Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielā palāta[1] nolēma, ka advokāta notiesāšana par neslavas celšanu diviem izmeklēšanas tiesnešiem ir pārkāpusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu. Šis nolēmums tika izvirzīts nominācijai par labāko ECT 2015. gada spriedumu,[2] jo tas precizē advokātu lomu un atbildību pret sabiedrību un paplašina advokātu tiesības pievērst sabiedrības uzmanību iespējamiem trūkumiem tieslietu sistēmā un tiesu darbā.

2000. gada 6. septembrī Francijas advokāts Olivjē Moriss kopā ar citu savu kolēģi savas valsts tieslietu ministram uzrakstīja vēstuli, sūdzoties par divu izmeklēšanas tiesnešu rīcību. Nākamajā dienā vēstules fragmenti kopā ar advokātu komentāriem žurnālistam tika iekļauti rakstā laikrakstā Le Monde. Parīzes prokuratūra, saņemot abu izmeklēšanas tiesnešu sūdzības, 2000. gada 26. septembrī uzsāka tiesas izmeklēšanu par neslavas celšanu valsts amatpersonām. Ar 2002. gada 4. jūnija spriedumu Nantēras krimināltiesa, secinot, ka advokāta Olivjē Morisa “izteiktie nežēlīgie uzbrukumi izmeklēšanas tiesnešu profesionālajai un morālajai integritātei [..] nepārprotami ir pārsnieguši likumīgi pieļaujamās kritikas tiesības”, atzina advokātu par vainīgu neslavas celšanā abiem izmeklēšanas tiesnešiem.

Tiesas spriedums vairākkārt tika pārsūdzēts apelācijas un kasācijas kārtībā, taču šajā daļā faktiski netika atcelts,[3] arī ne lietu skatot kasācijas instancē 10 tiesnešu plašajā sastāvā.[4] Tika atzīts, ka advokāta apgalvojumi par apzinātu izmeklēšanas tiesnešu amata pienākumu nepildīšanu un godprātības trūkumu pienākumu izpildē bija faktiskas apsūdzības, kas apdraud tiesnešu godu un reputāciju. Tiesa atzina, ka advokāts Moriss savos komentāros nopietni apšaubīja abu tiesnešu objektivitāti un intelektuālo godīgumu, nepārprotami pārsniedzot tiesības uz brīvu kritiku. Tiesa arī vērsa uzmanību uz faktu, ka šiem advokāta uzbrukumiem izmeklēšanas tiesnešiem vairs nebija nekādas procesuālās nozīmes viņa vestajā lietā, jo 2000. gada 7. septembrī – brīdī, kad laikrakstā Le Monde tika publicētas advokāta sniegtās ziņas – advokāts jau bija nodrošinājis abu izmeklēšanas tiesnešu atstatīšanu no lietas.

Šīm Francijas tiesu atziņām, izskatot advokāta Morisa pieteikumu ECT par viņa vārda brīvības iespējamu pārkāpumu, pēc būtības ar sešām balsīm pret vienu[5] pievienojās arī ECT Piektā nodaļa, kas ar Palātas 2013. gada 11. jūlija spriedumu viņa pieteikumu šajā daļā noraidīja. Vienlaikus ECT Piektā palāta atzina, ka ir noticis advokāta tiesību pārkāpums sakarā ar pienācīgu nepaziņošanu par lietas izskatīšanu kasācijas kārtībā plašajā tiesas sastāvā, liedzot tiesības pieteikt noraidījumu, kam konkrētajā gadījumā formāls iemesls bija – kāds no tiesnešiem bija skatījis disciplinārlietu pret vienu izmeklēšanas tiesnesi ar šo lietu saistītajā sakarā.

