Savā 2017. gada 12. oktobra sūdzībā Komitejai iesniedzējs apgalvoja, ka nacionālās tiesas, izskatot no jauna kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, nebija nodrošinājušas procesuālo taisnīgumu, jo iesniedzējs uzskatīja, ka tās nebija pienācīgi pārbaudījušas divu operatīvās izstrādes lietu ietvaros iegūto informāciju, turklāt neļāva ar šo lietu materiāliem iepazīties aizstāvībai. Tāpat iesniedzējs apgalvoja, ka tiesvedībā netika ievērota nevainīguma prezumpcija, un lūdza Komiteju rekomendēt Latvijai atcelt notiesājošo spriedumu un piešķirt viņam kompensāciju par nepamatotu notiesāšanu.

Atbilstoši Komitejas reglamenta 97. punktam Komiteja vispirms vērtēja iesniedzēja sūdzību pieņemamību izskatīšanai.

Vērtējot sūdzību atbilstību Pakta Papildprotokola 5. panta otrajai daļai, Komiteja pievērsās valdības izvirzītajam argumentam, ka iesniedzēja sūdzības ir nepieņemamas izskatīšanai, jo tās jau ir izskatītas citā starptautiskā sūdzību izskatīšanas mehānismā, proti, Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Komiteja atzīmēja, ka Latvija, pievienojoties Pakta Papildprotokolam, nav iesniegusi atrunu, kas liegtu Komitejai izskatīt sūdzību, kas ir bijusi vai tiek izskatīta citā starptautiskā sūdzību izskatīšanas mehānismā. Tādēļ, ņemot vērā, ka ECT iesniedzēja sūdzību atzina par nepieņemamu izskatīšanai 2016. gada decembrī un Komitejas viedokļa pieņemšanas laikā tā netika izskatīta nevienā citā starptautiskā sūdzību izskatīšanas mehānismā, Komiteja secināja, ka Pakta Papildprotokola 5. panta otrā daļa neliedz tai izskatīt iesniedzēja sūdzību.

Komiteja turpinājumā pievērsās valdības izvirzītajam argumentam, ka iesniedzējs ir ļaunprātīgi izmantojis savas tiesības iesniegt sūdzību, jo nebija izskaidrojis ilgo kavēšanos ar sūdzības iesniegšanu Komitejā. Komiteja atzīmēja, ka iesniedzējs sūdzību iesniedza divus ar pusi gadus pēc nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas un vienu gadu pēc ECT lēmuma pieņemšanas. Komitejas ieskatā, iesniedzējs bija ievērojis Komitejas reglamenta 99.(c) punktā noteikto piecu gadu termiņu sūdzības iesniegšanai pēc nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas un trīs gadu termiņu pēc sūdzības izskatīšanas citā starptautiskā sūdzību izskatīšanas mehānismā, tādēļ Komiteja uzskatīja, ka Pakta Papildprotokola 3. pants tai neliedz izskatīt iesniedzēja sūdzību.

Pievēršoties iesniedzēja sūdzībās izvirzītajiem argumentiem par nacionālo tiesu rīcību ar operatīvās izstrādes lietu materiāliem un liegumu aizstāvībai ar tiem iepazīties, Komiteja atzīmēja, ka nacionālās tiesas bija darījušas visu nepieciešamo, lai novērstu ECT 2013. gada 8. janvāra spriedumā, kas bija par pamatu tiesvedības atjaunošanai jaunatklātu apstākļu dēļ, identificētās nepilnības. Komiteja atzīmēja, ka apelācijas instance bija nodrošinājusi visas nepieciešamās procesuālās garantijas, pienācīgi un rūpīgi iepazīstoties ar klasificēto operatīvās izstrādes lietu saturu, pirms tā lēma par atteikumu aizstāvībai iepazīties ar šiem materiāliem. Komiteja īpaši atzīmēja valdības izvirzīto argumentu, ka šāds aizstāvības tiesību ierobežojums bija nepieciešams, lai aizsargātu trešo personu tiesības, kuras bija sadarbojušās ar tiesībsargājošajām iestādēm, tādēļ ierobežojums nodrošināja līdzsvaru starp sabiedrības un aizstāvības interesēm.  Ņemot vērā šos apsvērumus, Komiteja atzina, ka nacionālā tiesa bija rūpīgi izvērtējusi to, vai ir nepieciešams atteikt aizstāvībai pieeju materiāliem. Rezultātā Komiteja secināja, ka iesniedzējs nav varējis pienācīgi pamatot savu sūdzību, un atbilstoši Pakta Papildprotokola 2. pantam atzina to par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

Pie līdzīgiem secinājumiem Komiteja nonāca arī attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par iespējamo 14. panta otrās daļas (nevainīguma prezumpcija) pārkāpumu, proti, Komiteja atzīmēja, ka iesniedzējs nav varējis pienācīgi pamatot savu sūdzību, un atzina to par nepieņemamu izskatīšanai saskaņā ar Pakta Papildprotokola 2. pantu.

