Latvijas Universitātes Tiesību teorijas un vēstures katedras profesors Dr. iur. Jānis Lazdiņš atzīmē: „Latvijas izsludināšanu saistām ar 1918. gada 18. novembri. Taču de facto 50 gadus Latvijas valstij un tautai nebija suverēnas varas pār savu zemi, jo šeit valdīja okupācijas režīms. Līdz ar to juristu pētījuma pamatuzdevums bija juridiski pierādīt, ka Latvija tiešām de iure visus šos okupācijas gadus ir pastāvējusi. Mēs neesam jauna valsts. Latvija, kas atjaunoja neatkarību 1990./1991. gadā, ir tā pati Latvija, kas tika izsludināta 1918. gadā. Mūsu Austrumu kaimiņš – Krievija mēģina pierādīt pretējo, un šajā sakarā mūsu pētījums ir sava veida pretsvars tam no ideoloģiski politiskā viedokļa.”

Valsts nepārtrauktības aspektā Baltijas valstīm līdzīgus piemērus var atrast arī citur Eiropā, piemēram, Austriju 1938. gadā okupēja hitleriskā Vācija un līdz 1945. gadam Austrija de facto nepastāvēja. Šeit gan pārrāvums bija krietni īsāks nekā Baltijas valstīm, tomēr nepārtrauktības pierādīšana arī sagādāja zināmas problēmas. Monogrāfijā vēsturnieki ir pētījuši jautājumu par bruņoto pretošanos okupācijai. Līdz 50. gadu vidum notika aktīva dzimtenes patriotu pretošanās padomju režīmam, līdz ar to valsts ideja šajā laika posmā ir pierādīta. Tāpat būtisks aspekts ir vēsturnieku un politikas zinātnes autoru devums šīs monogrāfijas ietvarā, ka Latvijas Republikas diplomātiskais dienests ārzemēs darbojās visus padomju okupācijas gadus un izsniedza dokumentus, kurus atzina tiesiskas un demokrātiskas valstis, kas arī ir Latvijas de iure pastāvēšanas apliecinājums.

J. Lazdiņš norāda, ka ļoti pozitīvi ir tas, kā vācu valsts tiesību zinātnē skata Baltijas valstis un Austriju, - piemēram, grāmatā „Allgemeine Staatslehre” ir minēts: „guļošas vai šķietami mirušas valstis”, „starptautiski prettiesiski anektētas 1940. gadā (..) Bet mēs šīs valstis neuzskatām par jaunām valstīm.” Un ļoti būtisks elements, par ko arī Krievija uztraucas, ka „mēs atzīstam tikai to pilsonību – vecos pilsoņus un viņu pēcnācējus, pārējiem ir jāiet naturalizācijas ceļš”, jo naturalizācijas un pilsonības jautājums daudzējādā ziņā ir izšķirošs. Ir arī citi būtiski aspekti. „Ja sakām, ka valsts turpinās, tai jābūt pēc iespējas līdzīgai tai valstij, kas pastāvēja līdz 1940. gada 16.,17. jūnijam,” uzsver J. Lazdinš. „Mēs pētījumā vadījāmies pēc tādas valsts tiesību teorijas, ka – lai demokrātiska un tiesiska valsts pastāvētu, ir jāpastāv valsts varas dalīšanai. Tātad ir likumdošanas vara, izpildvara un tiesu vara. Līdz ar to skatījāmies, vai tās lielākā vai mazākā mērā tika atjaunotas. Pārsteidzoši, ka Latvijas valsts pedantiski ir mēģinājusi atjaunot to situāciju, kāda bija līdz 1940. gada 16.,17. jūnijam. Turklāt Latvijai ir problēma, ka pēc 1934. gada 15. maija antikonstitucionālā apvērsuma šeit nebija demokrātiska un tiesiska valsts. Tātad no vienas puses atjaunojām to valsti, kas pastāvēja līdz 1940. gada 16.,17. jūnijam, no otras puses pēc būtības – valsti, kas bija līdz 1934. gada 15. maijam. Būtiskākais ir tas, ka tika atjaunota LR Satversme, kur ir noteikti pamatprincipi likumdošanas varai, izpildvarai un tiesu varai. Tādējādi tika likts pamats tam, ka nav pamata apstrīdēt Latvijas valsts nepārtrauktību.”

Pētījumā secināts, ka daudzējādā ziņā Latvijā ir atjaunotas visas institūcijas, kas te pastāvēja pirms Otrā pasaules kara. Ja ir pieņemti jauni likumi, tad tie tikuši balstīti uz iepriekšējiem, kas bija spēkā līdz okupācijai. Tiesu vara tika atjaunota tāda, kāda tā bija līdz padomju okupācijai, sākotnēji pat atjaunoja iepriekšējos nosaukumus, kur tagad gan ir dažas izmaiņas, bet tādus valsts var veikt, kad vēlas. Ļoti būtisks ir jautājums par īpašumu denacionalizāciju jeb tiesību atjaunošanu uz bijušajiem īpašumiem. Varam apgalvot, ka arī īpašumtiesiskajā aspektā ir mēģināts atjaunot to Latviju, kas pastāvēja līdz okupācijai, – „var teikt, ka realizācijas procesā bija kļūdas, pat ļaunprātības, bet pati ideja un tiesiskais nodrošinājums ir tuvu nevainojamam,” secina J. Lazdiņš, „Līdz ar to es viennozīmīgi varu apgalvot, ka Latvijas valsts ir ļoti labi demonstrējusi nepārtrauktību gan tiesiskā, gan īpašumtiesiskā griezumā. Nevaru iedomāties, ka kādam būtu pamats apšaubīt to, ka mūsdienu Latvija ir tā pati, kas tika izsludināta 1918. gada 18. novembrī.”