Palāta secinājumus, ka nav pārkāptas advokāta Morisa tiesības uz vārda brīvību,[6] argumentēja ar to, ka advokāts Moriss, publiski kritizējot izmeklēšanas tiesnešus, neaprobežojās tikai ar faktiem, kas attiecas uz notiekošo pirmstiesas izmeklēšanu, bet intervijā žurnālistiem bija paudis savu viedokli, kas apšauba tiesneša objektivitāti un taisnīgumu. Palāta, secinot, ka izmeklēšanas tiesneši vairs nenodarbojas ar lietu, norādīja, ka advokātam bija jāsagaida viņa tieslietu ministram iesniegtās sūdzības rezultāts, nevis vienlaikus jāvēršas presē. Ņemot vērā iepriekšminēto un tādu vārdu lietojumu, kurus Palāta uzskatīja par īpaši skarbiem, tā uzskatīja, ka advokāts Moriss ir pārsniedzis robežas, kas advokātiem jāievēro, publiski kritizējot tieslietu sistēmu, piebilstot, ka šo secinājumu pastiprina rakstā izteikto apsūdzību nopietnība un ka, ņemot vērā arī notikumu hronoloģiju, varēja secināt, ka pieteikuma iesniedzēja publiskos izteikumus virzīja zināms personisks naids pret izmeklēšanas tiesnesi.

Advokāts Moriss iesniedza pieteikumu par lietas nodošanu izskatīšanai ECT Lielajā palātā, norādot, ka tiesas judikatūra garantē advokātu vārda brīvības būtisku aizsardzību, kam ir galvenā loma taisnīguma izpildē un likuma varas uzturēšanā, visiem ierobežojumiem paliekot izņēmuma kārtā. Advokātu vārda brīvība ir saistīta ar viņu klientu tiesībām uz taisnīgu tiesu saskaņā ar Konvencijas 6. pantu. Advokātu tiesības sniegt paziņojumus presei kā daļa no klientu aizstāvības ir skaidri atzītas. Eiropas līmenī ir pieļaujama ievērojama advokātu kritika pret tiesnešiem, pat ja kritiskie izteikumi tiek izteikti masu informācijas līdzekļos vai sociālajos tīklos. Arī ārpus tiesas zāles tiesības ziņot par nepilnībām tieslietu sistēmā saistībā ar advokāta pienākumu aizstāvēt klientu, varētu pelnīt vēl stingrāku aizsardzību.

Advokāts pieteikumā Lielajai palātai apstrīdēja tēzi, ka advokāta rīcībai klienta vārdā būtu jāizslēdz jebkādi komentāri presē, apgalvojot, ka, tieši pretēji, advokātam bija tiesības brīvi izlemt savas rīcības stratēģiju klienta labā. Arī Eiropas Advokatūru un juristu biedrību padome (CCBE), kas lietā iestājusies kā trešā persona, secināja, ka Lielās palātas spriedumam šajā lietā viennozīmīgi būs ievērojama ietekme uz Eiropas advokātiem uzlikto uzvedības normu interpretāciju, it īpaši attiecībā uz viņu vārda brīvību un tās aizstāvības tiesību izmantošanas kontekstu. Tā kā vārda brīvība ir demokrātiskas sabiedrības stūrakmens, tai ir īpaša nozīme advokātiem, kuriem ir jāspēj netraucēti darīt savu darbu – ja viņu izteiksmes brīvība tiktu cenzēta vai ierobežota, pilsoņa reāla un efektīva aizsardzība netiktu garantēta.

Parīzes advokātu asociācija, Nacionālā advokātu padome un Francijas advokātu kolēģija, kas arī iestājušās lietā kā trešās personas, kopējā paziņojumā Lielajai palātai norādīja, ka tad, kad lieta nonāk sabiedrības uzmanības lokā, advokāta pienākums ir turpināt aizstāvēt savu klientu, vai nu veicot nepieciešamās ad hoc procedūras, vai arī “pievienojot savu balsi vētrai” plašsaziņas līdzekļos, kas mūsdienās ir kļuvis par normu. Šīs vairs nav advokāta tiesības, bet gan advokāta pienākums, kas izriet no advokāta statusa, neatkarīgi no tā, vai lieta presē tiek atspoguļota kādu laiku pirms publiskas tiesas sēdes, kā tas bieži notiek, vai arī pēc tās.

Advokātiem ir tiesības kritizēt tiesas nolēmumu un šādi nodot visu viņa klientu kritiku tiesai, atgādinot, ka advokāta komentārus pēc tam parasti rediģē žurnālisti un sabiedrība saņem jau interpretētu informāciju. Tāpēc advokāts var būt labticīgs pat tad, ja viņa komentāri ir īpaši skarbi un balstās tikai uz viņa personīgo pārliecību, ja vien “tie nāk no kaislīga jurista, kurš visu savu enerģiju velta sava klienta aizstāvēšanai un kuram nevar ierobežot viņa vārda brīvību, pamatojoties tikai uz to, ka viņš atsaucās uz savu lietu žurnālistu priekšā, nevis uzrunā tiesnešus [tiesas sēdē]”.[7] Atšķirīgā attieksme pret advokātu izteicieniem tiesā un ārpus tiesas mūsdienās ir novecojusi. Jāsecina, ka advokātiem ir jābūt imunitātei, ja viņu komentāri, lai arī cik pārmērīgi būtu, ir saistīti ar viņu klientu interešu aizstāvību, un visiem advokātu tiesību ierobežojumiem paust savu viedokli vajadzētu būt izņēmuma gadījumiem.

