Izskatot disciplinārlietu, Komisija ir konstatējusi, ka zvērināts tiesu izpildītājs normatīvo aktu pārkāpumus nav pieļāvis, savus pienākumus pildījis godprātīgi, piedziņas procesu nebija nedz sasteidzis, nedz kavējis. Pārkāpumus tiesu izpildītāja rīcībā nav saskatījusi arī tiesa divās instancēs, atzīstot, ka izpildu darbības zvērināts tiesu izpildītājs ir veicis atbilstoši Civilprocesa likuma normām, nepieļaujot acīmredzamu nesamērīgumu. Tiesas lēmumi ir stājušies spēkā un Komisijai nav tiesību tos apšaubīt.

Izpildu lieta tika ievesta 2015. gada septembra sākumā; paziņojums parādniecei par pienākumu izpildīt nolēmumu nosūtīts ierakstītā sūtījumā tajā pašā datumā, kad ievesta izpildu lieta. Arī paziņojums par īpašuma piespiedu pārdošanas vērtību un paziņojums par nekustamā īpašuma izsoli parādniecei nosūtīti ierakstītā sūtījumā (attiecīgi 10. un 23. novembrī). Turklāt, ievērojot parādnieces lūgumu un solījumu samaksāt parādu pa daļām, zvērināts tiesu izpildītājs deva parādniecei papildu laiku parāda nomaksai, kaut arī bija beidzies nolēmuma labprātīgas izpildes termiņš. Izvērtējot lietas materiālus un uzklausot zvērināta tiesu izpildītāja mutvārdu paskaidrojumus, Komisijai neradās šaubas par to, ka parādniece vairākkārt tika informēta par plānoto nekustamā īpašuma izsoli, kā arī viņai izskaidrotas viņas tiesības gan klātienē tiesu izpildītāja birojā, gan ar paziņojumiem, kas sūtīti ierakstītā sūtījumā.

Tātad parādnieces rīcībā bija vairāki mēneši, lai samaksātu parādu līdz izsoles dienai (izsole notika 2016. gada janvārī), bet parādniece šo iespēju nav izmantojusi. Tāpat parādniece nebija lūgusi tiesu sadalīt sprieduma izpildīšanu termiņos.

Tāpat Komisija konstatēja, ka parādniece deklarācijā par savu mantisko stāvokli ir norādījusi ienākumus 2000 eiro apmērā, taču informācija par šādu ienākumu līmeni publiskajos reģistros nav, kas nozīmē, ka parādniece ir maldinājusi tiesu izpildītāju par savu ienākumu līmeni vai arī parādniecei ir ienākumi, par kuriem valstij netiek maksāti nodokļi.

Tiesu izpildītājam nebija pamata vērst piedziņu uz parādnieces kustamo mantu, jo atbilstoši jau minētajā deklarācijā sniegtajai informācijai parādniecei nav kustamās mantas, uz kuru varētu vērst piedziņu. Turklāt tiesu izpildītājam tika iesniegts īres līgums, no kura tiesu izpildītājam bija pamats secināt, ka nekustamajā īpašumā esošā kustamā manta nepieder parādniecei, bet parādnieces īrniekam. Ievērojot šos apstākļus, tiesu izpildītājam nebija pamata veikt parādnieka telpu un glabātuvju apskati, jo šādu darbību veikšana palielinātu sprieduma izpildes izdevumus, kā arī potenciāli varētu radīt parādnieces īrnieka tiesību aizskārumu.

Komisijas ieskatā, ja parādnieces sūdzībā tieslietu ministram minētais, ka parādniecei ir kustamā manta, uz kuru varēja vērst piedziņu, atbilst patiesībai, parādniece ir maldinājusi tiesu izpildītāju, sniedzot nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli. Par apzināti nepatiesas deklarācijas iesniegšanu tiesu izpildītājam Krimināllikuma 299. pantā paredzēta kriminālatbildība.

Komisija neuzskatīja piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu par nesamērīgu, jo, pirmkārt, kā jau minēts, alternatīvu piedziņas variantu tiesu izpildītājam nebija, un, otrkārt, tiesu izpildītājam tika iesniegti vēl citi izpildu dokumenti piedziņai pret parādnieci, kuru kopējā parādsaistību summa pārsniedza 400 000 euro. Parādnieks nav atbrīvojams no savu saistību izpildes tikai tāpēc, ka viņa piederošā nekustamā īpašuma vērtība pārsniedz zvērināta tiesu izpildītāja lietvedībā esošo izpildu lietu kopējo piedziņas apmēru un sprieduma izpildes izdevumu summu.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, kā arī spēkā stājušos tiesas lēmumus, Komisija neuzskata, ka ar savām darbībām zvērināts tiesu izpildītājs ir izdarījis zvērinātu tiesu izpildītāju darbību regulējošu normatīvo aktu būtisku pārkāpumu, kā arī radījis kaitējumu valsts vai privātpersonu interesēm, pieļaujot nesamērīgumu starp parādnieka kopējām parādsaistībām vairāk nekā 400 000 eiro apmērā un piespiedu piedziņas procesā atgūtajiem naudas līdzekļiem, izsolē realizējot nekustamo īpašumu. Piedziņas process realizēts, izmantojot likumā noteiktos pasākumus un visus likumā paredzētos līdzekļus, un metodes, lai ātri un kvalitatīvi pildītu tiesas un citu institūciju nolēmumus. Piespiedu izpildes līdzekļu secīga un atbilstoša izmantošana norāda uz tiesas nolēmuma izpildes nodrošināšanu bez nepamatotas vilcināšanās, ievērojot gan piedzinēja, gan parādnieces intereses.