Šī nozīmīgā un apjomīgā projekta autoru vidū ir visa pētījuma un tā politikas daļas vadītājs profesors akadēmiķis Tālavs Jundzis, juristu pētījuma vadītājs profesors Jānis Lazdiņš, vēsturnieku pētījuma vadītājs vēstures zinātņu doktors Ainārs Lerhis, profesore, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele, asociētais profesors Artūrs Kučs, jaunākās paaudzes zinātnieki Jānis Pleps un Edmunds Broks, kā arī Antonijs Zunda, Zigmārs Turčinskis, Eduards Bruno Deksnis, Kristīne Beķere, Gunārs Kusiņš. Monogrāfiju recenzējuši Dr. iur. Aivars Endziņš un Dr. hist. Andrejs Plakans no ASV. Tāpat pētījuma tapšanā piedalījušies vairāki konsultanti, kuru vidū J. Lazdiņš īpaši atzīmē Viktora Šadinova devumu attiecībā uz īpašumu denacionalizācijas aspektu.

Projekta īstenošanā bijuši vairāki starpposmu darbi. Lielākais no tiem ir 2015. gadā izdotais juristu rakstu krājums „Latvijas valsts tiesību avoti. Valsts dibināšana – neatkarības atjaunošana. Dokumenti un komentāri” Jāņa Lazdiņa zinātniskajā redakcijā, kas veltīts valsts nepārtrauktības jautājumiem. Krājuma pamatideja atbilstoši vēsturiskajai tiesību skolai ir: lai nonāktu līdz patiesībai, jāatgriežas atpakaļ pie avotiem. Tātad, lai par kaut ko spriestu, ir jāpēta pirmavoti – likumi, kas šajā krājumā tiek darīts. J. Lazdiņš atzīmē: „Šeit mēs varam iziet cauri laika posmam no Latvijas valsts dibināšanas līdz neatkarības zaudēšanai un atjaunošanai ar nelieliem komentāriem. Vācijas Trešās valsts (Trešā reiha) ideoloģiskā sektora vadītājs Gebelss savulaik esot teicis: ja melo, tad vajag melot tā, ka nevar noticēt, ka tiek melots. Padomju deklarācijas par to liecina. Visiem, īpaši jaunajai paaudzei, manuprāt, ir ļoti vērtīgi palasīt, kā var melot tā, ka nevar noticēt, ka tā var melot, – padomju režīms to darīja. Šajā grāmatā tas tiek atspoguļots. Gan kā „Latvija tiek uzņemta PSRS sastāvā, izsakot tautas brīvu gribu” utt., gan arī kā Jeļcina Krievija atzīst Baltijas valstu neatkarību. Formāli Latvija PSRS sastāvā nekad nav iestājusies, bet mums ir jārēķinās ar faktisko situāciju”. 

2014. gadā notika arī starptautiska zinātniska konference „Tiesību – politiskā situācija Baltijas jūras reģionā pirms un pēc Pirmā pasaules kara (1917-1922). Jaunu valstu dibināšana un to konstitucionāli tiesiskā dimensija”, kurā nolasītie referāti apkopoti LU žurnālā „Juridiskā zinātne”. Šā žurnālā 2016. gada 9. numuram pēc J. Lazdiņa iniciatīvas tapis arī Austrijas Zalcburgas Universitātes profesora Mihaela Geistlingera raksts „The Republic of Austria before 1938 and after 1945 – Some Thoughts of Continuity”, kurā apskatīta Baltijas valstīm aktuālā problēma. Pētījuma ietvaros bijušas arī daudzas citas publikācijas, un pētnieki organizējuši un piedalījušies vairākās starptautiska mēroga konferencēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Piemēram, J. Lazdiņš šīgada jūlijā pabija Frankfurtē pie Mainas, kur par projekta ideju un rezultātiem ziņoja pasaules līmeņa zinātniski pētnieciskā iestādē –  Maksa Planka institūtā. Savukārt novembra beigās viņš par pētījumu Tallinā diskutēja ar igauņu kolēģiem, jo arī Igaunijā, tāpat kā Lietuvā situācija ir līdzīga.  

Tagad lielais darbs, kas projekta aktualitātes dēļ guva valsts atbalstu, ir noslēdzies un rezultējies gandrīz 500 lappušu biezā monogrāfijā, kuru iecerēts tulkot un izdot arī angļu un krievu valodās, – ir tapis nozīmīgs zinātnisks pamatojums tam, ka nākamgad mūsu valsts godam var sagaidīt savu simtgadi.

Baiba Kalna