Ar ECT Lielās palātas kolēģijas 2013. gada 9. decembra lēmumu advokāta Olivjē Morisa pieteikums tika nodots izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā, kura nolēma, ka advokāta Morisa notiesāšana par neslavas celšanu diviem izmeklēšanas tiesnešiem kā valsts amatpersonām ir notikusi ne vien pārkāpjot viņa tiesības uz taisnīgu objektīvu tiesu, ko jau agrāk bija konstatējusi Palāta,[8] bet arī pārkāpusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu, proti, advokāta Morisa vārda brīvību.[9] Advokātiem, kaut arī viņiem ir loma, kas atšķiras no žurnālistu lomas, vajadzētu būt iespējai pievērst sabiedrības uzmanību iespējamiem trūkumiem tieslietu sistēmā. Taču šī advokātu kā neatkarīgu profesionāļu īpašā loma tiesvedībā liek advokātiem pakļauties tādiem profesionālās darbības ierobežojumiem, kā, piemēram, diskrētums, godīgums un cieņa. Šādu ierobežojumu mērķis ir tiesas neatkarības, tiesu varas autoritātes un tiesneša reputācijas aizsardzība no nepamatotiem vai citādi neatspēkojamiem apvainojumiem.[10] Advokātiem ir jāspēj pievērst sabiedrības uzmanību iespējamiem trūkumiem tieslietu sistēmā. Turklāt tiesu vara no konstruktīvas kritikas var gūt arī labumu.[11]

Šis ECT spriedums rosināja paradigmu maiņu arī Latvijas tiesu sistēmā. Tā Latvijas Republikas Satversmes tiesa, atsaucoties uz šajā spriedumā paustajām atziņām,[12] ir atzinusi, ka informācija par tiesu varas darbību ir atzīstama par informāciju sabiedrības interesēs un, ievērojot tiesu varas nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un tiesu varai uzticētās funkcijas, ikvienai personai ir jābūt nodrošinātām tiesībām to brīvi iegūt.[13] Ar šo saprotama tostarp informācija par tiesnešiem, viņu iecelšanas un apstiprināšanas kārtību, lietu izskatīšanas principiem un kārtību, kā arī informācija par galīgajiem nolēmumiem lietās. Turklāt šīm tiesībām uz informāciju, kā arī to īstenošanas kārtībai jābūt noteiktai normatīvajos aktos.

ECT sprieduma kontekstā arī Tiesnešu ētikas komisija, atbildot uz advokāta, Latvijas Universitātes profesora, LZA akadēmiķa un Goda tiesneša visnotaļ konstruktīvo kritiku tiesai,[14] ir secinājusi, ka brīvība kritizēt tiesnešus un tiesu sistēmu skaidri ietilpst Konvencijas 10. panta tvērumā.[15] Personām nevar tikt liegtas tiesības paust savus uzskatus, izsakot viedokli, kas saistīti ar tiesu sistēmas darbību, vai aizliegt tiesu sistēmas kritizēšanu. Turklāt tiesu un tiesnešu pieļaujamās kritikas robežas jāvērtē kā kritikas robežas pret publiskām personām, un tās ir plašākas nekā kritika pret vienkāršiem pilsoņiem.

