Lietā bija strīds par to, vai nolikumā noteiktās pieredzes prasības neierobežo piegādātāju brīvu konkurenci un nerada priekšrocības vienam no pretendentiem.

Senāts atzina, ka pieredzes prasību izvirzīšana nedrīkst būt patvaļīga, kādam no pretendentiem radīt nepamatotas priekšrocības un nepamatoti ierobežot piegādātāju brīvu konkurenci. Uz nepamatotu priekšrocību radīšanu kādam no pretendentiem un nepamatotu piegādātāju brīvas konkurences ierobežošanu var norādīt tas, ka nolikuma prasības, tostarp attiecībā uz kvalifikācijas un pieredzes prasībām, ir formulētas īpaši detalizēti. Tomēr izskatāmajā gadījumā pamatu bažām, ka zemas konkurences cēlonis būtu neobjektīvas vai nesamērīgas prasības, Senāts nesaskatīja.

Senāts konstatēja, ka platību maksājumu administrēšanai izveidotā pārvaldes un kontroles sistēma ietver dažādu informācijas sistēmu savstarpēju integrāciju. Attiecīgi pasūtītāja interese izvirzīt pieredzes prasību pēc biznesa sfēras līdzīgu informācijas sistēmu administrēšanā, kas ietver dažādu sistēmu savstarpējo sasaisti un integrāciju, atbilst objektīvām pasūtītāja vajadzībām.

Senāts tostarp vērtēja prasību pēc pieredzes darbā ar konkrētu programmatūras versiju pamatotību. Senāts konstatēja, ka prasība bija pamatota ar pasūtītāja nepieciešamību nodrošināties pret to, ka izvēlētais pretendents faktiski nespēs izpildīt iepirkuma līgumu, jo tam nebūs nepieciešamās kompetences darbam ar pasūtītāja informācijas sistēmā izmantotajām tehnoloģijām. Tā kā pasūtītājs bija atstājis pretendentiem rīcības brīvību izvēlēties veidu, kādā apliecināt gan zināšanas, gan prasmi konkrēto tehnoloģiju apkalpošanā, Senāts nesaskatīja, ka strīdus nolikuma prasības būtu konkurenci izslēdzošas.

Senāta spriedums. Lieta Nr. SKA-215/2021 (A420171118).