No apgabaltiesas sprieduma izriet, ka advokāte, izmantojot draudzīgas attiecības, lūdza prokurori sniegt informāciju par personu, kas nebija viņas aizstāvamais, un prokurore šo lūgumu izpildīja. 

Apgabaltiesa atzina, ka prokurore izpauda ziņas, kas ir ierobežotas pieejamības informācija. Šis atzinums tika pamatots gan ar lietā iegūtajiem pierādījumiem, gan ar atsaucēm uz tiesību normām. 

Apgabaltiesa noraidīja apgalvojumus par to, ka attiecīgajā brīdī prokurore ir pildījusi dienesta pienākumus. Netika gūts apstiprinājums advokātes apgalvojumam, ka viņa bija noslēgusi vienošanos par konkrētās personas pārstāvību kriminālprocesā. Tika secināts, ka vienošanās un orderis ir noformēts ar atpakaļejošu datumu. Netika konstatētas ziņas par to, ka prokurore konkrētajā kriminālprocesā būtu uzņēmusies procesa virzītāja vai apsūdzības uzturētāja funkcijas. 

Apgabaltiesa atzina, ka apsūdzētās viņām inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarījušas ar tiešu nodomu. Prokurore apzinājusies, ka informācijas iegūšana viņai nav nepieciešama sakarā ar amata pienākumu veikšanu, savukārt advokāte apzinājusies, ka konkrētās informācijas pieprasīšanai viņai nav tiesiska pamata. 

Senāts konstatēja, ka pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam apgabaltiesa lietā iegūtos pierādījumus ir izvērtējusi atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajām prasībām. Iztiesājot lietu, apgabaltiesa nav pieļāvusi Krimināllikuma pārkāpumu vai Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus, kas būtu par pamatu pārsūdzētā sprieduma atcelšanai vai grozīšanai. Kasācijas sūdzībās norādītais par Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem, izlemjot jautājumu par apsūdzēto vainīgumu, ir saistīti ar vēlmi panākt atkārtotu pierādījumu izvērtēšanu un pārsūdzētā sprieduma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ. Šāds nolūks ir pretrunā Kriminālprocesa likumā noteiktajam. 

Senāta lēmums lietā Nr.SKK-48/2024 (16870001820).