Tiesu sistēmas funkcionēšanai ir nepieciešama tiesu un advokātu savstarpēja cieņpilna sadarbība. Tomēr tā var veidoties vienīgi tad, ja abas puses ir vērstas uz konstruktīvu dialogu un apzinās šāda dialoga kalpošanu visu interesēs. Sabiedrībai nozīmīgos jautājumos nav liedzams tiesas darba novērtējums arī no advokātu puses, tomēr tam jābūt argumentētam. To paužot, jāspēj nošķirt vispārīgu problēmu un trūkumu analīze no konkrētas lietas, īpaši, ja netiek skaidri iezīmētas no šādas lietas izrietošās vispārīgās problēmas pazīmes.[16] Lai arī formāli advokāta vārda brīvības ierobežošana pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos un viņi, pretēji tiesnešiem, prokuroriem un citām valsts amatpersonām, bauda vairākas ekskluzīvas tiesības un privilēģijas, tostarp lielu rīcības brīvību, advokātiem ir tiesības publicēt komentārus par tiesvedību, ja vien to kritika nepārsniedz noteiktas robežas, piemēram, ierobežojumus, kas noteikti Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa[17] 8.1, 8.4 un, jo sevišķi, 8.5 punktā. Pēdējais nosaka, ka advokāta publiskās uzstāšanās, rakstveida un mutvārdu paziņojumi plašsaziņas līdzekļos vai interneta vidē ir lietišķi un pārdomāti – paužot viedokli publiski, tostarp sociālajos tīklos, advokātam jāievēro advokatūras profesionālie noteikumi un tiesu varas profesiju kopīgās vadlīnijas.[18]

Vai Latvijas tiesas un to tiesneši ir gatavi kritikai, jo sevišķi, ja tā nāk no advokātu puses, jo sevišķi, ja paradigmu maiņa ir notikusi relatīvi vien nesen? Autora ieskatā – nav, jo “neskatoties uz to, ka esam demokrātiska valsts, demokrātisko kultūru vēl turpinām mācīties”.[19] Turklāt demokrātisko kultūru aizvien mācās ne tikai Latvijā. Tā, piemēram, lords Tomass (Lord Thomas of Cwmgledd) vērš uzmanību uz faktu, ka vien 2013. gadā Lielbritānijā tika dekriminalizētas apzinātas darbības ar mērķi aizskart vai mazināt tiesas autoritāti. Turpretī Singapūrā šāda veida darbības aizvien tiek stingri reglamentētas, bet Austrālijā kāds politiķis kritizēja tiesnesi un saņēma norādi par iespējamu kriminālizmeklēšanu, un šis ir ļoti labs piemērs tam, cik absurdi un netaisnīgi ir vērsties pret kādu personu par tiesas kritizēšanu.[20]

Ikvienas valsts tiesā, ieskaitot augstākās tiesu instances, tiesas nolēmumos būs nepilnības un kļūdas, jo tiesu, vismaz pagaidām, spriež cilvēki. Tādās senās demokrātijās, kā, piemēram, Lielbritānija, vadošajos akadēmiskajos izdevumos regulāri par tiesu spriedumiem tiek publicēti vērtējoši raksti, kuri nereti ir ļoti kritiski.[21] Godprātīgus tiesnešus tas parasti ļoti stimulē darbu veikt kvalitatīvi, jo viņi apzinās, ka spriedumu vēl kāds cits var izlasīt un komentēt. Tai pat laikā Lielbritānijas tiesu sistēmai uzticas 70 % sabiedrības, kamēr Latvijā šis rādītājs ir uz pusi zemāks – ap 35 %. Secīgi, nav nekādu šaubu, ka tiesu konstruktīva kritika veicina gan tiesas darba kvalitātes uzlabošanos, gan sabiedrības uzticību tiesām.

Jo vairāk, zinātniskos pētījumos ir secināts, ka tieši tiesu kritika palīdz tiesnešiem saglabāt neatkarību un tiesu spriešanas kvalitāti,[22] jo, piemēram, Lielbritānijā, vienmēr atrodas labi zinātnieki, kas var kritiski izvērtēt tiesu darbu. Tas ir ļoti svarīgi, ka ir šādi cilvēki, piemēram, profesori universitātēs, kuri var uzrakstīt par kādu kļūdu spriedumos. Taču kam un kādā vaidā ir jāceļ trauksme, rodoties bažām par tiesu sistēmiskām kļūdām Latvijā?[23] It sevišķi sabiedrībā, kurā tiesību zinātnieku kritika tiesām nav plaši izplatīta.

