Izskatāmajā lietā ir strīds par to, kā ir piemērojams Ministru kabineta 2010. gada 12. oktobra noteikumu Nr. 969 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” (Noteikumi Nr. 969) 42. punkts.

Senāts spriedumā norāda, ka noteikumu Nr. 969 normas noregulē jautājumu par neapliekamiem ienākumiem, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt izdevumu kompensācijas normas, kuras nepārsniedzot, darbinieka ienākumi nebūs apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tādējādi pēc būtības ar šīm tiesību normām Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt robežšķirtni starp apliekamiem un neapliekamiem ienākumiem. Līdz ar to var secināt, ka, nosakot noteikumos Nr. 969 kompensāciju normas par izdevumiem, kas saistīti ar darba braucieniem, to mērķis nav ierobežot kompensāciju izmaksu darbiniekiem, bet gan nošķirt neapliekamus ienākumus no apliekamiem.

Pieteicēja – SIA “ITF Europe” – darbiniekiem, kuri devušies darba braucienos, par katru darba brauciena dienu ir aprēķinājusi papildu izdevumus dienas naudas apmērā, savukārt izmaksājusi papildu izdevumus tikai 70 procentu apmērā no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas. Valsts ieņēmumu dienests norādījis, ka pieteicējai bija pienākums aprēķināt un izmaksāt darbiniekiem kompensāciju par papildu izdevumiem par katru darba brauciena dienu dienas naudas apmērā, bet no summas, kas pārsniedz 70 procentus no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas, aprēķināt un ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.

Senāts lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. Lieta SKA-20/2019; A420397914.