citāts no sprieduma:
"Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa pārkāpusi savas kompetences robežas, ielūkojoties Lursoft datubāzē un iegūstot
informāciju par statūtiem. Tiesai nav liegta iespēja lietas apstākļu objektīvai noskaidrošanai izmantot vispārēju
informāciju no publiska reģistra, kā arī pēc sava ieskata izmantot likumus un citus normatīva rakstura avotus, pie kādiem pieskaitāmi
arī arodbiedrības statūti. Tāpēc šis kasācijas sūdzības arguments ir noraidāms.
(SKC-1417-14)"

Attiecībā uz normatīvo aktu juridisko spēku, uzticēties var tikai laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukātajai versijai , varbūt arī vēl Augstākās Padomes un Ministru kabineta ziņotājam. Lai arī likumdevējs ir noteicis, ka elektroniskā publikācija ir oficiālā publikācija, praksē tas sagādā problēmas, jo elektroniskajai publikācijai ir pieeja neierobežotam personu lokam, kas var izdarīt labojumus elektroniskajā versijā, piemēram, tā dēvētie datorurķi. Līdz ar to persona, kura vēlas iepazīties ar normatīvā akta tekstu, vietnē likumi.lv var atrast visdažādākās viena normatīvā akta interpretācijas.
Vēl sarežģītākā situācijā ir tiesas, kurām ir tikai ierobežotas iespējas atrast oriģinālo likuma tekstu. Atsevišķs stāsts ir pašvaldību saistošie noteikumi, kur tikai izredzētie spēj orientēties un atrast spēkā esošos grozījumus.
Tātad, piemēram, tiesnesim ir iespēja iegādāties likuma, direktīvas, regulas vai cita normatīvā akta tekstu papīra formātā un pēc tam bibliotēkās, arhīvos vai citās sabiedriskās vietās meklēt grozījumus, kopēt tos un līmēt klāt vai virsū oriģinālajam tekstam, protams, iepriekš saskaņojot savu rīcību ar autortiesību aizsardzību uzraugošo iestādi.
Otrs ceļš ir izmantot elektroniski pieejamos resursus - likumi.lv, ES vietnes un piemērojot empīrisko dzīves pieredzi un dedukciju, salīdzināt ar citās vietnēs esošajām redakcijām. Samērā bieži oriģinālos likuma tekstus var atrast failu apmaiņas vietnēs (torrent), bet tur tie pieejami par maksu, vai arī kaut kas jādod pretī, tāpēc tiesneši no savas puses tur ievieto tiesas nolēmumu beta versijas lejupielādei.
Saistībā ar Lursoft Uzņēmumu reģistru, CSDD datu bāzi, Iekšlietu ministrijas un Sodu reģistru, Tiesu informācijas sistēmu, Personas datu pārlūku, datorizēto zemesgrāmatu, VSAA un VID reģistriem, Valsts zemes dienesta informācijas sistēmu, ticēt šiem reģistriem var vienlīdz kā sociālajai vietnei draugiem.lv vai līdzīgiem feisbukiem. Turklāt procesa dalībnieki izveido alternatīvas šiem reģistriem, kur, tiesnesis, nepamanot lapas līdzīgo noformējumu, savāc apzināti nepatiesu informāciju. Tādējādi, lai noskaidroto objektīvo patiesību, tiesa no oficiālajiem reģistriem pieejamo informāciju ievieto sociālajos portālos, tā teikt, nodod tautas apspriešanai, un agrāk vai vēlāk ienākas raža - objetīvās patiesības dimantiņš, kas tiek noslīpēts līdz briljanta elegancei.

Īsti nesaprotu, par ko ir "cepiens" :)
Ja var piekrist vispārzināmam viedoklim, ka tiesām nav konsekvences un katrs dara kā grib, tad kur ir problēma konkētajā situācijā?
Vai tad, ja kāda no pusēm beigusi pastāvēt, lieta nav jāizbeidz? Vajadzēja atlikt un uzlikt kādam par pienākumu iesniegt UR izziņu? Tai pusei, kuras vairs nav ? :)

Nevajadzētu sacīkstes principu pārlieku absolutizēt un tā tvērumu izvērst tik plašu. Sacīkstes princips vispārīgi attiecas uz pušu procesuālo tiesību realizāciju (CPL 10.p. 1.d.). Procesa dalībnieku ierašanās pārbaude, personu identitātes un pārstāvju pilnvaru pārbaude tomēr ir tiesas pienākums. Cits jautājums, kādiem līdzekļiem tiesa to dara...
Procesa virzībā tiesas lomai nevajadzētu būt tik atturīgai. Jau civilprocesa zinību klasiķis Bukovskis rakstīja, ka procesam nepieciešami pastāvīgi grūdieni. Turklāt viena no pusēm bieži pēc iespējas "procesa nobeigšanu" kavējot. Tamdēļ pareizākais esot apvienot tiesas un pušu iniciatīvu. (Civīlprocesa mācības grāmata, 241=242.lpp.)

Pagājušonedēļ Advokatūras dienas ietvaros notika konference par tiesu procesu efektivizāciju, un tur izskanēja arī jautājums par sacīkstes principu cp un tiesas lomu kontekstā ar šo principu. Precīzi necitēšu, bet no tiesu sektora vairākkārt izskanēja uzsvars, ka arī cp tiesa nav vienkāršs malā stāvētājs un vērotājs, kā nu abas puses savstarpēji cīnās, bet gan tiesai būtu jāgūst pietiekams priekšstats-pārliecība par objektīvo patiesību (to gan nevajadzētu sajaukt ar objektīvās izmeklēšanas principu).
Piemēram, kā minēja viena tiesnese, arī situācijā, kad atbildētājs pilnībā atzīst prasījumu, prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi, kas pamato viņa prasījumu, jo tiesai ir jāpārliecinās, ka tas ir pamatots un apmierināms.
Jūsu jautājuma kontekstā - acīmredzot tiesas praksē dažkārt arī mēdz rīkoties vai nerīkoties, lai par kaut ko pārliecinātos pašas, nevis to secinātu, vadoties pēc pušu iesniegtiem-neiesniegtiem pierādījumiem un faktiem.