Savukārt attiecībā uz iesniedzēja argumentiem par Pakta 14. panta sestās daļas (kompensācija par nepamatotu notiesāšanu) piemērošanu Komiteja atzīmēja, ka neviens no nacionālo tiesu nolēmumiem neatcēla iesniedzēja notiesāšanu, tāpēc Pakta 14. panta sestā daļa nav piemērojama, bet iesniedzēja sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai saskaņā ar Pakta Papildprotokola 3. pantu, jo tā ir ārpus Pakta tvēruma ratione materiae.

Pilns Komitejas viedokļa teksts angļu valodā ir pieejams Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās tiešsaistes vietnē.

Fakti lietā "G.B. pret Latviju"

2004. gada februārī Valsts policijas (VP) Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes Narkotiku apkarošanas birojs ierosināja operatīvās izstrādes lietu saistībā ar iespējamu iesniedzēja iesaisti narkotisko vielu realizācijā. 2004. gada beigās Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas prokurors, balstoties uz operatīvās izstrādes gaitā iegūto informāciju, akceptēja vairāku operatīvo eksperimentu veikšanu pret iesniedzēju. Šo eksperimentu gaitā tika fiksēts, kā iesniedzējs policijas darbiniekam, kurš uzdevās par narkotisko vielu pircēju, vairākas reizes nodeva narkotisko vielu – metamfetamīnu.

2004. gada 1. decembrī VP tika uzsākts kriminālprocess par narkotisko vielu aprites noteikumu pārkāpumu, un 2004. gada 6. decembrī uz aizdomu pamata par minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu iesniedzējs tika aizturēts. 2005. gada 21. oktobrī Rīgas apgabaltiesa notiesāja iesniedzēju ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Apelācijas un kasācijas instances Rīgas apgabaltiesas spriedumu atstāja negrozītu.

2007. gada 12. jūnijā iesniedzējs vērsās ECT, apgalvojot, ka tiesībsargājošās iestādes viņu uzkūdīja izdarīt noziedzīgu nodarījumu, bet par kriminālprocesa iztiesāšanu atbildīgās tiesas nebija pienācīgā kārtā pārbaudījušas viņa sūdzības par iespējamo provokāciju no tiesībsargājošo iestāžu puses.

2013. gada 8. janvārī ECT pasludināja spriedumu, konstatējot, ka kriminālprocesa iztiesāšanas gaitā bija pieļauts tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums, jo kompetentās tiesas nebija pārbaudījušas operatīvās izstrādes lietu materiālus, lai gan iesniedzējs bija sūdzējies, ka operatīvā eksperimenta laikā viņš tika uzkūdīts izdarīt noziedzīgo nodarījumu. Tāpat ECT norādīja, ka piemērotākais veids, kā novērst iesniedzējam viņa tiesību pārkāpuma sekas, būtu kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

2014. gada 26. septembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta apelācijas instancē minēto kriminālprocesu iztiesāja no jauna. Pēc iepazīšanās ar operatīvās izstrādes lietas materiāliem, tiesa nolēma notiesājošo spriedumu atstāt spēkā. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību, cita starpā, norādot, ka viņam un viņa aizstāvim nebija ļauts iepazīties ar operatīvās izstrādes lietas materiāliem. 2015. gada 20. februārī Augstākā tiesa noraidīja kasācijas sūdzību, atzīmējot, ka aizstāvības tiesības iepazīties ar konfidenciāliem lietas materiāliem nav absolūtas, bet tās ir jālīdzsvaro ar citām procesuālajām interesēm. Apelācijas instance šo līdzsvaru bija nodrošinājusi, detalizēti iepazīstoties ar operatīvās izstrādes lietas materiāliem un pieņemot izsvērtu un motivētu lēmumu par nepieciešamību saglabāt materiālu slepenību.

2016. gada 6.septembrī Eiropas Padomes Ministru komiteja, kas veic ECT spriedumu izpildes uzraudzību, secināja, ka visi 2013. gada 8. janvāra sprieduma izpildei nepieciešamie pasākumi, t.sk. kriminālprocesa atjaunošana, ir veikti un slēdza uzraudzību pār sprieduma izpildi. Iesniedzējs vērsās ar atkārtotu sūdzību ECT. Šo sūdzību 2016. gada 1. decembrī ECT izskatīja viena tiesneša sastāvā, atzīstot to par nepieņemamu izskatīšanai.