Lietā ir apsūdzēti divi pašvaldības policisti, kuri patruļas laikā konstatēja, ka stāvēšanai neatļautā vietā ir novietots transportlīdzeklis, kurā atrodas persona acīmredzamā alkohola ietekmē, un prettiesiski lika tai pārvietot transportlīdzekli citur. Pēc tam, kad minētā persona to bija izdarījusi, viens no apsūdzētajiem paziņoja Valsts policijas amatpersonām par to, ka tā vadījusi transportlīdzekli alkohola reibumā, apzināti noklusējot šādas rīcības izprovocēšanas apstākļus, savukārt otrs apsūdzētais pieļāva notiekošo un tajā neiejaucās. Pret transportlīdzekļa vadītāju tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība un izņemta vadītāja apliecība un transportlīdzeklis, liedzot viņam pildīt darba pienākumus.

Rīgas pilsētas tiesa atzina abus apsūdzētos par vainīgiem attiecīgi dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un valsts amatpersonas bezdarbībā, sodot viņus ar sabiedrisko darbu. Tiesa atzina, ka apsūdzēto rīcība ir radījusi būtisku kaitējumu ar likumu aizsargātām personas interesēm, jo policista dotā prettiesiskā rīkojuma izpildīšana ir apdraudējusi gan paša vadītāja, gan citu klātesošo personu veselību un dzīvību, turklāt Valsts policijas veiktās aizturēšanas rezultātā tika ierobežota vadītāja brīvība. Vidzemes apgabaltiesa atcēla Rīgas pilsētas tiesas spriedumu un apsūdzētos attaisnoja, nekonstatējot, ka viņu rīcība būtu cēloniskā sakarā ar cietušajam radīto kaitējumu, jo viņš tika aizturēts par nepakļaušanos Valsts policijas amatpersonu prasībām, nevis apsūdzētā dotā rīkojuma izpildīšanu.

Izskatījis prokurora iesniegto kasācijas protestu, Senāts atcēla Vidzemes apgabaltiesas spriedumu pilnībā. No Senāta lēmuma izriet, ka tiesa ir taisījusi savstarpēji pretrunīgu spriedumu un atzinusi, ka cietušā brīvības ierobežošana nebija cēloniskā sakarā ar apsūdzētajiem inkriminētajām darbībām, lai gan tiesas konstatētie fakti norādīja uz pretējo, jo Valsts policijas amatpersonas aizturēja cietušo, pamatojoties uz apsūdzētā sniegto informāciju, noklusējot notikušā apstākļus. Tiesa arī nepamatoti secinājusi, ka lietā nav ievērojami aizskartas cietušā pamattiesības, jo Senāta judikatūrā nepamatota brīvības ierobežošana jau iepriekš atzīta par būtisku tiesību aizskārumu. Senāts arī uzsvēra, ka pamattiesību aizskāruma nekonstatēšanu nevar pamatot ar apstākli, ka cietušais kriminālprocesā nav pieteicis nemantiskā kaitējuma kompensāciju, ņemot vērā, ka šādu kaitējumu ne vienmēr var novērtēt naudas izteiksmē. Atkārtoti izskatot lietu, tiesai būs jāvērtē, vai konstatētie apstākļi – brīvības atņemšanas ilgums, cietušajam noteiktais transportlīdzekļu vadīšanas ierobežojums un ceļu satiksmes drošības faktiskais apdraudējums – to kopsakarā sasniedz būtiska kaitējuma slieksni.

Lieta SKK-61/2026 (11901000119)