Senāts konstatēja, ka apgabaltiesa ir nepareizi secinājusi, ka viena dzimuma pāra ģimenes juridiskā aizsardzība ir tiesībpolitiska izšķiršanās. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmais teikums uzliek likumdevējam pienākumu nodrošināt šādu ģimeņu juridisko aizsardzību, kas ietver arī pienākumu nodrošināt iespēju juridiski nostiprināt savas attiecības un tikt valsts atzītām par ģimeni. Pienākums nodrošināt viena dzimuma pāra ģimenēm juridisko aizsardzību izriet arī no cilvēka cieņas principa, kas prasa atzīt visu cilvēku vienvērtību.

Tā kā likumdevējs šo pienākumu nav izpildījis, tad, lai rastu risinājumu, Senāts iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai, apstrīdot Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 3. panta pirmās un trešās daļas, ciktāl tās neparedz tādu civilstāvokļa akta veidu, kas ļautu reģistrēt viena dzimuma pāra ģimenes attiecības, atbilstību Satversmes 1. pantam un 110. panta pirmajam teikumam. Taču Satversmes tiesas kolēģijas ar 2021. gada 7. jūlija un 2021. gada 8. oktobra lēmumiem atteica pieņemt pieteikumus. No šiem lēmumiem var secināt, ka jautājums, tieši kā tiek nodrošināta viena dzimuma pāru ģimeņu juridiskā reģistrācija, nav Satversmes tiesas kompetencē.

Senāts spriedumā norāda, ka tiesiskā un demokrātiskā valstī administratīvās tiesas kā tiesību piemērotājs nevar atteikties nodrošināt Satversmē garantētu tiesību īstenošanu konkrētā situācijā tikai tāpēc, ka šo tiesību īstenošanas kārtība nav noteikta ar likumu. Lai nodrošinātu Satversmes normu efektīvu īstenošanu un nepieļautu, ka Satversme kļūst tikai par deklaratīva rakstura dokumentu, tiesību piemērotājam ir pienākums rast risinājumu ar juridiskām metodēm.

Tā kā pieteicēju mērķis ir panākt, lai tieši valsts atzītu viņu attiecības par ģimenes attiecībām un akts, ar kuru valsts parasti atzīst kādas attiecības par ģimenes attiecībām un tās juridiski nostiprina, ir publiski tiesisks, tad Senāts atzina, ka konkrētajā situācijā ir iespējams pēc analoģijas piemērot Administratīvā procesa likuma normas (184. panta pirmās daļas 3. punkts un 256. pants), kas paredz iespēju pieteicējiem iesniegt pieteikumu un tiesai taisīt spriedumu par publiski tiesisku attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu.

Senāts secināja, ka pieteicēju pieteikums līdz ar to būtu jāuzskata par konstatēšanas pieteikumu. Senāts arī norādīja, ka līdz brīdim, kad likumdevējs būs izveidojis atbilstošu tiesisko regulējumu, šāds spriedums, ar kuru ir konstatēts, ka konkrētu personu attiecības ir atzīstamas par ģimenes attiecībām Satversmes 110. panta izpratnē, aizstās valsts īstenotu šo attiecību reģistrāciju. Līdz ar to tas var tikt izmantots citās situācijās, kad nepieciešams pamatot, ka šīm personām ir nodrošināmas kādas ģimenēm paredzētas tiesības.

Vienlaikus Senāts atzina, ka šāds risinājums pieteicējām nodrošinātu tikai vienas no Satversmes 110. panta un cilvēka cieņas principa izrietošas tiesības īstenošanu, proti, tiesību tikt valsts atzītām par ģimeni īstenošanu. Šādā veidā viena dzimuma pāra ģimenēm netiek noteikts konkrēts personisko un mantisko attiecību regulējums un netiek arī nodrošināta kāda konkrēta apjoma ekonomiskā un sociālā aizsardzība. Līdz ar to nezūd vajadzība pēc likumdevēja pieņemta šo jautājumu tiesiskā regulējuma, kas būtu balstīts gan uz juridiskiem, gan tiesībpolitiskiem apsvērumiem.

Senāta spriedums lietā Nr. SKA-[B1]/2021