Tiesībsarga ieskatā, darbības, kas vērstas uz Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, nav pieļaujamas nekādā gadījumā. Vienlaikus norādāms, ka pēc būtības iejaukties privāttiesisku strīdu risināšanā tiesībsargs nav tiesīgs.

Šo situāciju ietvarā svarīga ir valsts spēja operatīvi reaģēt situācijās, kad prettiesiski tiek apdraudētas īrnieku tiesības no namīpašnieku puses, vai otrādi, jo likumā „Par dzīvojamo telpu īri” noteiktais strīdu risināšanas mehānisms, vēršoties tiesā, nav pietiekami efektīvs.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā vairākkārt ir notikušas diskusijas par minēto. Pozitīvi vērtējams, ka diskusiju rezultātā ir mainījusies Valsts policijas nostāja, proti, policija atzīst, ka, īpašniekam iekļūstot mājoklī pret īrnieka gribu, tiek pārkāpta personas mājokļa neaizskaramība, kā arī durvju slēdzeņu vai durvju nomaiņa, liedzot īrniekam iekļūt mājoklī, robežojas ar patvarību, kas ir krimināli sodāma namīpašnieku darbība.

Valsts policija ir izstrādājusi vadlīnijas policijas darbiniekiem, lai nodrošinātu īrnieku tiesību aizsardzību no namīpašnieku prettiesiskiem apdraudējumiem, atjaunotu īrnieku tiesības brīvi rīkoties ar to kustamo mantu, kā arī nodrošinātu mājokļa neaizskaramību, ar savu klātbūtni nodrošinot sabiedrisko kārtību un netraucētu īrnieka iekļūšanu mājoklī.

Laiks rādīs, kā šīs vadlīnijas darbosies praksē, taču tas, iespējams, lauzīs līdzšinējo praksi, kad bija konstatējama policijas neiesaistīšanās, uzskatot gandrīz visus šos gadījumus par civiltiesiskiem strīdiem, ja vien netiek konstatēta fiziska vardarbība.

Savukārt Iekšlietu ministrija ir izstrādājusi  Civilprocesa likuma grozījumu projektu, paredzot tiesisko regulējumu attiecībā uz lietām par pagaidu aizsardzību dzīvojamās telpas lietošanas tiesību pārkāpumos, tādējādi nodrošinot pagaidu aizsardzības mehānismu īrnieku tiesību aizsardzībai.

Vienlaikus jāatzīst, ka šādas problēmsituācijas nav viennozīmīgi vērtējamas. Bieži vien šādos strīdos tiek saņemta informācija arī par pašu īrnieku veiktām manipulācijām (piemēram, fiktīvi īres līgumi, īres līgumi ar atpakaļejošu datumu, īres līgumi bez īres maksas, īres līgumi par nedzīvojamām telpām (ko neaizsargā likums „Par dzīvojamo telpu īri”).

Minētais liecina, ka nereti ir gadījumi, kad bijušie namu (dzīvokļu) īpašnieki, nespējot nokārtot uzņemtās saistības pret aizdevēju, izmanto jebkuras metodes, lai paši vai to tuvinieki pirms īpašuma izsoles kļūtu par fiktīviem īrniekiem un iespējami ilgi paliktu bijušajā īpašumā. Arī šādā situācijā vienīgais tiesiski iespējamais ceļš īpašniekam savu interešu aizsardzībai ir ilgstošs tiesāšanās process.

Lielu daļu minēto problēmsituāciju risinātu jau agrāk paustā tiesībsarga nostāja par īres tiesisko attiecību publiska reģistra nepieciešamību, kam pastāvot nebūtu tik vienkārši īrniekam noslēgt fiktīvus īres līgumus vai jaunajam īpašniekam nerespektēt faktu par iepriekš noslēgtiem īres līgumiem.