Iespējams, ka Augstākās tiesas nolēmumu konstruktīva kritika no Latvijas tiesību zinātnieku puses izpaliek, jo 2018. gada 12. februārī stājās spēkā grozījumi likumā “Par tiesu varu”, nosakot, ka par Augstākās tiesas tiesneša amata kandidātu atzinumu sniedz Augstākās tiesas departamenta tiesnešu kopsapulce.[24] Pozitīvs atzinums ir obligāts priekšnoteikums pretendēšanai uz šo amatu arī tām personām, kurām ir ne mazāk kā 15 gadu kopējais darba stāžs augstskolas tieslietu specialitātes akadēmiskā personāla, zvērināta advokāta vai prokurora amatā, pat neskatoties uz sekmīgi nokārtotu kvalifikācijas eksāmenu.[25] Jo sliktāk, pozitīvs Augstākās tiesas departamenta tiesnešu kopsapulces atzinums ir obligāts priekšnoteikums pretendēšanai uz šo amatu arī personai, kura ir bijusi Satversmes tiesas tiesneša, starptautiskas tiesas tiesneša vai pārnacionālas tiesas tiesneša amatā.[26] Jāpiezīmē, ka likuma “Par tiesu varu” 54. pants ir formulēts acīmredzami neatbilstoši juridiskajai tehnikai (skat., tā pirmo prim un ceturto daļu), tāpēc diezgan mulsinošs.

Vai pie šādiem apstākļiem būtu jābrīnās, ka asas un konstruktīvas kritikas Augstākās tiesas nolēmumiem no tiesību zinātnieku puses – vismaz tādu, kuriem būtu vēlme kādreiz kļūt par senatoru Senātā – faktiski vairs nav? Un vai izbrīnu vairs raisa fakts, kāpēc Senāta nolēmumu kvalitāti savos spriedumos izvairās vērtēt zemāku instanču tiesneši? Kā norādīja profesors E. Levits[27] (tolaik Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis), tiesnesim ir ne vien tiesība, bet arī pienākums atkāpties no judikatūras, ja tā ir acīmredzami metodoloģiski kļūdaina – tiesnesim savā nolēmumā tad rūpīgi un pārliecinoši tas ir jāpierāda. Vai šobrīd varam to gaidīt no zemākas instances tiesneša, kurš vēlas kādreiz ieņemt senatora amatu?

Demokrātija un taisnīgums ir katra indivīda personīgās labklājības un sabiedrības kopējā labuma pamatā. Tāpēc modernā valstī demokrātija un tiesiskums sader kopā.[28] Tīri teorētiski demokrātija un taisnīgums var pastāvēt viens bez otra, bet tā parasti vairs nenotiek. Tāpēc mūsdienu Rietumu pasaulē katram ir jārūpējas ne vien par savu labklājību, bet arī par sabiedrības kopējo labumu, kas prasa empātiju un spēju nest zināmu upuri.

Pirms dažiem gadiem režisors V. Kairišs, runājot par ekonomiskajiem bēgļiem no Latvijas, teica: “Uzdāviniet man to tiesisko Latviju!” Naivi, sirsnīgi, bet aplami! Ne neatkarību, ne demokrātiju, ne arī tiesiskumu neviens nekad nav dāvinājis. Šīs valsts un sabiedrības pamatvērtības ir jāizcīna vai jāpanāk smagā darbā, nesot zināmus upurus. Pirmās divas – brīvības cīņās, revolūcijās vai sabiedrības masu protestos, kas, ja ir nevardarbīgi, kopš 1989. gada Prāgas notikumiem ieguvuši samta jeb maigo revolūciju apzīmējumu. Taču tiesiskumu, pretēji suverenitātei, parasti nevar izcīnīt vardarbīgi. Var patriekt diktatoru, gāzt autoritāro vai citādi nedemokrātisko politisko režīmu, kas ignorē vispārcilvēciskās vērtības, bet tas pats par sevi negarantē tiesiskumu. Arī masu protesti tam ne vienmēr palīdzēs, jo tiesiskums vien netieši atspoguļo sabiedrības uzskatus par taisnīgumu un parasti ir atkarīgs no tiesību piemērotāja kompetences un godaprāta. Jo vairāk – tiesiskums nav un nevar būt iegūstams ar vairākuma gribas izteikumu, proti, taisnīgums tiek atrasts noteiktā procedūrā, kas noteikti nav vairākuma balsojums.

