Ievadam. Zolitūdes traģēdijas lieta ir bijusi un noteikti vēl būs daudzu juridisku un sabiedrisku apspriežu un diskusiju vērts temats. Šoreiz kā Zolitūdes traģēdijā cietušo advokāts, nepretendējot tikt uzskatīts ne par cienījamu, ne sekmīgu juristu saimes pārstāvi, tomēr vēlos uzsākt diskusiju par juridisko zinātņu doktora atbildību gan konkrētās lietas kontekstā, gan atbildību kā fundamentālu kategoriju pret šo visnotaļ cienījamo titulu un privilēģiju.
Faktiskie apstākļi. Vienā no Zolitūdes traģēdijas civillietām ir celta prasība par morālās kompensācijas piedziņu, pamatojoties uz turpmāk izklāstītajiem argumentiem. Minēto prasību ir cēlis Zolitūdes traģēdijā bojāgājušā dēls. Bojāgājušais vīrietis dzīvību zaudēja darba laikā un darba vietā. Morālās kompensācijas prasības pamatojumā citastarp (bet, protams, ne tikai) tiek izmantoti divi argumenti: 1) pirmais arguments - darba devējs, juridiska persona, ir atbildīga saskaņā ar Darba likuma, tostarp šī likuma 7.panta pirmo daļu, kur noteikts, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Tāpat argumentācijā tiek un tiks dotas norādes uz citiem normatīvajiem aktiem, kas regulē darba drošības jautājumus; 2) otrs arguments - tā kā darbinieks bojā gāja darba vietā un darba laikā, tad atbilstoši darba tiesiskās attiecības un darba drošības jautājumus regulējošajām tiesību normām, pastāv apgrieztais pierādīšanas pienākumus, proti, ka darba devējam jāpierāda savs nevainīgums, nevis bojā gājušā darbinieka dēlam ir jāpierāda darba devēja vainojamība.
Atbildētāju rakstveidā noformulētā pozīcija. Iepazīstoties ar darba devēja paskaidrojumiem, kurus ir parakstījis kāds Latvijā pazīstams tiesību zinātņu doktors, vadošs mācību spēks kādā no vadošajām augstākās izglītības iestādēm Latvijā, nācās saskarties ar zināmu mulsumu, un, proti, citēju: "Konkrētajā lietā prasītājs ir bojāgājušā dēls, kura prasība nevar tikt balstīta uz Darba likuma normām, jo starp Atbildētāju un bojāgājušā dēlu nekad nav nodibinātas darba tiesiskās attiecības." Tālāk tiek sniegts skaidrojums, kāpēc konkrētajā lietā nevar tikt piemērots arī apgrieztās pierādīšanas pienākums.
Jautājumi diskusijai. Neapstrīdot faktu, ka jautājums par pierādīšanas pienākuma pāreju konkrētās lietas kontekstā var būt nopietnas juridiskas debates vērts, ko katra no pusēm centīsies pierādīt ar tās rīcībā esošajiem pierādījumiem un juridiskajām zināšanām tiesas procesa laikā, vienlaikus tomēr atklāts paliek jautājums, vai juridisko zinātņu doktora cienīgi ir likt savu parakstu zem, manuprāt, acīmredzami nekorekta un juridiskai zinātnei, kā arī atbildības konceptam kā tādam neatbilstoša apgalvojuma - ka Darba likuma normas, kurās noteikta darba devēja atbildība, nav vairs piemērojamas, jo darbinieks gājis bojā.
Šajā sakarā vēlos uzsvērt, ka, manuprāt, juridisko zinātņu doktora grāds nav tikai tituls un privilēģija. Juridisko zinātņu doktora grāds, manuprāt, ir arī atbildība par saviem vārdiem un darbiem. Manuprāt, atbildība, kas izriet no juridisko zinātņu doktora titula, ir fundamentāls lielums, ko nedrīkst pakļaut principam - kas maksā, tas pasūta mūziku jeb pretargumentācija par katru cenu ir juridisko zinātņu doktora cienīga rīcība. Tas, manuprāt, nozīmē arī to, ka no juridisko zinātņu doktora titula nesēja tiek sagaidīta arī morāli ētiski atbilstoša rīcība, jo cilvēks ar juridisko zinātņu doktora grādu vairs nevar atsaukties uz nezināšanu vai nesaprašanu, kas nozīmē, ka konkrētajā gadījumā izdarītais - acīmredzami absurdā argumentācija, ka Darba likums vairs nav piemērojams, jo darbinieks gājis bojā - ir apzināta rīcība.
Nobeiguma vietā. Aicinu Jūs, lasītājus, diskutēt par šo tematu, jo manā ieskatā atbildības koncepta analīze kopumā ir vitāli svarīga mūsu sabiedrības (ne tikai juridisko zinātņu) sekmīgai attīstībai. Tāpat tīri cilvēcīgi vēlos noskaidrot, vai nekļūdos savā izpratnē par juridisko zinātņu doktora titula nesēja pienākumiem pret zinātni, kolēģiem, tiesām un arī studentiem. Varbūt es, kā cilvēks bez attiecīgas autoritātes, vienkārši kļūdos un tieši tāpēc vēlos lūgt Jūsu viedokli.
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.