību ar tiesas pieņemto nolēmumu, tostarp iesniedzot blakus sūdzību par tiesas pieņemto lēmumu, atgādinot, ka civilprocesā darbojas dispozitivitātes princips, kas nodrošina lietas dalībnieku personīgas iniciatīvas tiesību, kā arī tiesības brīvi izvēlēties procesuālos līdzekļus savu interešu aizstāvībai. Tiesa nav ieinteresēta kādas konkrētas puses interešu aizsardzībā. “[..] Personīgās iniciatīvas tiesību un tiesību brīvi rīkoties ar dažādiem aizstāvēšanās līdzekļiem procesā mēdz saukt par dispozitivitāti vai prāvnieku personīgo autonomiju [..]. Kas grib izlietot savas tiesības, tam par to pašam jārūpējas [..]. Dispozitivitātes princips guļ civilprocesa pamatā [..]” (skat. Dr. jur. V. Bukovskis. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 233.–234.lpp.).

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija atzina, ka prasītāja rīcība civilprocesā ir saistoša tiesai, tā dod noteiktību tiesas procesā, nosaka šīs lietas izskatīšanas rāmjus, kas veicina lietas ātrāku un objektīvāku izskatīšanu. Civillietu tiesas kolēģija secināja, ka apstākļos, kuros prasītājs ir izvēlējies novērst tiesas noteiktos trūkumus un tiesa civillietu ir ierosinājusi, nav nepieciešama lēmuma pamatotības izvērtēšana. Ja sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka tiesneša lēmums nav pamatots pēc būtības un vēlējās to pārsūdzēt, tad nebija nepieciešamība izpildīt tiesas uzlikto pienākumu.

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā pamats pirmās instances tiesas lēmuma atcelšanai tādējādi vairs nav [ir zudis], tostarp tāpēc, ka šāds lēmums nekavē lietas virzību (?), tai atzīstot, ka Zemgales rajona tiesas tiesneses 2020. gada 9. novembra [nepamatotais, nelikumīgais un prettiesīgais] lēmums atstājams negrozīts, bet prasītāja blakus sūdzība ir noraidāma.

Lai arī Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021. gada 12. janvāra lēmuma rezolutīvā daļa ir visai diskutabla, jo likums neparedz apgabaltiesai tiesības atstāt spēkā ar blakus sūdzību pārsūdzētu rajona tiesas tiesneses lēmumu, vienlaikus secinot, ka tas ir nelikumīgs un ir pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā, tomēr tas (lai arī izskatāmajā lietā nepamatoti aprobežos prasītāja tiesības, tostarp formulēt prasījumu pēc saviem ieskatiem tā sākotnējā redakcijā) būs kārtējais otrās instances tiesas nolēmums, kas veicinās vienotu un vienveidīgu tiesu praksi jautājumā par prasītāja pienākumu norādīt sev vēlamo kopīpašuma dalīšanas veidu jeb variantu.

Tas var būt noderīgi arī attiecībā par varianta norādīšanas pienākumu vienlaikus ar prasības celšanu arī cita veida lietās, kurās tiesai ir piešķirta ekskluzīva kompetence lemt pēc sava ieskata, piemēram, cenas variants, nomas maksas variants, servitūta variants.[21]

Pilns Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021. gada 12. janvāra lēmums (anonimizēts) pieejams: https://ieej.lv/PGKUV

[1] Kopīpašums: tiesu prakses apkopojums, Latvijas Republikas Augstākā tiesa, 2011

[2] Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: TNA, 2002, 277. lpp.

[3] Pančenko M. Civillikuma 1. panta vājums un spēks, JV 21.01.2021., DOMNĪCA / BRĪVAIS MIKROFONS

[4] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2016. gada 22. novembra spriedums lietā Nr. C30458513, SKC–226/2016

[5] Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Par līdztiesību likuma un tiesas priekšā un diskriminācijas aizliegumu. Par Satversmes 91.pantu. “Latvijas Vēstnesis”, 2003. gada 8. maijs, Nr. 68, 19.–20. lpp.

[6] Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 25. punkts, 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 8. punkts

[7] Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punkts

[8] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 6. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-482/2015 1. tēze

[9] http://www.at.gov.lv/lv/jaunumi/par-notikumiem/senata-civillietu-departamenta-senatoru-kopsapulce-sniedz-skaidrojumu-par-nosakamo-valsts-nodevu-kopipasuma-izbeigsanas-prasibai-9912

[10] http://www.at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesnesu_kopsapulcu_lemumi/CLD_28_01_2020_kopsapulces%20lemums.pdf

[11] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta Senatoru kopsapulces 2020. gada 28. janvāra Lēmums

[12] piem., Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas lēmums lietā PAC-1087/2013 un 2013. gada 28. maija lēmums lietā PAC-1630/2013

[13] piem., Zemgales apgabaltiesas 10.10.20218. lēmums Nr. 3-11/0403/40, Rīgas apgabaltiesas 05.11.2018. lēmums lietā Nr. C-3096-18/2, Augstākās tiesas 28.05.2013. lēmums lietā Nr. PAC-1630/2013

[14] autors ir šis lietas dalībnieks, secīgi ir ieinteresētā persona

[15] Civillikuma 4. un 737. pants, Civilprocesa likuma 250.7 pants

[16] ECLI:LV:ZRT:2020:1109.14454.1.L

[17] autors ir šis lietas dalībnieks, secīgi ir ieinteresētā persona

[18] ECLI:LV:ZRT:2020:1112.3110899.2.L

[19] autors ir šis lietas dalībnieks, secīgi ir ieinteresētā persona

[20] ECLI:LV:ZAT:2021:0112.C73612120.7.L

[21] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2005. gada 8. jūnija spriedums lietā Nr. C39125103, SKC-0320/05