Tiesiskums ir valsts noteiktā procedūrā pieņemti likumi, kas balstās uz taisnīgumu un kas tiek ievēroti. Tas parasti tiek panākts ar tiesas starpniecību. Proti, tiesa ir mehānisms, kā valsts pati un ikviens tās subjekts tiek piespiests likumus ievērot. Turklāt tiesa ir tā, kas pieliek punktu jautājumā par taisnīgumu. Bet vai šis mērķis tiek sasniegts, ja tiesas nolēmums ir klaji nelikumīgs, piemēram, ja tiesas nolēmums pamatots ar jau labu laiku spēku zaudējušu tiesību normu?[29]

Demokrātiskā valstī likumus un tiesas spriedumus var kritizēt, kā leģitīmais mērķis ir to kvalitātes uzlabošana, bet tie tik un tā jāievēro un jāpilda. Ir vispārzināms, ko darīt indivīdam un sabiedrībai kopumā, ja netaisnīgs ir likums – eksistē mehānismi likuma labošanai (apelēšana pie tiesību normu hierarhijas, vēršanās Satversmes tiesā vai ECT, vēršanās pie tiesībsarga, deputātu uzrunāšana, publiska protestēšana miermīlīgās sapulcēs u. c.). Taču ko sabiedrībai un tās atsevišķiem locekļiem darīt tad, ja, piemēram, aizvien vairāk un vairāk tiesas nolēmumi ir nepamatoti, nelikumīgi un secīgi netaisnīgi? Vai patiesi vienīgā metode un vienīgais veids, kā nepaciest netaisnību, uz kuru kā vienīgo alternatīvu pirms vairākiem tūkstošiem gadu jau norādīja Sokrats, ir bēgšana no savas valsts ar visu savu mantu? Vēstures liecības gan vēsta, ka pats Sokrats izvēlējās palikt, jo uzskatīja par savu pienākumu pret valsti filozofiski pieņemt viņam piespriesto nāvessodu.[30]

Ja vēlamies, lai mūsu valsts un tās tiesu sistēma kļūst vēl labāka, arī advokātiem kā tiesu sistēmai piederošām personām ir jākļūst prasīgākiem gan pret sevi, gan pret kolēģiem un tiesu. Neaizskarams ir tiesiskums, nevis tiesas un tiesnešu neatkarības deformēta izpratne.[31] Uz to iedvesmo arī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova – ne tikai savā uzrunā advokātiem 2019. gada 12. aprīļa kopsapulcē, bet arī savā atziņā, ka ikvienas tiesas veiktas tiesību jaunrades leģitimitātes pamatā ir juristu sabiedrībā valdoša viedokļa konsenss, ko veido tiesnešu tiesību spēka atzīšana ar to, ka neviens neprotestē pret tiesnešu tiesību noteikumu.[32] Tāpēc ir jāprotestē, kamēr nav par vēlu!

Autors uzskata par nepieciešamu celt trauksmi un paust publiski savas subjektīvās bažas par Augstākās tiesas Civillietu departamenta (CLD) vairāku atsevišķu nolēmumu neatbilstību juridiskajai metodoloģijai, uzskatot, ka tādu nolēmumu proporcionālais skaits pēc 2018. gada ir būtiski pieaudzis (piemēram, PVN piespiedu nomā, galvinieka regress pēc maksātnespējas procesa, kopīpašuma dalīšana, mantiskie ieguldījumi komersanta mantā, šķīrējtiesas sprieduma spēks, īpašnieka tiesības uz valdījumu, noilgums komersanta no likuma izrietošiem prasījumiem, cesijas fakta pierādīšana, pamats tiesvedības izbeigšanai prasījuma tiesību nepierādīšanas dēļ). Objektivitātei tika analizēti Augstākās tiesas judikatūras datubāzē pēdējo gadu laikā iekļautie Senāta CLD nolēmumi, pētījumu rezultātus publicējot portāla Jurista Vārds elektroniskajā versijā Domnīcā[33], taču tas nav kliedējis autora paustās bažas. Tieši otrādi – autors viena gada laikā ir saņēmis autora ieskatā nepelnītas, neadekvātas un nelikumīgas sūdzības par autora profesionālo darbību, tostarp viena gada laikā taisīti  pirmšķietami nelikumīgi un klaji tendenciozi tiesu blakus lēmumi, trīs no tiem – Senātā![34]

