Darba likuma (turpmāk – DL) 114. pantā noteikts, ka darbinieks un darba devējs var izbeigt darba tiesiskās attiecības, savstarpēji vienojoties. Šāds līgums slēdzams rakstveidā.¹ Savstarpēja vienošanās starp darba devēju un darbinieku par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ir viens no izplatītākajiem darba attiecību izbeigšanas veidiem, un šī vienošanās ir patstāvīgs darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats.² Lai gan pašreizējais tiesiskais regulējums paredz iespēju izbeigt darba tiesiskās attiecības, balstoties uz savstarpēju vienošanos, tas nenosaka vairākus būtiskus nosacījumus, kas ir svarīgi, lai līdzsvarotu abu iesaistīto pušu tiesības. Šādi nosacījumi var ietvert, piemēram, atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu, atlaišanas pabalstu, iespēju atsaukt vienošanos, personas datu aizsardzības normu ievērošanu un arī citus aspektus.

Autores pauž pārliecību par sociāli atbildīgas politikas īstenošanas nepieciešamību attiecībā uz darbinieku un darba devēju savstarpējo attiecību tiesisko regulējumu. Jebkuras valsts un sabiedrības ilgtspējīga attīstība ir tieši atkarīga no tās rīcībā esošo resursu optimālas un racionālas apsaimniekošanas, nodrošinot līdzsvaru starp resursu maksimāli efektīvu izmantošanu un tā ilgtspējīgas pastāvēšanas, tātad nepārtrauktas pieejamības, garantēšanu. Cilvēkresursi, un darbaspēks šajā ziņā nav izņēmums, darba devēju ekonomisko interešu un darbinieku vajadzību savstarpējā sabalansēšana ir atzīstama par nozīmīgu faktoru sabiedrības ilgtspējas nodrošināšanai. Šāda veida atziņas izriet arī no 2020. gada 2. jūlijā Saeimas apstiprinātā Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2021.–2027. gadam,³ kur akcentēta nepieciešamība veikt pasākumus būtiska tautsaimniecības uzplaukuma panākšanai, tostarp nodarbinātības stimulēšanai un konkurētspējas paaugstināšanai darba tirgū.