No lietas apstākļiem izriet, ka prasītājs bija cēlis prasību pret valsts SIA “Latvijas sabiedriskais medijs”, uzskatot, ka televīzijas raidījumā atstāstīti aizskaroši izteikumi, kurus viņš it kā esot paudis par kolēģiem – aktieriem saistībā ar viņu darba līgumu termiņiem. Prasītājs noliedza, ka būtu šādi izteicies, un uzskatīja, ka šādu nepatiesu izteikumu izplatīšana, balstoties uz neierakstītu sarunu ar žurnālistu, aizskārusi viņa godu un cieņu. Tā kā atbildētāja bija atteikusies atsaukt izskanējušo informāciju, tā sabiedrībā radījusi nepareizu priekšstatu par kultūras nozari.

Rīgas pilsētas tiesa bija apmierinājusi prasību pilnībā, uzliekot atbildētājai pienākumu atsaukt izplatīto informāciju un piespriežot par labu prasītājam simbolisku morālā kaitējuma atlīdzību viena euro apmērā, kā to bija lūdzis prasītājs.

Rīgas apgabaltiesa, izskatījusi atbildētājas apelācijas sūdzību, atzina, ka pirmās instances tiesa pamatoti konstatējusi, ka strīdus izteikums ir uzskatāms par ziņu, nevis subjektīvu atbildētājas viedokli, ko apstiprinājis arī žurnālists, kas veidojis attiecīgo sižetu. Tādēļ attiecībā uz šo izteikumu ir iespējams veikt faktu pārbaudi, proti, noskaidrot, vai prasītājs šādi patiešām izteicies. Raidījumā prasītāja izteikumi atspoguļoti pēc žurnālista sākotnējām rakstveida piezīmēm, kuru patiesumu nav iespējams pārbaudīt. Tā kā atbildētāja nebija varējusi pierādīt, ka izplatītās ziņas ir patiesas, tiesa atzina, ka ir pamats uzlikt atbildētājai pienākumu tās atsaukt, jo šādu ziņu publicēšana neatbilst labas žurnālistikas principiem un ir maldinājusi sabiedrību, kā arī pasliktinājusi prasītāja kā aktiera un teātra vadītāja reputāciju un godu teātra vidē. Vienlaikus tiesa noraidīja prasību daļā par morālā kaitējuma kompensācijas noteikšanu, secinot, ka lūgtā atlīdzības summa ir formāla un nav pamatota ar pierādījumiem, turklāt prasītāja tiesību aizskārums jau tiks novērsts, atbildētājai atsaucot izplatītās ziņas.

Lieta SKC-526/2026 (C771175624)