Likumā noteikts, ka Konkurences padome ir tiesīga uzlikt naudas sodu par informācijas nesniegšanu lietas ietvaros noteiktajā termiņā un apjomā pēc tās pieprasījuma vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos. 

Senāts vērtēja, vai apgabaltiesa, atzīstot, ka pieteicējas darbībās nav saskatāms minētais pārkāpums, tiesību normu ir piemērojusi pareizi. 

Konkurences padome naudas soda piemērošanu argumentēja ar to, ka pieteicējas pārstāvja paskaidrojumi iestādē atšķīrās no vēlāk tiesā sniegtajām liecībām. 

Atbilstoši apgabaltiesas konstatētajam tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis plašāku informāciju bija sniedzis, atbildot uz konkrētiem jautājumiem. Savukārt iestādē pēc pieteicējas pārstāvja skaidrojuma, ka konkrētos e-pastus neatceras un nevēlas tos interpretēt patvaļīgi, precizējoši jautājumi netika uzdoti. 

Senāts pievienojās apgabaltiesas vērtējumam, ka, prasot personai sniegt visu informāciju, ko tā uzskata par būtisku, persona ne vienmēr var zināt, kādu tieši informāciju iestāde vēlas iegūt. Personas vispārīga piesardzība, skaidrojot divas konkrētas sarakstes liela informācijas apjoma vidū, turklāt pēc daudziem gadiem, var būt saprotama. 

Senāts neatstāja bez ievērības arī to, ka tiesa, izskatot pamatlietu par konkurences tiesību pārkāpumu, pieteicējai labvēlīgajām attiecīgās personas liecībām nebija piešķīrusi ticamību. Maldinošas informācijas nesniegšana iestādē nevar būt pamats pārkāpuma konstatēšanai un soda uzlikšanai. Senāts uzskata, ka atbilstoši strīdus tiesību normai sodu varētu piemērot, ja Konkurences padome ar citiem līdzekļiem būtu konstatējusi, ka objektīvi pastāvēja informācija, kuru pieteicējai būtu vajadzējis sniegt, bet kura netika sniegta. 

Senāta 2024. gada 18. oktobra spriedums lietā Nr.SKA-14/2024 (A43009319)