Nebūdams ne tuvu tik drosmīgs kā Sokrats,[35] autors pievienojas anonīmajam komentētājam,[36] ka “nav tālredzīgi stigmatizēt tos retos cilvēkus, kuri raisa diskusiju par tiesu varas problēmām. Varbūt kādam tas ir jaunums, bet tiesu varā ir problēmas, turklāt komplicētas un bez viegla risinājuma. Centieni apklusināt cilvēkus, kuri par to runā, liecina par šīs sistēmas morālu vājumu un ideālu trūkumu. Ja tiesnešiem patiešām rūp tiesu varas autoritāte un reputācija (kas cita starpā ir jānopelna, nevis jāpieprasa), tad tiesu varas darbības uzlabošanas iniciatīvām vispirms būtu jānāk no pašu tiesnešu vidus. Kurpretim no ārpuses izteiktajā kritikā vispirms būtu jāieklausās, nevis automātiski jānoraida kā centienus graut tiesu varas neatkarību.”

Kad nacisti atnāca pēc komunistiem, es klusēju, jo es nebiju komunists.

Kad viņi atnāca pēc sociāldemokrātiem, es klusēju, jo es nebiju sociāldemokrāts.

Kad viņi atnāca pēc arodbiedrībām, es klusēju, jo nebiju arodbiedrības biedrs.

Kad viņi ieradās, pakaļ ebrejiem, es arī klusēju, jo es taču neesmu ebrejs.

Kad viņi atnāca pēc manis, nebija vairs neviena, kas varētu protestēt… /Martins Nīmellers/[37]

Piezīme: Šis raksts tika uzrakstīts 2020. gada sākumā un bija domāts kā ievadraksts jeb pieteikums vairākām aktuālām tēmām (par ECT spriedumu lietā “Morice v. France”, Senāta CLD kompetenci un procesuālo darbību caurspīdīgumu, par Augstākās tiesas judikatūras datubāzi, par CLD rīcības sēdes kompetenci, par CLD kompetenci pierādījumu, tostarp jaunu, pārbaudē kasācijas instancē, par klaji nelikumīgu Senāta CLD nolēmumu sekām uz judikatūru, par CLD senatoru iespējamo atbildību par tīšiem vai būtiskiem likuma pārkāpumiem, par tiesvedību EST, sakarā ar Augstākās tiesas CLD prejudiciāliem jautājumiem), kas tiktu plašāk analizētas vairākos sekojošos pētījumos, rakstos un cita veida publikācijās. Uzskatot, ka tas nav zaudējis savu aktualitāti, autors to publicē faktiski nepārveidotu, lai arī atsevišķi nepublicētā raksta fragmenti ir tikuši jau iekļauti citās autora publikācijās, jo sevišķi rakstā “Aizsākot publisku diskusiju saistībā ar Senāta nolēmumiem lietā Nr. SKC-259/2019”[38].

[1] ECT Lielās palātas 2015. gada 23. aprīļa spriedums lietā “Morice v. France”, pieteikums Nr. 29369/10

[2] https://strasbourgobservers.com/2016/01/18/poll-best-and-worst-ecthr-judgment-of-2015/

[3] Ruānas Apelācijas tiesas 2008. gada 16. jūlija spriedums

[4] Francijas Kasācijas tiesas Krimināllietu departamenta 2009. gada 10. novembra spriedums

[5] ECT Lielās palātas kolēģijas 2013. gada 9. decembra lēmums par pieteikuma nodošanu izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā

[6] Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants

[7] Parīzes tribunāla lielās instances septiņpadsmitās nodaļas galīgais spriedums 2010. gada 20. oktobrī

[8] ECT Piektās nodaļas palātas 2013. gada 11. jūlija spriedums lietā “Morice v. France”, pieteikums Nr. 29369/10

[9] ECT Lielās palātas 2015. gada 23. aprīļa spriedums lietā “Morice v. France” (pieteikums Nr. 29369/10)

[10] Lietā ir divu tiesnešu, Francijas un Lietuvas, atsevišķās domas, taču galvenokārt tās attiecas uz nolēmumu daļā par procesuālajiem pārkāpumiem kasācijas instancē, Lietuvas tiesnesim iebilstot arī pret centrālās lomas tiesvedības procesā piedēvēšanu advokātam

[11] ECT Lielās palātas 2015. gada 23. aprīļa sprieduma lietā “Morice v. France”, pieteikums Nr. 29369/10, 167. punkts

[12] Turpat, 128. punkts

[13] Satversmes tiesas 2015. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-06-01 11.1 punkts

[14] Torgāns K. Tiesas kļūdas un tiesneša neatkarības robežas. Jurista Vārds, 09.04.2019., Nr. 14 (1072), 9.–12. lpp.

