Privātpersona pieteica gājienu, norādot, ka tā mērķis ir paust protestu pret Latvijas valdošo partiju rīcību, iznīcinot pieminekļus, aizliedzot tradīcijas un mazākumtautību dzimtās valodas pielietošanu izglītībā. Rīgas pilsētas izpilddirektors gājiena norisi aizliedza, atsaucoties uz nepieciešamību aizsargāt valsts demokrātisko iekārtu un sabiedrisko drošību. Privātpersona attiecīgo lēmumu pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā, taču pieteikums tika noraidīts. Neapmierināta ar tiesas spriedumu, privātpersona vērsās Senātā ar kasācijas sūdzību. 

Senāts skaidroja, ka sapulces, gājiena un piketa galvenais mērķis ir ļaut sabiedrībai pulcēties un kopīgi publiski paust savu viedokli vai uzskatus. Šo tiesību izmantošana uzskatāma par būtisku demokrātiskas sabiedrības elementu, kas nodrošina sabiedrības iespēju ietekmēt politiskos procesus, tostarp arī kritizējot valsts varu un protestējot pret valsts rīcību. Taču pastāv gadījumi, kad demokrātiskā sabiedrībā tomēr ir pieļaujams šīs tiesības ierobežot. 

Senāts atzina, ka ar mērķi aizsargāt valsts demokrātisko iekārtu un sabiedrisko drošību, kas kalpo arī kā valsts un tās demokrātiskās iekārtas pašaizsardzības instruments, vispārīgi var pamatot pulcēšanās brīvības ierobežošanu. 

Pārbaudot, vai gājiena aizliegšana bija samērīgs līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai, Senāts uzsvēra ģeopolitiskā konteksta nozīmi. Apstākļos, kad Krievija realizē agresiju pret citām valstīm, Latvijai savas valsts suverenitātes, teritoriālās integritātes un demokrātiskas iekārtas saglabāšanai ir īpaši rūpīgi jāattiecas pret to, ka varētu tikt radīta augsne agresiju pamatojošiem viedokļiem vai citādi veicināta agresijas atbalstīšana. 

Senāts nesaskatīja, ka rajona tiesas novērtējums par pulcēšanās brīvības ierobežojuma samērīgumu konkrētajā politiskajā un ģeopolitiskajā kontekstā būtu nepamatots. Senātam neradās šaubas, ka pieteiktais gājiens sniegtu platformu sabiedrību šķeļošu un Krievijas agresiju vai to pamatojošo naratīvu atbalstošu viedokļu paušanai. Attiecīgi Senāts piekrita rajona tiesas secinātajam, ka gājiena aizliegšana konkrētajā gadījumā bija samērīga. 

Senāta 2024. gada 25. novembra spriedums lietā Nr.SKA-112/2024 (A420209922)