[15] Tiesnešu ētikas komisijas viedoklis par zvērināta advokāta kritiku tiesai. Jurista Vārds, 14.05.2019., Nr. 19 (1077)

[16] Turpat

[17] Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodekss, pieņemts Latvijas Zvērinātu advokātu kopsapulcē 1993. gada 21. maijā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar kopsapulces 30.04.2010. lēmumu; izteikts jaunā redakcijā, kas apstiprināts ar 2019. gada 12. aprīļa kopsapulces lēmumu

[18] Skat., Vadlīnijas saziņai ar plašsaziņas līdzekļiem, ko 2015. gada 28. janvārī kopīgi pieņēma Latvijas Zvērinātu advokātu padomes Ētikas komisija, Tiesnešu ētikas komisija un Prokuroru atestācijas komisija. Pieejamas: https://www.tiesas.lv/.../Tiesnešu%20ētikas%20komisijas%20sēdes2/Vadlinijas_35.doc

[19] Vārpiņš S. Turpinot diskusiju par un ap tiesnešu neatkarību saistībā ar profesora K. Torgāna rakstu. Jurista Vārds, 11.06.2019., Nr. 23 (1081), 25.–27. lpp.

[20] Gailīte D., Kakstāns Ā. Tiesu kritika ir jānošķir no uzbrukumiem tiesai. Jurista Vārds, 06.02.2018., Nr. 6 (1012), 6.–10. lpp.

[21] Turpat

[22] Turpat

[23] Sal., SKC/174/2010 ar SKC/118/2016; SKC252/2016, Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2011-01-01

[24] Likuma “Par tiesu varu” 49.1 panta piektā daļa

[25] Likuma “Par tiesu varu” 54. panta otrā daļa

[26] Likuma “Par tiesu varu” 54. panta trešā daļa

[27] Levits E., Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana/ Augstākās tiesas biļetens Nr. 1

[28]Levits E., Brīvā sarunā “Par valsti un tiesiskumu”/ 28.06.2019. Sarunu festivāls “Lampa” Cēsis

[29] Skat., piem., Senāta 2017. gada 29. decembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-1961/2017

[30] Alliks A., Nāve sabiedrības labuma vārdā / Rīgas Laiks, Augusts 2009

[31] Vārpiņš S. Turpinot diskusiju par un ap tiesnešu neatkarību saistībā ar profesora K. Torgāna rakstu. Jurista Vārds, 11.06.2019., Nr. 23 (1081), 25.–27. lpp.

[32] Osipova S., Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts”, Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930)

[33] Šlitke N., Analizējot 2019. gada Augstākās tiesas judikatūras datubāzē iekļautos Senāta nolēmumus –  SPC-8/2019 / Jurista Vārds, 22.05.2019.; Šlitke N., Vai pirmšķietami nelikumīgs un nepamatots Senāta Civillietu departamenta spriedums var būt judikatūras nolēmums? / Jurista Vārds, 08.11.2019.

[34] Par pēdējo no tiem – 2019. gada 17. decembra blakus lēmumu lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414) jau bija un vēl sekos vairāki atsevišķi raksti un pētījumi, jo tā pieņemšanas procedūras un nolēmuma motīvu daļa acīmredzami pārsniedz saprātīgi pieļaujamās kļūdas robežas

[35] Alliks A., Nāve sabiedrības labuma vārdā / Rīgas Laiks, Augusts 2009

[36] Anonīms (ar pseidonīmu Advokāts parakstīts) 20.05.2019. komentārs rakstam Tiesnešu ētikas komisijas viedoklis par zvērināta advokāta kritiku tiesai, Jurista Vārds, 14.05.2019., Nr. 19 (1077)

[37] Martina Nīmellera (Friedrich Gustav Emil Martin Niemöller), vācu teologa un luterāņu mācītāja, labi zināmā sprediķa garākā versija, kas veltīta Holokausta atceres dienai Lielbritānijā

[38] Skat., piem., Šlitke N. Aizsākot publisku diskusiju saistībā ar Senāta nolēmumiem lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414). Jurista Vārds, 28.01.2020., Nr. 4 (1114), 24.–31. lpp.